Sandra Ņedzvecka kopā ar klavesīnisti Ievu Salieti un kādreizējo Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas vadītāju Elmāru Zemoviču pēta, kas īsti par "putnu" ir senās āmuriņklavieres.

"Uz mūsdienu klavierēm var nospēlēt pilnīgi visu. Bet, ja vēlamies dzirdēt ko patiešām īpašu, tad konkrētajā laikposmā tapusī mūzika jāatskaņo uz atbilstoša vēsturiskā instrumenta. Var jau darīt visādi, bet... tas būtu tāpat kā baroka celtni mūsdienās krāsot ar eļļas krāsām," prāto Ieva Saliete.

Klavesīniste zina stāstīt, ka vissenākais klavieru prieštecis ir cimbola, jo tās skandināšanā darbojas tieši tas pats mehānisms, kas raksturīgs vēlākajām klavierēm: nospiežot taustiņu, tiek iekustināti āmuriņi, kuri savukārt ieskandina stīgas.

"Bet, ja runājam par jau noformējušos instrumentu, tad tās ir klavieres, kuras Mediči galmā radīja Bartolomeo Kristofori, šo instrumentu iedēvējot "par klavesīnu, kuru var spēlēt klusu un skaļi" jeb piano e forte. Tātad - pianoforte. Taču kopumā tas bija ļoti garš process, kas tika pabeigts vien 1726. gadā: šis gads arī tiek uzskatīts par klavieru dzimšanas dienu," - tā Ieva Saliete.

Kristofori izgudrojums bija aktuāls un pieprasīts līdz brīdim, kad instrumenta uzbūve tika uzlabota ar visaptverošo metāla rāmi: tas noticis 1875. gadā, un no tā laika tiek rēķināta mūsdienu klavieru vēsture.

Viešot skaidrību nosaukumos un terminos, jānoskaidro, starp kuriem jāliek vienlīdzības zīme, bet kādi nosaukumi būtu noteikti jāšķir?

Āmuriņklavieres vāciski sauc Hammerklavier, savukārt itāliski - jau minētajā vārdā: pianoforte. "Citādi ir ar vārdiņu klavier: ja to raksta ar "c" kā vārdā clavier, tad šis jēdziens attiecināms uz visiem taustiņinstrumentiem, kas bijuši raksturīgi 18. gadsimta vidum - klavesīnu, klavihordu un āmuriņklavierēm. Visi trīs pastāvēja līdzās un arī klavieru literatūra netika īpaši nodalīta - to, uz kura instrumenta konkrēto skaņdarbu atskaņot, bija gaumes un ērtību jautājums."

Taču klavihords, izrādās, nav klavieru radinieks. "Nē, tas ir gluži citādāks, daudz vienkāršāks. Tas ir pat senāks nekā klavesīns. Tolaik jau vispār tika radīti daudzi dīvaini instrumenti: piemēram, tangentklavieres - tāds kā klavesīns ar zarnu stīgām. Tas bija jāskaņo nepārtraukti! Taču neviens jau nedomāja, ka pianoforte būs dzīvotspējīgs, taču šajā gadījumā tas piedzīvoja lielu attīstību. Ap 18. gs. vidu bija arī radušies vairāki meistari, kuri pieprata to būvi." Šai sakarībā Ieva min divas raksturīgākās šo instrumentu būvētāju skolas - angļu un Vīnes.

Ko iegūst senajos gadsmtos komponētā mūzika, ja to atskaņo uz atbilstoša laika instrumenta? Ieva savā praksē pārliecinājusies: "Mūzikas instruments interpretācijai nepārprotami palīdz: pirmkārt, tā laika mūziku uz atbilstoša instrumenta atskaņot ir vieglāk.

Ja ņemam kaut Mocartu un mūsdienu klavieres: katrs pianists zinās, cik sarežģīti un delikāti ir atskaņot Mocarta darbus uz mūsdienu klavierēm, ka allaž "jānovāc" kreisā roka un jāgrādē jauda... Bet, ja Mocarta darbus spēlē uz atbilstošā laika instrumenta, vari spēlēt ar pilnu jaudu: nevienā brīdī nav jāpieraujas. Viss ir kārtībā.

Ir ļoti daudz piano nianšu, lai gan nav tāda forte, kā esam pieraduši dzirdēt romantiskajā mūzikā. Bet tur tas nemaz nav nepieciešams. Tā ka uzskatu, ka mūziķi, komponisti un mūzikas instrumenti tolaik, veidojot mūzikas vēsturi, gājuši rokrokā.

