2021. gadā klajā nāca dubultalbums, kurā Guntis Kuzma un Agnese Egliņa ieskaņojuši piecu latviešu komponistu - Jāņa Mediņa, Andra Vecumnieka, Alvila Altmaņa, Marina Gribinčika un Platona Buravicka klarnetes sonātes. Šajā reizē piedāvajan trīs no piecām.

Jānis Mediņš ir spilgts nacionālā romantisma pārstāvis, taču pēc kara viņa daiļradē manāmas arī konstruktīvākas stīgas — tas, protams, nav modernisms, bet arī ne iepriekšējais pirmskara Mediņš.

Ap 1960. gadu kāda sarunā ar amatbrāli Andri Vītoliņu komponists atzīst, ka pirmskara Latvijas mūzika atradusies “konservatīvā sastingumā”, piesauc cerību, ka pēc gadiem 50 vai 100 klausītāji izpratīšot arī viņa trimdā rakstīto mūziku un saka: “Ja [Latvijas] neatkarība nebūtu [no Padomju Savienības] iznīcināta, ļoti iespējams, ka mēs šo sastingumu būtu jau lauzuši, dzīvodami paši savā zemē. Tagad tam jānotiek, dzīvojot svešumā un arvien intensīvāk saskaroties ar rietumu jauno mūziku. .. Vismaz es te esmu juties tāpat, kā kad vecos laikos limbažnieks iebrauc Rīgā. Ja viņš vēlējās tur palikt un iejusties, viņam nācās atzīt, ka ar limbažnieka domāšanu vairs nepietiek. .. Mainīties, iet uz priekšu, atzīt nopietno, kas rodams rietumu jaunās mūzikas estētikā — to liek ne egoistiski apsvērumi vien, bet arī pienākums rūpēties par latviešu mūzikas tālāko gaitu.”

Mūsdienu acīm raugoties, faktiski gandrīz nekā “kreisa” Mediņa trimdas laikos sacerētajā mūzikā nav, bet jāņem vērā, ka latviešu mūzika ļoti ilgi atradusies nacionālā romantisma paradigmas varā un katrs mēģinājums izlauzties no šī apburtā loka sava laika kontekstā vērtējams kā drosmīgs solis. 1950. gadā komponētā Klarnetes sonatīne (autors lieto senlaiku formu ‘sonatīna’) tomēr dod mums iespēju novērtēt Mediņa “kreisuma” it nevainīgo pakāpi.

Andris Vecumnieks savā mūzikā ir izteikti divējāds. Biežāk zinām viņu kā spožas izdomas, asprātīgu stilizāciju un rotaļprieka pilnu komponistu, kurš virtuozi spēlējas vai nu pats ar savām vai arī Ramo, Mocarta, Bēthovena, Paganīni, Sašas Vladi un citu meistaru skaniskajām tēmām. Pavisam citāds ir tas Vecumnieks, kurš sazin kādēļ palicis pats savā paēnā, un te runa par, piemēram, izjusto kora poēmu “Dvēselīte”, iespaidīgajām “Baltkrievu dziesmām” vai “Krimas tatāru dziesmām”, smalko Musica piana, spēcīgajiem stīgu kvarteti un vēl, un vēl.

Pirms desmit gadiem Andris Vecumnieks apmulsināja mūs ar savu “Simfoniju B”. Likās — ir būtisks sakāmais, bet vēstījums paliek pie autora, klausītāju nesasniedzis — kaut kas vēl īsti mums nepieleca. “Simfonija C” ar kristāldzidru margojumu pirms četriem gadiem ļāva saprast labāk, un nu Sonāte klarnetei un klavierēm — atkal jauns kāpiens Andra Vecumnieka daiļrades zikurātā.

Opuss veltīts neikdienišķi talantīgā, daudzpusīgā, pāragri aizgājušā klarnetista Jāņa Tretjuka (1989–2019) piemiņai. Komponists saka: “Darba gaitā aktualizējās sonātes saturs — aizsaulē devās viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes klarnetistiem Jānis Tretjuks, līdz ar to darba radošā ideja un kopējā noskaņa pārvirzījās uz konkrētās personības veikuma novērtējumu. Klausītāji aicināti tvert šo noskaņu galēji personiski, ar in memoriam subjektīvo sajūtu.”

