JVLMA klavieru katedras profesors Juris Kalnciems, pianists un koncertaģentūras Impresario Baltica dibinātājs Artūrs Cingujevs, koncertpianists un JVLMA mācībspēks Toms Ostrovskis un pianists no Sanktpēterburgas un Londonas Antons Ļahovskis klavierēm veltīto raidījumu sērijas noslēdzošajā pārraidē, kurā mēģināts izzināt, kur slēpjas katra pianista unikalitātes, specifiskā toņa un interpretācijas atpazīstamības noslēpums. Kāpēc, pat neredzot pianistu, bet dzirdot tikai skaņu ierakstu, nekļūdīgi varam noteikt - tas ir Glens Gūlds vai Oskars Pītersens? Raidījumā arī vairāku izcilu mūziķu pieredze, kā padarīt neslīdīgus klavieru taustiņus.

Šodien klavieres visi spēlē labi. Tā savulaik atzinis klavierspēles grands Artūrs Rubinšteins, liekot saprast, ka profesionāli nevainojams priekšnesums vairs nevienu nepārsteidz. Pianists Valdis Krastiņš savā 1987. gada brošūrā "Sarunas par mūziku" raksta: „Lai iegūtu klausītāju atzinību, nepieciešama spilgta, savdabīga interpretācija – tāda, kādu spēj sniegt tikai garīgi bagāta personība. Var izaudzināt profesionāli labi sagatavotu pianistu, bet mākslinieciskās individualitātes spilgtumu negarantē pat visneatlaidīgākie pedagoģiskie pūliņi. Personību nosaka talants, apdāvinātība, kas tikpat nepieciešama kā muzikālā dzirde, atmiņa un pirkstu veiklība. Protams, varam minēt konkrētas spējas un īpašības, bez kurām personība nav iedomājama. Lūk, dažas no tām: - iztēles bagātība, jūtīgums kā vispārējās emocionālās kultūras sastāvdaļa, darbaspējas, māka radoši pielietot iemantotās zināšanas un iespaidus. Lai cik individuālas būtu šo īpašību izpausmes, lielākā daļa no tām rodas un attīstās noteiktā vidē, tās veido pirmie muzikālie iespaidi, vēlāk pedagogs un mūzikas dzīve. Tā pat vissavdabīgākajā personībā neatkārtojamais vienojas ar piesavināto, pieredzes ceļā iegūto, citiem vārdiem runājot – ar skolu.”

Dažkārt unikalitāte iet roku rokā ar ekstravaganci. Piemēram, kanādiešu pianista Glena Gūlda gadījumā. Pat vasaras tveicē viņš staigājis cieši aizpogātā ziemas mētelī, vilnas zeķēs, ar platmali un vilnas šalli ap kaklu. Gūlds spēlējot mēdza piedziedāt, un līdz pat savam pēdējam ierakstam palika uzticīgs vienam vienīgajam Steinway flīģelim, kurš bija novietots uz 8 cm augstiem koka klučiem, lai pianista pirksti uz taustiņiem atrastos gandrīz acu augstumā. Saprotams, ka šādai pozai bija nepieciešams arī speciāli pielāgots klavieru krēsls ar saīsinātām kājām. Allaž melnā tērpies itāļu pianists Arturo Benedeti-Mikelandželi, piemēram, bija radījis par sevi melanholiski nepieejama cilvēka iespaidu, kuru pavadīja arī vētraina un riskanta autokaislību piekritēja slava. Savukārt franču pianists Žans Īvs Tibodē ekscentriķu vidū iekļuvis ar koncerttērpa neiztrūkstošo elementu – spilgti sarkanām zeķēm.

Var tikai minēt cik lielā mērā šīs īpatnības paspilgtina vai, gluži otrādi neatstāj nekādu iespaidu, izņemot, sensacionālo, uz šo lielo personību neatkārtojamo radošo rokrakstu, kas ierindo tās starp 20.gs klavierspēles ģēnijiem. Vai šo rokrakstu būtu iespējams atpazīt, vadoties tikai pēc dzirdes? Antons Ļahovskis uzskata, ka katram labam pianistam ir sev vien raksturīgs piesitiens: "Pianista darbarīks ir ne tik daudz rokas, cik ausis. Tieši ausis ļauj viņam iztēloties vēlamo skaņu visās krāsās un visos smalkumos, un tikai pēc tam - rokas, kas īsteno šo iztēles ideālu. Tāpēc pianista instruments ir arī ausis un iztēle. Un, protams, ir daudz pianistu, kurus var atpazīt pēc klavieru skanējuma. Ne visus, bet daudzus. Starp citu, arī sliktus pianistus var atpazīt. No divām, trim skaņām var atpazīt Glenu Gūldu. Gandrīz i vienmēr var pazīt Vladimiru Horovicu, arī Arturo Benedeti-Mikelandželi vienmēr var atpazīt gan pēc skaņas, gan pēc intonēšanas un frāzējuma. Ierakstā viņus var atpazīt ar vienu nosacījumu – šim ierakstam jābūt ļoti labā kvalitātē, pretējā gadījumā būs grūti atpazīt pat slavenu dziedātāju".