Raidījumā ieklausāmies arī pianistā Kristiānā Bezeidenhoutā, kurš teic, ka 80 procentus sava laika veltot āmuriņklavierēm, bet pārējos 20 sadalot starp klavesīnu un klavierēm. Sarunā ar Intu Zēgneri, kas tapusi pirms diviem gadiem, pianists atklāj, ka ar āmuriņklavierēm pirmoreiz sastapies Amerikā 1998. gadā: "Tas bija šoks... Un arī pārbaudījums. Jo tām jāpieskaras tik jūtīgi, tik delikāti, tik trausli un maigi... Nepieciešama daudz lielāka paškontrole, nekā spēlējot Steinway... Āmuriņklavieres var daudz ko iemācīt gan par stilu, gan to, kā saprast partitūru."

Tāpat savu viedokli par vēsturiskajām klavierēm pauž pianiste, seno instrumentu speciāliste Viviana Sofroņicka, leģendārā krievu pianista Vladimira Sofroņicka meita, kā arī viņas vīrs - klavieru būvētājs Pols Maknaltijs. Viņi dzīvo Čehijā, kur abiem pieder klavieru darbnīca.

"Pirmās ziņas par to, ka kāds devis priekšroku Steinway klavierēm, ir no 1870. gada, kad Brāmsam tika piedāvāta koncertturneja pa visu Eiropu. Viņš pieprasīja Steinway - ne tāpēc, ka šis amerikāņu instruments viņam īpaši patiktu, bet vienkārši tā bija nepieciešamība, ko diktēja jaunās lielās Eiropas koncertzāles.

Manuprāt, jebkurā vēsturiskajā periodā komponisti ļoti gudri rakstījuši tiem instrumentiem, kuri konkrētajā laikā bijuši pieejami.

Paši būvētāji arī īpaši neko nemainīja, jo bija pārliecināti par to, ko dara. Viņi necīnījās ar neveiksmēm, vienkārši būvēja, cik daudz un cik labi spēj. Bet tad nāca revolūciju laiks, arī mūzika dramatiski mainījās, un instrumenti šīm tendencēm labprāt atsaucās. Kad Bēthovens ieradās Vīnē, grāfs Valdšteins viņam atvēlēja Šteina klavieres, kas komponistam bija pa prātam. Bet jau pēc 17 gadiem Bēthovenam labākas šķita Valtera klavieres. Šodien, klausoties, kā skan četru vēsturisko klavieru - Stein (1788), Walter and Sohn (1805), C. Graf (1819) un J. Pleyel (1830) instrumeni, ir labi dzirdams, cik ļoti tās atšķiras," - tā stāsta Pols Maknaltijs. Tikām Viviana detalizēti stāsta par visu četru vēsturisko instrumentu atšķirīgajām niansēm.

Bet par to, kādi āmuriņklavieru paraugi bijuši sastopami arī Latvijā, stāsta Elmārs Zemovičs: "Izrādās, ka Latvija bijusi bagāta ar klavierbūvētājiem. Līdz ar to, ka visa kultūrvide bija cieši saistīta ar Vāciju, mūsu meistari labprāt devās uz turieni apgūt amatu, bet pēcāk atgriezās Latvijā, lai gūtās zināšanas īstenotu praksē. Arī no Vācijas brauca virkne meistaru, kuri šeit piedāvāja gan jau gatavu preci, gan veidoja jaunus instrumentus."

Lai cik paradoksāli arī nebūtu, šodien vienīgais zināmais Latvijas klavieru firmas nosaukums ir Kļaviņš: "Bet arī te būsim uzmanīgi, jo Kļaviņu bija vesela virkne: Juris, Alfrēds, Kārlis... Vēlāk gan iztika vienīgi ar "Kļaviņš"," uzsver Elmārs Zemovičs.

Vēl ļoti pazīstama bijusi Tresselt fabrika - Latvijā visilggadīgākā un vispazīstamākā, jo būvējusi ļoti kvalitatīvus instrumentus. Līdz pat 1910. gadam tā atradusies Smilšu ielā pie Pulvertorņa - tur, kur šodien iekārtots veikals Plazza. Diemžēl firmas pastāvēšanai punktu pielicis ugunsgrēks. Taču Tresselt pianīni un flīģeļi vēl aizvien Latvijā sastopami visai bieži: tiem ir lieliska kvalitāte un skaņa - ne sliktāka kā Steinway. "Jaunajā Ģertrūdes baznīcā ir viens no šādiem brīniškīgiem instrumentiem: it kā noputēiis, nekopts, bet, kad uzsit taustiņu - kas par skaņu... Kāda kvalitāte," sapņaini nopūšas Elmārs. Tresselt klavieres ir arī mūsu Mūzikas muzeja kolekcijā.

