Mūzikā ceļojam uz 17. gs. pēdējo desmitgadi, klausoties fragmentus no albuma, ko ieskaņojis Šveices senās mūzikas ansamblis Les Passion de l`Ame, vienā albumā apvienojot atšķirīgos gados ierakstītas Heinriha Ignaca Franča Bībera partitas, ko viņš pats dēvējis par partijām. Tā nosaukums ir Harmonia Artificiosa-Ariosa – septiņu partitu krājums divām vijolēm, altam un violai d'amore ar continuo grupu, kas pirmo reizi tika publicēts Zalcburgā 1696. gadā un pēcnāves izdevumā Nirnbergā 1712. gadā. Šīs partitas saglabājušās tikai vienā pilnā eksemplārā, kas pašlaik rodams Lejassaksijas Valsts un universitātes bibliotēkā Getingenē.

Vijolnieks un komponists Heinrihs Ignacs Francis Bībers (Heinrich Ignaz Franz Biber, 1644-1704) bija slavens kapelmeistars Zalcburgas arhibīskapa Maksa Gandolfa galmā. Šodien viņa vārdu gan primāri saista ar vairākā, nozīmīgām vijoļmūzikas repertuāra antoloģijām, piemēram – Rožukroņa sonātēm vai sonātēm vijolei solo, bet mūsu rīcībā ir viņa partitu krājums, un no septiņām šajā raidījumā izskan trīs.

Krājums Harmonia Artificiosa-Ariosa ir neparasts, jo tajā komponists apvienojis meistarīgu vijoļspēles tehniku un skordatūras – mainot ierasto jeb tradicionālo vijoles vai violas d`amore pamatskaņojumu.

Pie kam, izmainīts skaņojums ir ne tikai vienai, bet abiem solo instrumentiem, padarot daudz komplicētāku atskaņojumu. Šīs izmaiņas skar ne tikai aplikatūru spēlējot, bet arī sabiezina skanējumu, nospriego harmoniju, un to dzirdēsim katrā no partitām.

Tehniskā virtuozitāte ir tikai ārējais partitu veidols. Līdzīgi kā citas mākslas 17. un 18. gs., arī mūzika tika uzskatīta tikai un vienīgi par atdarināšanas mākslu. Saskaņā ar mimēzes principu tā var atdarināt vai nu dažādas dabas skaņas, piemēram, dzīvnieku trokšņus, vētras, laikapstākļus, okeāna viļņi u. c., vai - kas ir daudz svarīgāk - cilvēka emocijas ("afektus").

Komponista pienākums bija pēc iespējas precīzāk atdarināt šo saturu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, kas ietvēra stilu, tonalitāti, taktsmēru, melodiju, ritmu, harmoniju, dinamiku, artikulāciju, ornamentiku un pieejamos instrumentālos resursus. Taču svarīgākais mērķis bija emocionāli uzrunāt klausītāju.

Visas Bībera stila iezīmes šeit pilnībā atrodamas: melodiska pilnskanība, kontrapunkta ģenialitāte un ritmisks rotaļīgums, kā arī izteikti Bīberam raksturīgais cilvēciskais humors. Tie ir īsti mūzikas svētki – šo albumu presē raksturojis kāds recenzents.

Vakara gaitā izskan trīs partijas - I divām vijolēm ar skordatūrām un continuo grupai reminorā, II divām vijolēm ar skordatūrām un continuo grupai simonorā un VII divām violām d`amore un continuo grupai dominor­ā.

Visos trīs ierakstos solistes - vijole un viola d`amore - ir Mereta Litī un Sabīne Štofere, saspēlē ar šveices mūziķu apvienību Les Passions de l`ame.