Raidījuma Orfeja auss muzikālajā pielikumā divus vakarus pēc kārtas iepazīstinām ar četrdesmitgadnieku paaudzes lietuviešu komponisti Žibokli Martinaitīti (Žiboukle Martinaityte) un viņas pagājušajā gadā izdoto oriģinālmūzikas albumu "Saudade", par ko 9. oktobra raidījumā Orfeja auss diskutēs šī raidījuma vadītājs Orests Silabriedis un komponists Armands Skuķis. Šoreiz albuma tituldarbs „Saudade” un kompozīcija „Millefleur”. Izpilda Lietuvas Nacionālais Simfoniskais orķestris diriģentes Giedres Šlekītes vadībā.

Lietuviešu komponiste Žibokle Martinaitīte dzimusi Sanktpēterburgā, augusi Kauņā, studējusi pie Bruņus Kutāviča Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijā, bet šobrīd dzīvo Ņujorkā, viņa ir Gugenheima stipendiāte un 2020. gada Lietuvas Valdības balvas  laureāte. Recenzijās lasāms, ka viņas darbi sākotnēji var šķist krāsaini un ekstravaganti, bet patiesībā ir pilni eksistenciāla patosa. Un komponiste gluži kā iluzioniste veidojot mūzikas telpu, kas pildīta ar augstu spriedzi, ko kontrolējot tikai viņa pati. Šādos apstākļos klausītājs kļūstot par autores gūstekni, atrodoties starp realitāti un pārpasaulīgiem stāvokļiem. Žiboukle Martinaitīte dēvēta par „faktūras burvi”, kas radot skaņu vidi, kurā vibrācijas parādās un izgaist dažādu skaņu slāņu caurspīdīgumā un blīvumā. „Tā ir mūzika, kas slīd pa emociju asmeņiem”, teikts kādā no Amerikas nākušā citātā.

Klausītāji Žibokles Martinaitītes mūziku raksturo kā „spokaini skaistu, ar neizbēgamības sajūtu,” un „valdzinošu, kā vērojot krītošas zvaigznes.” 

Firmā "Ondine" pērnizdotā albuma un tituldarba nosaukums „Saudade” tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē „Ilgas”. Skaņdarbs ir Lietuvas Komponistu savienības pasūtinājums, un Žibokle Martinaitīte tajā mazliet eksperimentē, liekot pūšaminstrumentu mūziķiem iepūtienu veidot noteiktā augstumā, ar balsi, radot divus atšķirīgus toņus: vienu, kas iepūsts instrumentā, otru, kas „nodziedāts.” Interesanta, mirgojoša  skaņa tiek panākta ar perkusiju šķīvjiem, kas novietoti uz timpānu membrānas un tiek ievibrēti ar bungu pedāli. Gongam līdzīgu skaņu šajā partitūrā rada nevis gongs, bet gan arfista uzstitiens pa vairākām stīgām.

'Saudade' jeb ilgas, kā skaidro komponiste, ir skumjas un laimīgas sajūtas kopā: skumjas par kaut ko zudušu un laime par iespēju šo pagājušo, aizgājušo, bijušo piedzīvot.

„Manā personīgajā pieredzē,” raksta komponiste, „Saudades jēdziens simbolizē daudzveidīgus ilgošanos slāņus: mana tēva nāvi un manu imigrāciju uz ASV. Attiecībā uz pēdējo desmitgadi šis ilgošanās pavediens ir ieausts manā dzīvē, izkrāsojot visus šīs dzīves pārdzīvojumus.”

Savukārt albumā iekļauto kompozīciju „Millefleur” komponiste raksturo kā „akustisku hedonismu,” akustiskas baudas meklējumus, it kā staigātu pa skaistu skaņu dārzu un priecātos par to.”  Skaņdarba nosaukumam izmantots franču vārds „Millefleur,” kas nozīmē – tūkstoš ziedu. Vārds apzīmē Viduslaiku un Renesanses Eiropas gobelēnu fonus, kuros savietojas  daudz dažādi mazi augi.

Šis ziedu motīvs atrodams arī ķīniešu keramikā un indiešu paklāju rakstos. Žibokli Martinaiti iedvesmojuši arī t. s. noslēpumainie un mīklainie „vienradža gobelēni,” vieni no iespaidīgākajiem un visagrāk zināmajiem vēlo Viduslaiku mākslas darbiem. Gadsimtiem ilgi tie piederējuši franču hercoga Larošfuko dzimtai, vēl pirms tie tika izlaupīti Franču revolūcijas laikā. Pēc tam tos iegādājās Džons D. Rokfellers jaunākais, kurš 1937. gadā tos uzdāvināja Metropoles mūzikas un mākslas klostera muzejam, kur tie izlikti pastāvīgai apskatei. Un šis muzejs atrodas nelielas pastaigas attālumā no komponistes mājām.
 
Skaņdarbā Martinaitīte botāniskos attēlojumus ir transformējusi, kā viņa pati raksta: „mikroskopiskās skaņu kustībās, kas pastāvīgi vizuļo stīgu instrumentu harmonijās vai citu orķestra grupu smalkos dinamikas skaņu viļņos. No tā pamazām izgaismojas izteiktāks galvenais tēls, kas vēlāk izzūd ziedu fonā, tādējādi veidojot spoguļveida kompozīcijas struktūru.”