Taču Elmārs Zemovičs zina vēstīt arī par kādu neparastu atradumu Stokholmas mūzikas muzejā, kura ekspozīcijā aplūkojams instruments, kuru 1657. gadā būvējis Henings Hāke no Latvijas! "Tas nozīmē lūk, ko: kaut arī 18. gadsimta sākumā Kristofori jau strādāja pie āmuriņklavieru veidošanas, Latvija nebūt neatpalika! Heninga Hākes veidotais instruments ir t.s. citēriums jeb klavieres, kuras tiek novietotas horizontāli, jo tastatūra tām pavērsta uz augšu."

Tā īsti klavieru būvniecība Latvijā aktīvi ritējusi no 1800. gada un vēlāk. No klavierēm lielākoties sastopamas tāfelklavieres jeb galda klavieres. Tā būvējusi arī Tresselt firma: 80% no tās ražotās produkcijas bijušas tieši tāfelklavieres! To ražošana apsīkusi brīdī, kad masveidā tika pieprasīti pianīni.

Ar ko atšķiras pianīns no tāfelklavierēm? Izrādās, ka pianīnā stīgas novietotas vertikāli, savukārt tāfelklavierēm - horizontāli: nu, gluži kā koklīte koka ietvarā!

Elmārs Zemovičs stāsta, ka tāfelklavieres daudzviet Latvijā sastopamas vēl šodien: "Savulaik braucām ekspedīcijās un gadījās piedzīvot arī vienu otru kuriozu: līdz ar to, ka bieži vien tāfelklavierēm ir galda forma, tās nokrāmētas ar visu iespējamo: televizoru, vāzēm, sedziņām un lupatiņām..."

Tāpat Elmārs atklāj, ka tāfeklavieru skaņojums tradicionāli bijis pustoni zemāks nekā mūsdienu klavierēm. "Atliek atnākt nezinošam skaņotājam, uzgriezt skaņojumu pustoni augstāk, un viss: klavieres sabojātas. Tāpēc tāfelklavieru īpašniekus vienmēr brīdinu: nevelciet augšā mūsdienu skaņojumu! Veciem instrumentiem skaņas kvalitāte ir atšķirīga - tas ir naturāls, dabīgs skanējums. Un šādi veci instrumenti vēl joprojām Latvijā šur un tur mētājas, netiekot pienācīgi novērtēti."

Bet kas iespaidojis āmuriņklavieru izskatu? Par to atkal stāsta Ieva Saliete: "Jebkuram vēsturiskajam instrumentam dizains pirmkārt saskaņots ar tehnisko uzbūvi. Āmuriņklavieres dizainu aizguvušas no klavesīna: bet, ja klavesīni tika dažādi izkrāsoti un apzeltīti, tad āmuriņklavieres bija izgatavotas vienkārši no koka, tāpēc inkrustācijas, ko vēlāk nesa Bīdermeijera stils, bija loģiskākais izrotājums. Tad vēl arī noapaļotākas formas."

Āmuriņklavieres visos laikos bijušas ļoti dārgas, tāpēc tām arī bijis jāizskatās eleganti. Ap 1850. gadu šāda veida instrumenti varēja maksāt no 250 - 500 cara zelta rubļiem. Ja ņem vērā, ka viens laukstrādnieks gada laikā varēja nopelnīt vien pusotra līdz divus rubļus, priekšstats rodas visai uzskatāms... Katrā ziņā, vienas āmuriņklavieres atbilst trīs labiem klavesīniem!

"Pirmoreiz dzirdot āmuriņklavieres, varētu būt gan šoks, gan nepatika, jo to radīto skaņu izteiksmība nav tāda, kādu to šodien sagaidām no klavierēm. Arī es pati neesmu dzirdējusi tādus īsti labus āmuriņklavieru ierakstus - acīmredzot ir kaut kāda virstoņu klātbūtne, kas nepakļaujas fiksācijai ierakstā. Tālab tas, ko dzirdam ierakstos, ir ļoti tālu no tā, kā tas izklausās akustiski. Arī zālei ir liela nozīme, jo mūzika taču savulaik tika radīta attiecīgām telpām," teic Ieva Saliete, kura āmuriņklavieres spēlē visai bieži, turklāt - oriģinālinstrumentus, ko sauc par lielu, lielu laimi.

Kurš no 18. gadsimta komponistiem ir tas, kuru darbus Ievai vislabāk patīk spēlēt un arī klausīties?

"Visvairāk iegūst Karla Fīlipa Emanuēla Baha un viņa brāļa Vilhelms Frīdemana Baha mūzika. Ikvienam no jauna atklāsies arī Bēthovens. Katrā ziņā - arī jaunajiem pianistiem mācību procesā der piesēst pie āmuriņklavierēm - tās varētu būt pat lielāks skolotājs nekā visgudrākais profesors..."