Lai gan Starptautiskās sieviešu dienas svinēšana šodien vairs nav tik superpopulāra kā padomju gados, vēlme palutināt sievietes šajā dienā "Klasikai" izrādījusies nepārvarama. Gunda Vaivode lēmusi, ka mūzikas stundas veidošanu šoreiz uzticēs kolēģiem vīriešiem, katru no viņiem lūdzot izvēlēties vienu vai pāris skaņdarbu, kuru nosaukumā ietverts sievietes vārds.

Intriga izvērtusies nudien varena, jo šis tad nu ir "Klasikas" kungu iznāciens. Viņi mums veseli septiņi: Raitis Zapackis, Juris Griņevičs, Andris Dzenītis, Guntars Pupa, Edgars Raginskis, Orests Silabriedis un Ansis Pavasaris. 

Valsējošā Matilda
Raita Zapacka stāsts

Kamēr tā arī nav izdevies atšifrēt, kam īsti Bēthovens veltījis savu bezgaldaiļo un bezgalpopulāro bagateli "Elīzai", austrāliešu dziesmas melodijai "Valsējošā Matilda" fonā ir negaidīts un aizkustinošs stāsts, kuru izzinājis Raitis Zapackis.

Šis ir gadījums, kad romantika ir visai skarba. Bet visupirms gan jāielūkojas vēstures avotos. Jēdziens swag, kam šajā stāstā būs svarīga nozīme, ir angļu izcelsmes vārds, kas radies 18./19. gs. mijā. 1811. gadā Londonā izdotajā slenga vārdnīcā lasām, ka swag ir lietu vai preču kopums, kas iegūtas nelikumīgā ceļā. Mūsdienās to saucam par laupījumu.

Vieni no Austrālijas pirmiedzīvotājiem, kuri tur tika izmitināti, bija noziedznieki, kam katorga tika aizstāta ar izsūtīšanu uz tālām kolonijām. Nepieciešamība izdzīvot šos ļaudis pārvērta par klaidoņiem. Viena no šo ļaužu tipiskām nodarbēm bijusi aitkopība, kas viņus mudinājusi staigājot pieveikt lielus attālumus. Kāda Londonas avīze 1859. gadā publicē rakstu ar nosaukumu "Savām acīm", kur ar apbrīnu un skumjām apraksta šo cilvēku dzīvi. Viņi uz saviem pleciem nesa visu savu iedzīvi, kas svēra līdz pat simt mārciņām, tāpēc laika gaitā apzīmējums swag ieguva citu nozīmi: proti, tā tika apzīmētas aitu ganu paunas, bet to nesēji - nosaukti par svegmeniem.

Kad 1860. gadā lielajā britu kolonijā sākās zelta drudzis, desmitiem tūkstošu cilvēku no visas pasaules metās laimes meklējumos uz Austrāliju un papildināja svegmenu rindas. Ap šo laiku smagajiem plecu nesamajiem jau bija radies jauns nosaukums - matilda. Kālab tā? Te, lūk, arī skumjais stāsts. Matilda esot bijusi pirmā sieviete-klejotāja ar svegu. Vēl būdama jauna meitene, viņa iemīlējusies kādā klaidonī, vārdā Džo, kurš bijis apmeties zem klajas debess netālu no viņas vecāku mājas. Pretēji vecāku gribai, Matilda devusies līdzi šim vīrietim. Tā arī nenovijuši stabilu ģimenes ligzdu, abi klīduši pa Austrālijas plašumiem. Matildas sirdspukstiem stājoties, Džo viņu apbedījis, un, uzkrāvis uz saviem pleciem viņas svegu, pie sevis noteicis: "Tagad tu būsi mana, Matilda, un līdz pašai nāvei es dejošu valsi ar tevi." Lūk, arī pieminētais valsis. Lai vai kā, valsēt ar Matildu austrāliešu slengā nozīmē klaiņot ar paunu uz pleciem...

