Ar 28. novembra "Orfeja auss" raidījumu un tā pirmo pielikumu pāris dienu iepriekš piedāvājām tuvāk iepazīt savulaik ļoti pazīstamā, taču aizmirstībā kritušā (tādēļ, ka viņa mūzika pagājušā gadsimta 30. gados ļoti patikusi nacistiem) austriešu komponista Franča Šmita daiļradi.

Pagājušajā gadā firma Deutsche Grammphon klajā laida CD komplektu "Visas Franča Šmita simfonijas", ko, "reabilitējot" komponistu, bet patiesībā – noņemot no viņa šo attieksmes lāstu, bija ieskaņojis Frankfurtes Radio simfoniskais orķestris Pāvo Jervi vadībā.

Visas Franča Šmita simfonijas kopā ir četras. Un albumā līdzās Otrajai simfonijai, ko šovakar klausīsimies, turpinot tuvāku iepazīšanos ar Franci Šmitu, klātpievienota ir praktiski vienīgā mūzikas lappuse, kas šodien saistās ar Franca Šmita vārdu – Intermeco no operas "Parīzes Dievmātes katedrāle".

The Sunday Times recenzents par šiem albumiem raksta, ka Šmita simfoniju apkopojums ļauj izsekot Šmita rokraksta un domas attīstībai simfonijas žanrā. Komponists vairījies gan no Mālera iecienītajiem izvērsumiem (mūzikas ilguma un instrumentācijas ziņā), gan no Riharda Štrausa aprakstošā simfonisma. Tā vietā viņš apņēmīgi iezīmēja kursu uz Brāmsa un Bruknera simfonisma tradīciju. Tomēr "Šmita skaņu pasaule ir savdabīga. Tonalitāte tiek grūsta, vilkta un izstiepta – bet nekad tālāk par lūzuma punktu. Vijoles līnijas, bieži vien saldinātas ar raksturīgiem gurdeniem pavērsieniem, atsitās pret vijīga kontrapunkta griestiem, koka pūšamie burbuļo vai vijas kā stīgas siltumnīcas komfortā, bet bagātīgie metāla pūtēji  briedina varenas un pacilājošas kulminācijas, kas, atšķirībā no Bruknera, sakņojas jutekliskajā un pasaulīgajā". Tā – pasaules prese par jauno Franča Šmita simfoniju izdevumu, no kura klausīsimies Otro simfoniju un Intermeco no operas "Parīzes Dievmātes katedrāle".

Intermeco kā patstāvīga instrumentālskaņdarba pirmatskaņojums noticis 1903. gada 6. decembrī, pirms Franča Šmita debijas operžanrā – viņa operas "Parīzes Dievmātes katedrāle".  Vēlāk šis Intermeco atrada vietu arī pašā operā - starp tās 2. un 3. ainu, it kā aizkavējot 1. cēliena dramatisko kulmināciju.

Klausīšanos turpināsim ar Otro simfoniju. Tās tonalitāte – Mibemolmažors (visas četras Šmita simfonijas ir mažorā!). Kopš Pirmās simfonijas ir pagājuši 11 gadi, Francis Šmits 38 gadu vecumā nolēmis beigt savus "kambīzes" gadus, proti – laiku "kuģa virtuvē", kā viņš sauca čellista darbu Vīnes Valsts operas orķestrī, un pilnvērtīgi pievērsties komponēšanai. 

Franča Šmita Otrās simfonijas pirmatskaņojums notika 1913.gada 3.decembrī ar diriģentu Franci Šalku pie Vīnes Konzertverein orķestra diriģenta pults. Tās pirmās daļas tempa un rakstura apzīmējums ir: Lebhaft - dzīvīgi, 2. daļa – Allegro ar 9 variācijām un Fināls – Langsam – lēni.