Tango aizsākumi meklējami Spānijā, taču par tā īsto dzimteni tiek uzskatīta Argentīna. Būdama šīs valsts nacionālā deja, gods un lepnums, tango atrodas īpašā valsts aizsardzībā, un UNESCO  tai piešķīrusi pasaules kultūras mantojuma statusu.

Tango - viena no tām dejām, kurā vērojams neticami daudzu kultūru sajaukums. Savus vaibstus tajā ievilkuši gan spāņi, arābi un romi, gan ķīnieši un afrikāņi (dažu Āfriku cilšu valodā tango nozīmē „tikšanās vieta" vai „sevišķa vieta", turklāt Āfrikā ir vairākas vietas, kurām dots nosaukums Tango!). Un kur tad vēl nianses, ar kurām tango papildinājuši amerikāņi un eiropieši – angļi, franči un pat somi. Protams, katram paveidam ir savas īpatnības. Piemēram, gan Amerikas, gan Eiropas un Somijas tango pamatā ir... fokstrots, vien dejots pie tango mūzikas, taču somu tango laikā labāk nesmaidīt, un dejotāju sejām jābūt cieši sakļautām.

Tango galvenie mūzikas instrumenti ir ģitāra, klavieres, flauta, vijole, tomēr raksturīgākais ir un paliek akordeonam līdzīgais bandoneons, kas tiek uzskatīts par tango dvēseli. "Tiesa gan, no baznīcas aprindām tas savulaik izpelnījies sātana instrumenta nosaukumu, jo tango bija kritizēta deja: pret to vērsās gan laicīgā vara, gan baznīca," atklāj sporta un balles deju skolotājs Dainis Liepiņš.

Ar smaidu sejā viņš atzīst, ka tango stilus var salīdzināt ar laulības dažādajām stadijām: ja Amerikas tango ir kā mīlestības attiecību sākums, kurā abi partneri sevi cenšas parādīt no vislabākās puses, Argentīnas tango ir kopdzīves pilnbrieds, kur kritušas rozā brilles un virmo gan kaisle un dusmas, gan ironija un humors. Savukārt angļu tango ir kā laulības beigas, kad pāris paliek kopā tikai bērnu dēļ...

Skolotājs ir pārliecināts: tango nebūt nav grūtāka deja par citām standartdejām. Pierādījumi viņa teiktajam nav tālu jāmeklē: ar tango tūrēm teicami tiek galā gan muskuļu kalns Arnolds Švarcnēgers filmā „Patiesie meli", gan šarmantais intelektuālis Als Pačīno filmā „Sievietes smarža".

Starp citu, tieši Pačīno pieder leģendārie vārdi: „Ja dzīvē iespējams kļūdīties, tad tango tas nav iespējams: ja sajūk, turpiniet dejot tālāk!" Tāpēc arī Dainis saviem audzēkņiem bieži atgādinot, ka balles deju mērķis nav demonstrēt dejotprasmes pilnību: "Nevajag baidīties no kļūdām ne mācību procesā, ne ballē, jo balle nav deju konkurss!"

Bet, kad studenti jautājot, kā tango dejā panākt šķietamo vieglumu, viņš parasti atbildot: jāiedomājas, ka atrodamies tropu pludmalē, kur jāstaigā pa spilgtās saules nokaitētām smiltīm...

Daiņa Liepiņa stāstījumu par pārsteigumiem bagāto tango vēsturi, par to, kurš no paveidiem atgādina kaķa soļus, zogoties klāt pelei, kāpēc tango savulaik tika uzskatīts par amorālu, ko nozīmē „vampīra skūpsts" un „tango tēja", kāda ir dejas etiķete un kā tango ietekmē cilvēka personību, klausieties ŠEIT!

Nav noslēpums, ka tango burvība savaldzinājusi ne jau tikai dejas kāros, bet arī citu mākslu kalpus, tostarp gleznotājus. Savs vārds sakāms arī slavenās Mediņu dzimtas atvasei, jaunajai gleznotājai Alisei Mediņai, kuras darbu sērijā „Andalūzijas saule" atrodamas vairākas gleznas par tango tēmu.

Viņa neslēpj, ka noķert tango pareizo kustību zīmējot un gleznojot ir tikpat piņķerīgi kā dejojot. Viņas personiskā tikšanās ar tango notikusi ceļojuma laikā Andalūzijā, bet tā pa īstam šajā dejā iemīlējusies Parīzē, kur Sēnas krastā ierīkotajos dejas plačos argentīnieši rādījuši savu mākslu.