1895. gadā Endrjū Patersons ar pseidonīmu Bandžo izdeva savu pirmo dzejoļu grāmatu, kurā bija arī dzejolis par jauno svegmenu... Tas kļuva ļoti populārs. Kristīne Makfersone šīs rindas pielāgoja nedaudz izmainītai īru tautas melodijai, un jau pēc dažiem gadiem to uzskatīja par austrāliešu tautas melodiju. Tā kļuva arī par neoficiālo Austrālijas himnu. Pirmo reizi dziesmiņa ieskaņota 1926. gadā Londonā, bet pēcāk turpinājusi ceļu uz visas pasaules koncertzālēm visdažādākajos atskaņojumos un interpretācijās.

Kas tā tev par Annu?!
Jura Griņeviča stāsts

Taču Juris Griņevičs zina stāstīt, kā un kāpēc skaņdarbiem radušies nosaukumi. Šajā gadījumā, protams, runa par sievietēm. Grūti izdomāt nosaukumu, ja darbu skaits mērāms simtos... Bet tieši nosaukums taču nosaka skaņdarba panākumus, vai arī otrādi. Ko vēsturei izteiks, piemēram, nosaukums "46. pavana"? Tāpēc komponisti saviem opusiem sāka pievienot īpašvārdus. Te visupirms jāmin Fransuā Kuperēns Lielais, kura dejisko miniatūru nosaukumi ir noslēpumā tīti - "Māsa Monika" vai "Žiljeta". Arī Francim Šūbertam savulaik bijušas problēmas ar nosaukumiem savām 600 dziesmām, un daiļā dzimuma pārstāvju vārdu te netrūkst: "Grietiņa pie ratiņa" ar Gētes dzeju vai arī "Silvijai" ar Šekspīra vārdiem, kas ir idealizēts meitenes apjūsmojums. Arī Brāmss vairākās dziesmās izmantojis sieviešu vārdus - piemēram, "Terēze".

19. gadsimtā ļoti aktīvi darbojās Štrausu dzimta Vīnē, kur visiem tās pārstāvjiem skaņdarbu nosaukumos sastapsim sieviešu vārdus. Nav grūti iedomāties komponista sievas reakciju - sak', kas tā tev par Annu?! Jo šis vārds parādās vismaz divās Štrausa polkās...

Francis Lists un viņa Marija
Guntara Pupas stāsts

Sievietes kā iedvesmas objekts kalpojušas visu laikmetu skaņražiem, jo īpaši - romantiķiem. Guntars Pupa ielūkojies vienā no Franča Lista vēstulēm, kurā viņš atklājis sava jaundarba veltījuma adresātu.

... 1842. gadu Francis uzsāk Berlīnē, kur turpina intensīvu koncertdarbību. 25. janvārī savai draudzenei un bērnu mātei Marijai viņš dzīvi apraksta, kā rit viņa diena. Vēstulē lasām, ka divu nedēļu laikā Lists uzrakstījis divas jaunas dziesmas - vienu sev un vienu savai dārgajai Marijai. Viņai veltītās dziesmas pamatā - Viktora Igo dzejolis "Kad dusu es", kurā Igo lūdz, lai viņu miegā apciemotu Petrarkas iemīļotās Lauras gars. Šī Franča Lista dziesma kļuvusi plaši pazīstama ar nosaukumu "Kā Lauras gars". To rakstot, Lists, protams, domājis par Mariju un viņas garu. Starp citu, ne Petrarkas attiecības ar Lauru, ne arī Lista attiecības ar Mariju nebūt nav bijušas tik gludas un saulainas, kā varētu iedomāties.

Alīnas noslēpums
Edgara Raginska stāsts

Pasaules diženo komponistu muzikālie veltījumi dāmām lielākoties izcēlušies vai nu ar kāri  virtuozi žilbināt un apliecināt skaņraža domas drosmīgo lidojumu, vai arī ar saldi smeldzīgu emocionalitāti, kas daiļā dzimuma klausītāju vidū vienmēr guvusi panākumus.