Ir aiziešanas, kas kaut kādā ziņā iegulst pasaules apritē un kuras var izskaidrot. Jāņa Tretjuka aiziešana atstāja mūs pilnīgā neizpratnē. Jānis bija brīnum talantīgs, gudrs, apvārsnīgs. Viņš bija viens no labvēlīgākajiem cilvēkiem, kādi vispār iedomājami. Koncertā redzēt viņu klausītāju rindās nozīmēja drošības sajūtu — lūk, acis, kas saprot un atbalsta. Kad Jānis bija uz skatuves, viņa gars burtiski lidoja, prasmēs kaldināts un saprašanā stiprināts.

Andra Vecumnieka sonāte ir piemiņas, bet ne nāves mūzika. Sonātē ir ļoti, ļoti daudz dzīves — jā, tādu mēs dzīvojam. Atceramies un dzīvojam tālāk.

Bet ir arī kāda dīvainība. 2019. gada 3. jūnijā, pirmdienā, Jānis Tretjuks ieskaņoja topošā komponista, Andra Vecumnieka audzēkņa Kārļa Rēriha jaundarbu. Naktī uz otrdienu Jānis pameta mūs. Kārļa Rēriha opusa motīvu Vecumnieks neapzināti citējis savas sonātes interlūdijā. Kā šis motīvs tur nokļuvis, neviens nesaprot, bet pietiek ar to, ka šāda metafizika dara mūsu dzīvošanu palaikam itin neikdienišķu.

Sonātes daļu nosaukumi saistīti ar instrumenta skaņojumu — daļā A Guntis Kuzma spēlē klarneti in A, savukārt daļā B viņa rokās ir klarnete in B.

Doma par Klarnetes sonātes komponēšanu Alvilam Altmanim rodas ap 2006. gadu. Zinādams par uzmetumiem, kas laika gaitā tapuši, 2016. gada beigās Guntis Kuzma aicina Altmani īstenot ideju līdz galam, un komponists, gan apjauzdams, ka “viegli laiku mani negaida”, atceras studiju laikus, kad, būdams Romualda Kalsona klases students, sacerējis Obojas sonāti, un ķeras pie darba: “Sonāte uzrakstījās bez īpašām grūtībām, es pat teiktu, ka tapa ar vieglumu. Un tā arī gribējās, ka nost visu tehniski smago, lieko un atstāt tikai nepieciešamo. Labāk esmu tāds, kāds esmu, — patiess, lai nemelotu sev un citiem.” Klausītājs novērtēs sonātes pirmās daļas lakonismu un kustības mērķtiecību, otrās daļas greizā valša greizo spoguļattēlu atturīgas rezignācijas ietvarā un trešajā daļā — abu instrumentu pārdompilno pašķiršanos, ko vainago lēnprātīga atkalsatikšanās un mierīgs do sonātes izskaņā.

Agnese Egliņa un Guntis Kuzma ir Latvijas klasiskās un mūsdienu klasiskās mūzikas augstākās klases vērtības. Viņiem katram ir sava veiksmīga karjera: klavierniecei Agnesei kā solistei, kamermūziķei un pedagoģei, un klarnetistam Guntim — arī kā diriģentam un pedagogam. Viņi abi ir Lielās mūzikas balvas laureāti: Agnese par izcilu darbu ansamblī (2010) un par izcilu sniegumu gada garumā (2020), Guntis — par izcilu interpretāciju (2018).

Viņiem abiem ir intensīvs profesionālās dzīves ritms un kolosālas darba spējas. Un jau vismaz 15 gadus viņi ik palaikam mēdz muzicēt kopā. Saspēle izkopta teju līdz pilnībai, un muzikālā saprašanās — nevainojama.

Guntis saka: “Agnese jūt skatuves partnera mazāko mikrofrāzējumu. Ir gandrīz neticama laime atrast tādu sarunbiedru kamermūzikā.”

Agnese saka: “Mūsu muzikālā draudzība gadu gaitā mainās un attīstās. Kopš Guntis kļuvis arī par diriģentu, viņš vēl skaidrāk pārredz formu, spēles laukumu. Un klarnete pilnīgi noteikti ir viens no maniem mīļākajiem instrumentiem. Uz kādiem piano tā spējīga!”

Guntis: “Agrāk mēģinājumos sarunājāmies vairāk, tagad vārdu apmaiņa visai bieži vairs pat nav nepieciešama — mēs vienkārši spēlējam.”