"Klasikā" – pirmatskaņojums! Kaspara Putniņa vadītā Zviedrijas Radio kora pērnruden klajā laistais albums ar Roberta Šūmaņa mazzināmo Missa Sacra un četriem dubultkora dziedājumiem, ko izdevusi ierakstu kompānija BIS.

Lūkojot, ko par šo tvartu raksta recenzenti un mūzikas interesenti, uzmanību piesaista kāda atsauksme no Sietlas (ASV) ar virsrakstu "Neticami vērtīgs albums, pat ja neesat Šūmaņa fans!" Rakstītā autors atklāj, ka viņam neesot simpātiju nedz pret Šūmaņa klaviermūziku, nedz dziesmām, kas šķietot pašžēlojošas un melanholiskas, un vienīgā kompozīcija no Šūmaņa mantojuma, kas rakstītāju uzrunājot, ir viena no četrām kora dziesmām ar klavieru pavadījumu. Bet tikai tāpēc, ka tajā Šūmanis vairāk izklausoties pēc Brāmsa, nevis sevis paša. Tāpēc bijis grūti noticēt savām ausīm, dzirdot šo Šūmaņa Missa Sacra ar ērģeļu, nevis orķestra pavadījumu, kas jau bija dzirdēts ar mērenu patiku. Bet šī versija ar ērģeļu pavadījumu ir kaut kas! Oho un vēlreiz – oho! Šis ir viens no nedaudzajiem pēdējā laika klasiskajiem izdevumiem, ko varu ieteikt no visas sirds!" Tā par Kaspara Putniņa vadītā Zviedrijas Radio kora un ērģelnieka Johana Hammarstrēma jaunāko albumu ar Šūmaņa garīgo mūziku raksta kāds recenzents no ASV.

Missa Sacra ir viena no Šūmaņa pēdējām kompozīcijām. Autora dzīves laikā atskaņota vien daļēji, bet publicēta tikai pēc viņa nāves.

Missa sacra pirmatskaņojums jau pēc Šūmaņa nāves tika uzņemts remdeni, nemaz nerunājot par saņemto kritiku no tiem, kuri uzskatīja, ka protestanta Šūmaņa pieeja katoļu mesai neizrāda pietiekamu godbijību liturģiskajiem tekstiem. Iespējams, tieši šo iemeslu dēļ darbs nekad nav bijis starp populārākajiem Šūmaņa opusiem; tā iepriekšējais ieraksts pirms Zviedrijas Radio kora jaunā albuma notika 2013. gadā.

Tātad – pirms 10 gadiem. "Bet tas ir lieliski, ka beidzot tas ir noticis," raksta albumu apskatnieks Džeimss Manheims, izsakot varbūtību, ka Missa Sacra ieraksts vienkārši gaidīja tādu augstākās klases lasījumu, kādu dzirdam no Zviedrijas Radio kora sava jaunā diriģenta Kaspara Putniņa vadībā: "Šūmaņa Missa Sacra kaut kādā ziņā atgādina citu ekumēnisko mesu – Brāmsa "Vācu rekviēmu", piemēram, ar silto Kyrie dziedājumu. Šūmanis šajā opusā mēģina sapludināt klasiskās mesas konservatīvo struktūru ar romantisma stilistiskām idejām, un šis darbs īsti nelīdzinās nekam citam, ko viņš (vai pat Brāmss) jebkad ir rakstījis. Ieklausieties Gloria daļā, kur fūga izskan nevis daļas beigās, bet gan sākumā –kā spontāna prieka izpausme. Incarnatus un Crucifixus ieplūst kompozīcijas skaņu rakstā ar dabiska stāstījuma izjūtu. Šajā lieliskajā atskaņojumā Šūmaņa  Missa Sacra  ir īsts dārgakmens."

Roberta Šūmaņa vēlīnā interese par baznīcas mūziku no vienas puses ir skaidrojama ar viņa jaunajiem pienākumiem Diseldorfas pilsētas mūzikas direktora amatā, gādājot arī par lielāko baznīcas svētku muzikālās puses organizēšanu Reinas zemes galvenajās katoļu baznīcās. Taču tas ir tikai viens no iemesliem šim viņa jaunajam radošajam virzienam, jo savā ziņā Šūmanis baznīcas mūziku uztvēra kā sava veida kulmināciju personiskajiem ceļojumiem dažādajos kompozīcijas žanros, kur līdz 1839. gadam iezīmējās klavieru gads, līdz 1841. gadam - dziesmu gads, bet 1842. bija kamermūzikas gads. "Par mākslinieka augstāko mērķi vienmēr jāizvirza spējas pielietot savus spēkus garīgajā mūzikā. Jaunībā mēs ar visiem mūsu priekiem un bēdām esam stingri iesakņojušies zemē; tikai pieaugot vecumam, zari stiepjas augstāk, un tāpēc es ceru, ka manu lielāko pūliņu periods vairs nav tālu," 1851. gadā rakstījis pats Roberts Šūmanis. Jau nākamā gada sākumā viņš ķeras pie savas Missa Sacra.