Tāpēc daudzu ekstraverto un romantiskas kaisles caurstrāvoto opusu jūrā izceļas kāda igauņu jaunās vienkāršības guru Arvo Perta klavierminiatūra "Alīnai". Virtuozas pasāžas un daiļu harmoniju virknes te neatradīsim: kompozīcija ir nieka divu lappušu apjomā, viscaur askētiska, tajā nav pat taktssvītru. Taču vienaldzīgu tā neatstāj nevienu... Šo darbu autors komponējis 1976. gadā un daudzi izteikuši minējumus, kas gan varētu būt šī Alīna. Varbūt meita? Bet... Pertam taču meitas nav, vien divi dēli! Ticamākais variants - komponists to rakstījis kādai jaunai un drosmīgai igauņu meitenei, kura patstāvīgi, bez radu atbalsta, dzīvojusi un strādājusi Londonā.

Taču zīmīgs ir vēl kāds aspekts šī darba sakarībā. Proti, laikā, kad tapusi šī kompozīcija, Perts zināmā mērā izdzīvojis savas stilistikas krīzi, ilgi un mokoši meklējot jaunu izteiksmes valodu. Tieši šai kompozīcijai bija lemts kļūt par pirmo skaņdarbu, kas atklāj Perta oriģinālo tintinnabuli periodu. Tieši šeit viņš atklājis vienkāršo trīsskaņu valdzinājumu. Apskaidroti caurspīdīgā kompozīcija tikai pirmajā brīdī šķiet vienkārša...

Triju paaudžu meistari un viņu sievietes
Oresta Silabrieža stāsts

Orestam krājumā stāsts par trim personībām, kas savulaik bijušas savstarpēji pakārtotas pedagoģijas un audzēknības laukā. Raimonds Pauls mācījies pie Jāņa Ivanova, kurš savukārt mācījies pie Jāzepa Vītola.

Pirmā pasaules kara beigās Jāzeps Vītols atgriežas Latvijā, kurai tobrīd klājas ļoti grūti. Savās tālaika atmiņās viņš raksta, ka komponējot dziesmas ar dzeju, kuru radījis nesen mūžībā pavadītais Edvards Vulfs. Tām ir jo ciešs sakars arī ar Vītola iemīļoto Anniju, kurai veltīta dziesma "Vilnis", ko klausāmies raidījumā.

Tikām savas dzīves pēdējā gada janvārī, 1983. gada sākumā, Jānis Ivanovs komponē klavierminiatūru "Diānai", veltot to savai mazmeitai. Šodien viņa ir Diāna Īve, gleznotāja un tēlniece, kura labi atceras, kā šo miniatūru spēlējusi kopā ar vectēvu. Viņai tobrīd bijuši pieci gadi...

Savukārt no Jāņa Ivanova audzēkņa Raimonda Paula pūra klausāmies veltījumu viņa dzīvesbiedrei Svetlanai - tā ir dziesma "Lana" ar Jāņa Petera tekstu. Starp citu, tieši Peters arī bijis šī darba rosinātājs... Lanai Peters veltījis vēl vienu dzejoli, kurš vēl neesot komponēts, tā ka komponista vakance pagaidām atvērta!

Kristapa Pētersona skaistules
Andra Dzenīša stāsts

Komponistiem patīk skaistums: pastaigas, skaisti skati, daiļas formas. Patīk sievietes: mūzas, dievietes, nesasniedzami cerību tēli, uzticīgas sievas, mīļākās, neesošas iedomu būtnes. Slaidas, apaļīgas, vienkāršas un pazemīgas, augstprātīgas un cēlas.

