Raidījumā par stīginstrumentu meistariem pasaulē un Latvijā tiksimies ar vijolnieci Baibu Skridi un uzzinām par viņas pieredzi, spēlējot Stradivāri vijoles, bet par Latvijas labākajiem stīginstrumentu meistariem stāsta muzikoloģe Inese Žune. Altiste Ināra Brīnuma atceras, kā spēlējusi meistara Mārtiņa Zemīša darināto altu, bet stīginstrumentu meistars Ingars Rancēvičs atklāj, kā top vijoles. Raidījumā arī meistaru Zigurda Elsberga un Gunāra Igauņa atklāti instrumentu darināšanas noslēpumi.

Vispazīstamākais vārds stīgisntrumentu darinātāju vidū ir 1644. gadā dzimušais Antonio Stradivāri, kurš Kremonā, Itālijā strādājis visu mūžu līdz pat 1737. gadam. Stradivāri izpratne par ģeometriju, dizainu un skaņu nu jau vairākus gadsimtus kalpojusi par paraugu citiem meistariem - līdz pat mūsdienām liekot minēt un pētīt, kur tad slēpjas viņa darināto instrumentu īpašās skaņas noslēpums. Vieni uzskata, ka 17. gadsimtā klimats bijis vēsāks, koki auguši lēnāk, koksne veidojusies blīvāka un tas arī nosaka instrumenta skaņu. 2006. gadā amerikāņu pētnieki atzinuši, ka Stradivāri skaņu radījusi ķīmiska apstrāde, lai pasargātu koku no parazītiem un sēnēm. Vēl citi spriež, ka Kremonas meistari izmantojuši koksni no senām baznīcām vai lietojuši īpašu laku. Holandiešu zinātnieki pirms dažiem gadiem pat izmantojuši datortomogrāfijas skeneri, ar kuru parasti pārbauda pacientus, secinot, ka vijolēs ir daudz mazāk pārmaiņu starp agrīnās un vēlīnās koksnes šķiedrām. Bet varbūt visu noteicis vien meistara talants, daudzi eksperimenti un vēlme piemērot stīginstrumentu skanējumu lielākām koncertzālēm.

Antonio Stradivāri gatavojis arī arfas, ģitāras, altus un čellus - kopumā vairāk nekā 1100 instrumentu, no tiem aptuveni 650 saglabājušies līdz mūsdienām. Gadsimtiem ilgi Stradivāri instrumentus mēģināts atdarināt, viltot, zagt un nepazaudēt. Turklāt Stradivāri vārds rotājis arī daudzu citu meistaru radītos instrumentus - nebūt ne vienmēr, lai pircēju mānītu, bet arī tāpēc, lai norādītu, ka tieši tāds un tāds Stradivāri instruments ņemts par prototipu jaunizgatavotajam.

Ja vien jums kontā ir vairāki miljoni eiro, kādu Stradivāri vijoli iegādāties ir pavisam reāli. Arī tikt pie Stradivāri čella nav neiespējami, bet pavisam cita lieta - Stradivāri alts. Līdz mūsdienām saglabājušies vien kādi desmit instrumenti, turklāt vairums pieder kādiem fondiem nevis privātpersonām. Kāds tur brīnums, ka pašu unikālāko no visiem – 1719. tajā gadā, Stradivāri zelta periodā tapušo altu „Makdonalds” pirms pāris gadiem piedāvāja izsolē, cerot saņemt gluži astronomisku summu – 45 miljonus ASV dolāru. Cerētais gan nepiepildījās un altu nepārdeva, un pasaulē ir tikai daži stīgu kvarteti, kuros visi četri instrumenti ir Stradivāri darināti. Viens no tiem – tā sauktais Stradivāri kvartets, kas reiz piederējis leģendārajam vijolniekam Nikolo Paganīni, nonācis Japānas mūzikas fonda īpašumā un to spēlēt atļauts vispirms Tokijas stīgu kvartetam, vēlāk - Hāgenu kvartetam. 

Pirms dažiem gadiem 15 vācu meistari izgatavoja pasaulē lielāko spēlējamo vijoli -  tā ir 4,28 m augsta, gandrīz pusotru metru plata, sver vairāk nekā 100 kg un, lai to spēlētu, vajadzīgi trīs cilvēki: divi velk lociņu (kas ir vairāk nekā 5m garš), bet trešais - stāv uz paaugstinājuma un spiež stīgas. Vijole ir septiņas reizes lielāka par standarta vijoli, un skan trīs oktāvas zemāk. Bet, samaksājot tūkstoti britu mārciņu, varat tikt pie kādas no pasaules mazākajām vijolēm, ko darinājis Deivids Edvardss - viņš reiz spēlējis čellu Skotijas Nacionālajā orķestrī, bet nu, līdz ar citiem miniatūriem priekšmetiem gatavo arī divarpus centimetrus garas vijolītes.