Klāra Šūmane savā dienasgrāmatā raksta tā: "Roberts tagad atkal ir ārkārtīgi aizņemts! Viņš raksta mesu, un šodien, pēc gandrīz astoņu dienu ilga darba pie tās, viņš ir pabeidzis Mesas struktūru."

Lai arī pats Šūmanis uzskatīja, ka Missa Sacra ir piemērota gan dievkalpojumiem, gan koncertiem, līdz Kyrie un Gloria daļu pirmatskaņojumam bija jāgaida vairāki mēneši. Prese cita starpā rakstīja par "dziļu un cēlu mūziku", bet orķestra vadītājs Rūperts Bekers savā dienasgrāmatā atzīmējis, ka "divas daļas no mesas ir pilnas ar visbrīnišķīgākajām harmonijām, uz kādām spējīgs tikai Šūmanis".

Pēc Šūmaņa nokļūšanas psihiatriskajā slimnīcā 1854. gada pavasarī, bet jo īpaši pēc viņa nāves 1856. gadā viņa pēdējo gadu (un galvenokārt nepublicētie) skaņdarbi tika nonievāti kā radošo spēku mazināšanās liecības un prātu aptumšojošās slimības iespaids.

Pat tik nesavtīgs Šūmaņa aizstāvis kā Johanness Brāmss, konsultējot Klāru Šūmani Roberta radošā mantojuma izdošanā, bija ļoti piesardzīgs attiecībā uz Missa Sacra un lūdza ar to pagaidīt, rakstot, ka "šāda cienījama vīra gadījumā gribētos nodrošināt, lai nemirstības vainags, ko viņš sev darinājis, sastāvētu tikai no nezūdošiem ziediem", par kādiem vēlāk, aizsteidzoties notikumiem priekšā, kļuva arī Missa Sacra.

Missa Sacra sākotnēji bija paredzēta ar orķestra pavadījumu, bet Šūmanis izveidoja arī ērģeļversiju, kas iekļauta arī Zviedriajs Radio kora un Kaspara Putniņa ieskaņotajā albumā. Tas piešķir Mesas partitūrai un kora balsīm caurspīdīgumu, vieglumu, iespējams, arī personiskāku emocionālo izteiksmi un skaidru formas redzējumu.

Mesai ir sešas daļas: Kyrie, Gloria, Credo, Offertorium, Sanctus un Agnus Dei.

Ērģeļpavadījumu spēlē Johans Hammarstrēms.

Albuma nākamie četri skaņu celiņi veltīti Roberta Šūmaņa Četriem dubultkora dziedājumiem a cappella ("Uz zvaigznēm", "Nespodra gaisma", "Pārliecība" un "Talismans"). Arī tie ir nepelnīti piemirsti darbi, jo patiesībā sasniedz augstāko punktu Šūmaņa mūzikā korim,

apliecinot to, ka garīgajai noskaņai kā vienai no būtiskākajām romantisma laika noskaņām nebūt nebija vajadzīga konfesionāla saikne. Šīs dziesmas Roberts Šūmanis sacerēja Drēzdenē, pāris gadu pirms Missa Sacra.

Programmātiskā saikne starp Frīdriha Rikerta, Jozefa Kristiāna fon Zeidlica un Gētes dzeju, kas likta šo dziedājumu pamatā, ir meklējošais priekšnojautas skatiens augšup uz debes klajumu, ko Zigismunds Freids vēlāk nodēvēja par "okeāna sajūtu".

Tāpat kā Missa Sacra, arī četri a cappella dziedājumi tika publicēti tikai pēc komponista nāves un savādā kārtā joprojām tiek atskaņoti ļoti reti.

Ja viens no pirmajiem iemesliem, kāpēc kāds izdevējs noraidīja šo dziedājumu publicēšanu, atrodams Šūmaņa un izdevēja dialogā, Šūmaņa lūgumā izdevējam "ieiet līdz šim neatklātā teritorijā" un izdevēja noraidījumā "jūtot vilcināšanos doties uz tādu iepriekš pilnīgi neapstaigātu vietu", tad šodien uz jautājumu, kāpēc šīs romantisma pērles tiek atskaņotas tik reti, atbildes joprojām nav.