Mūsu pašu Kristapam Pētersonam ikdienā patīk ne tikai pētīt un iedziļināties, bet arī baudīt. Izpētīt apreibinošu vielu iedarbību un to saistību ar skaņu valodu, veltot skaņdarbus smalkām viskija šķirnēm un cigaretēm, patīk šaha spēli dekonstruēt un apgūt, arī akustikas skaistums ir viņa interešu lokā. Viņš paviesojies arī ellē un paradīzē, un viņam nepavisam nav sveša jūtu pasaule - nepārtraukta greizsirdība, naids un arī skaista mīlestība.

Bet 2010. gadā, kad bariņš komponistu sarauktām pierēm strādā ar Latvijas Radio kori, Kristaps Pētersons šo brīdi izmanto, lai izbaudītu dzīvi - vienkārši sakot, komfortabli nodrošinoties ar brīnumskaistu sieviešu kompāniju tālā nākotnē. Tas ir triju kora miniatūru cikls "Skaistules". Rudmate, brunete un efektīga blondīne. Tiesa, nevajadzētu pārprast: Kristaps ir krietns ģimenes cilvēks, bet - kas zina, kas ar mums notiks, kad vairs nestaigāsim šīs saules gaitas? Visa skaņdarba esence slēpjas paša Kristapa teiktajā...

Lilī Marlēna
Anša Pavasara stāsts

Ir tūkstošiem dziesmu, kuru nosaukumos izmantots sievietes vārds. Taču to vidū ir viena īpaša - tajā ietverti veseli divi vārdi. Amatu savienošanas kārtībā šī melodija skaitās visu laiku populārākā vācu dziesma. Jā gan, tā ir "Lilī Marlēna", kas Otrā pasaules laikā kļuva populāra ne tikai vācu, bet arī sabiedroto armiju karavīru vidū. 

1915. gadā Berlīnē nosūtīšanu uz armiju gaidīja kāds Hanss Leifs - skolotājs no Hamburgas, kuram vēlāk bija lemts kļūt par pazīstamu dzejnieku un mākslinieku. Tieši viņam, kādā naktī stāvot sardzē, ienāca prātā skanīgas rindas un tapa dzejolis "Jaunā  kareivja dziesma sardzē". Abas meitenes, kuras minētas dzejolī, bijušas visnotaļ reālas būtnes: Lilī bijusi pārtikas tirgotāja meita, Hansa Leifa drauga draudzene, bet Marlēna - medmāsiņa, ar kuru draudzējies pats Hanss. Vārsmas drukātajā variantā parādījās tikai 1937. gadā, un tā paša gada rudenī dziedātājs Jans Bērenss lūdza savam darugam, veiksmīgajam komponistam Norbertam Šulcam, lai sacerot kādas dziesmiņas atskaņošanai radio. Tā tapa dziesma, kuras sākotnējais nosaukums bija "Meitene zem laternas". Pirmā to ieskaņojusi Leila Andersone.

Dziesmas liktenis bijis visai sarežģīts. 1941. gadā nacisti okupēja Dienvidslāviju un Belgradas radio kļuva par vācu armijas radiostaciju. Ar mūziku gan bija trūcīgi. Kādam leitnantam reiz tika dots uzdevums iepirkt skaņuplates, un tā nu radioviļņos nonāca arī mazpazīstamās dziedātājas Leilas Andersones ieraksti. Liktenīgā dziesma, kas raisīja pretrunīgu vērtējumu valdošajās aprindās, Leilai Andersonei bruģēja ceļu uz koncentrācijas nometni. Tad viņa tika attaisnota, tad atkal - pasludināta par pretvalstisku personu.

1944. gadā šo dziesmu savā repertuārā iekļāva Marlēna Dītriha, un līdz pat mūža beigām to atskaņoja visos savos koncertos. Vēl joprojām tieši viņa tiek uzskatīta par vispopulārāko šīs dziesmas izpildītāju.

Kopumā dziesmiņa "Lilī Marlēna" iztulkota 48 valodās, ieskaitot latīņu un ivritu.