„Tango dejā mani valdzina cilvēka ķermeņi: apbrīnoju skaistās līnijas, fantastisko spēju pakļaut un pakļauties, jutekliskumu, vieglumu," atzīstas māksliniece. Vaicāta, kas Alises zīmējumos veido tango sajūtu, viņa prāto: „Ar roku cenšos izsekot ķermeņa līnijas. Jā, tieši līnija ir tas, kas raksturo dejas kustību! Izliektie ķermeņi, nospriegotās kājas, kaķiskums."

Lai gan māksliniece piekrīt, ka tango vizuālajam atveidojumam vislabāk noder sarkanmelnā krāsu gamma, jo deja radusies kontinentā, kur mīt tumšākas ādas krāsas ļaudis, Alise uzsver: skaists rezultāts panākams arī melnbaltā versijā.

Visbeidzot, jaunā gleznotāja neslēpj, ka labākais rezultāts panākams tad, ja gleznojot skan tēmai atbilstoša mūzika. Un tango viņas darbnīcā skanot bieži. „Īpaši ziemas mēnešos tas mani uzmundrina."

Tango kaisles valdzinājumu jutuši ne tikai dejotāji, mākslinieki un literāti, bet arī neskaitāmi komponisti: Īzaks Albenis, Astors Pjacolla, Semjuels Bārbers, Eriks Satī. Bet kā ar latviešiem?

Mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš izpētījis, ka darbu (īpaši akadēmiskās mūzikas jomā) nav īpaši daudz, taču interese ir visai noturīga.

Izrādās, arī pirms izslavētā tango karaļa Oskara Stroka, kam pērn svinējām simtgadi, tango ritmi aizrāvuši ne vienu vien Latvijā dzīvojušu skaņradi.

„Stroks pavisam noteikti nebija hronoloģiski pirmais, kuru aizrāva tango žanra valdzinājums, jo 20. gadsimta 20. gadu Rīgas izklaides mūzikas kultūrā viņam līdzās bija arī citi, taču tieši viņš bija pirmais, kurš šim žanram piešķīra to glamūro spožumu, kas var kalpot kā etalons."

Runājot par akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem, Jānis Kudiņš atklāj: tieši mūsu slavenais simfoniķis Jānis Ivanovs ir pirmais, kurš savā daiļradē pievērsies tango sacerēšanai.

„1956. gadā uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls" ietvertajā balles skatā pilnskanīgā orķestrī skan viņa sacerētais tango. Pavisam īsts! Tur ir smeldze, melodika, sava dramatiskā kulminācija. Tāds jauks, simfonisks stāsts, kuru patiesi varam uzskatīt par pirmo reizi, kad tik publiski parādās tango. Tolaik bija brīnums, ka šis filmas fragments tika akceptēts; varbūt cenzoriem paslīdēja garām, jo kalpoja kā fona mūzika nelielā epizodē," prāto Kudiņš.

Jānis min vēl virkni piemēru, kur latviešu kino mūzikā izmantots tango: „Pie bagātās kundzes" (Marģeris Zariņš), „Teātris" (Raimonds Pauls), „Šīs bīstamās balkona durvis" (Romualds Kalsons).

Savukārt Artura Maskata „Tango", kas iekarojis starptautisku ievērību, Jānis Kudiņš uzskata par savdabīgu precedentu – kā zīmi, kā savdabīgu spēli, ko tik ātri nevar atšifrēt. „Tas ir mākslas darbs pats par sevi, spilgta un iedarbīga fantāzija ar paša autora veidotu stāstu."

No mūsdienu mūzikas autoriem, kuriem tango kalpojis kā inspirācija, vēl jāmin Pēteris Butāns, Andris Dzenītis, Aivars Kalējs. Kā īpaši veiksmīgus pēdējā laika piemērus mūzikas pētnieks min divus opusus: Kārļa Lāča baletu, kas veltīts Oskaram Strokam, kā arī Georga Pelēča kompozīciju „Oskars Stroks, Astors Pjacolla un es".

„Šodien nevaram atrast daudz piemēru, kad komponisti ķeras klāt tango. Taču interese par to akadēmiskajā mūzikā vienmēr saistīta ar zināmu pārsteigumu," rezumē Kudiņš.