Šoreiz raidījuma tēma - pastorāle, un studijā arī divi viesi...

"Mūzikas instruments kā patstāvīga gleznas-pastorāles tematikas sastāvdaļa ir obligāta gandrīz visos laikmetos - to, piemēram, var redzēt gan Džordžones glezniecībā, gan Ticiāna darbos," uzsver mākslas zinātnieks Raimonds Kalējs.

Savi novērojumi ir arī diriģentam, klavesīnistam un aizrautīgam senās mūzikas pētniekam Mārim Kupčam, kurš līdztekus citiem aizraujošiem stāstiem par pastorālēm atgādinās arī Marijas Antuanetes amizanto rīcību, uzbūvējot pašai savu zemnieku ciematu...

Pastorāle ir sadzīves žanra paveids, kurš mākslas darbos tiek attēlots kā idealizēta lauku ainava ar idillisku un šķietami bezrūpīgu ganu un dzīvnieku dzīves attēlojumu, dažreiz sižetā iesaistot arī sengrieķu meža dievības.

Idealizētu pastorālu ainavu pirmsākumi ir atrodami helēņu kultūrā Senās Grieķijas civilizācijā, kā arī Senajā Romā gleznojumos uz sienām. Renesanses laikā atdzima interese par pastorāli Itālijā, kur iedvesmojās no itāļu dzejnieka Jakopo Sannazaro aprakstiem viņa darbā "Arkādija", kas ir pirmā poēma — pastorāle dzejā. Viens no šī žanra aizsācējiem un iedvesmotājiem tajā laikā bijis gleznotājs Džordžone (1477(78)-1510) un viņa darbs "Pastorālais koncerts". Vēlāk, 17. — 18. gadsimtā Francijā, kas ir uzskatāma par pastorāles kā žanra uzplaukuma laiku un vietu, tai bija pievērsušies vairāki franču mākslinieki, kuru vidū ir minami Nikolā Pusēns, Klods Lorēns un Antuāns Vato. Pastorāle ka žanrs ir saistīts ar sadzīves žanru un ainavas žanru.

Pastorāle mūzikā ir neliela apjoma muzikāla aina, instrumentāls vai vokāls skaņdarbs, kurā idilliski atainota lauku dzīve un daba un kurā ir sentimentāls sižets, kā arī tiek atdarināti tautas mūzikas instrumentu tembri.

Pastorāle literatūrā - īpaši izplatīts žanrs 17. gadsimtā. Dzejolis vai dramatiska ainiņa, kurā pārsvarā attēlota idilliska lauku dzīve, ganu mīla, dzīvnieki un daba.