Šīs reizes "Bolero" tēma - neveiksmes un izgāšanās, kas nudien gadījušās katrai radošai personībai... Ko no tām  būs mācīties?

Izgāšanās var būt dažādas: sākot no tīri personiskas, ko pamana tikai nedaudzi, līdz pat nacionāla un starptautiska mēroga fiasko, kā šogad Latvijai gadījies ar līdzdalību EXPO izstādē. Ar dažnedažādiem izgāšanās gadījumiem ir pilna pasaules vēsture, kaut šodienas neveiksmes iemācījusies labāk retušēt, bieži vien kritiku paužot caur puķēm - rēķinoties ar radošas personības ievainojamību. Citādi bijis senos laikos...

 

 

Operu spožums un posts

Apmēram 400 gadu laikā, kopš pasaule pazīst operu, vairums šī žanra izcilāko meistardarbu veiksmes stāstu sākušies ar izcilām pirmizrādēm. Dažreiz tās izvērtušās īstā triumfā: to var teikt, piemēram, par Verdi "Nabuko", savukārt Vāgnera gadījumā tetraloģija "Nībelunga gredzens" bija visas pasaules nozīmes notikums.

Ja operai bija lemts ciest neveiksmi, gadījās, ka tā nomira turpat uz skatuves - savas pirmizrādes dienā. Tomēr ir virkne gadījumu, kad mūsdienās ļoti populāras un mīlētas operas pirmizrādēs cietušas pilnīgu fiasko.

Nav viegli noticēt, ka starp tām ir gan Verdi "Traviata" un Rosīni "Seviļas bārddzinis", gan Vāgnera "Tanheizers", Bizē "Karmena" un Pučīni Madame Butterfly. Aizraujošus, burtiski fascinējošus stāstus par šiem gadījumiem sagatavojis Raitis Zapacis. Noklausieties - nenožēlosiet!

Muzikoloģes viedoklis

Muzikoloģei Inesei Lūsiņai vaicājam, vai graujoši izgāšanās gadījumi rodami arī latviešu skaņumākslā un kas tad īsti ir tie indikatori, kas norāda uz kāda mākslas darba izgāšanos.

Kālab agrāko laiku hronikas glabā tik daudz skandalozu stāstu par graujošām neveiksmēm, bet mūsdienās šīs lietas tikpat kā nenotiek: vai tas ir publikas kultūras līmenis, kas nepieļauj tādu ekstrēmismu?

"Latvijas publika ir ļoti pielaidīga - labais tonis neļauj kliegt bū!, kā tas joprojām notiek vairākos pasaulslavenos opernamos, vai arī ļoti skaļi izpaust sajūsmu. Mūsu cilvēki ir ieturēti. Viņi piecelsies arī tad, ja nebūs tik izcili. Visvairāk šos skandālus dzirdam no tām zemēm, kur cilvēkiem ir cita mentalitāte un cits temperaments. Latvijā drīzāk vērpušās klusākas intrigas jau aiz koncertzāļu durvīm..."

Bet kas tad īsti ir galvenais indikators, kas norāda uz kāda mākslas darba izgāšanos? Inese teic - galvenie parametri ir divi: "Viens - ja runājam par pašu darbu: vai tas ir savākts, vai tajā ir interesantas muzikālas idejas, vai tās tiek prasmīgi attīstītas, vai nav haotiskas un neiegrimst garlaicībā. Otrs - skaņdarbs varbūt nav slikts, bet to var pamatīgi izgāzt slikts izpildījums. Tāpat var būt otrādi: pat no vidēja skaņdarba izcili mākslinieki var uztaisīt īstu konfekti - piemēram, Gidons Krēmers vai Māris Sirmais.

Tomēr ir kāda cita lieta: ir darbi, kuri apsteidz laiku un no publikas puses uzreiz netiek saprasti. Tad kritiķa ziņā ir norādīt uz tā vērtību, kas nav aizgājusi līdz lielākām cilvēku masām.

Ja par profesionālo, akadēmisko mākslu, tad bieži ir tā, ka kritikas un publikas domas dalās, kaut Latvijā tas nav tik izteikti."

Šajā sakarībā Inese Lūsiņa atminas savu sarunu ar izdevniecības Schott prezidentu, ar kuru reiz pārrunājusi Arvo Perta un Pētera Vaska mūzikas uztveri pasaulē: situācijā, kad pēc viņu mūzikas koncertiem sajūsminātā publika ar asarām acīs stāv rindā pēc autogrāfa, kritiķi bieži to ignorē. "Izdevniecības vadītājs apgalvoja, ka Vācijā ir ļoti raksturīga šāda polarizēšanās - ka kritiķi aizstāv konkrētu mūzikas slāni, ko ikdienas klausītājs nemaz nevēlas klausīties."

Vaicāta par skaļākajām neveiksmēm Latvijas mūzikas vēsturē un šodienā, Inese min, ka bēdīgākais, lai gan ne skaļākais piemērs ir gadījums ar Emīla Dārziņa darbu "Vientuļā priede", kam pārmests plaģiātisms. "Tā vienkārši bija kolēģu skaudība..."

Vai par neveiksmi koncertā var uzskatīt arī tukšu zāli? "Tas gan drīzāk ir mārketinga jautājums.

Būtu vietā atgādināt, ka 80. un 90. gados publika nemīlēja klausīties latviešu mūziku: ja tā bija iekļauta programmā, droši varēja rēķināties, ka zāle būs tukša. Šodien mūs daudzi var apskaust par to mūzikas dzīves līmeni, ko spēj nodrošināt mūsu pašu mākslinieki un talantīgākie komponisti.

Protams, pat veiksmīgākajiem autoriem un interpretiem gadās pa neveiksmei. Taču mani drīzāk uztrauc tendence, par kuru sākumā biju ļoti priecīga. Te domāju gadījumus, kad projekta veidošanā tiek iesaistīti daudzi komponisti, kuri katrs no sava aspekta uzlūko vienu tēmu. Lieliski piemēri ir "Pasaules Saules dziesmas", "Dzintara dziesmas", arī opera "Kara daba". Taču šobrīd tas aizgājis tādā ritenī, ka sāk kļūt pārāk masveidīgi. Viens no negatīviem piemēriem - oratorija "Rīgas laiki", kuru radījuši četri latviešu komponisti īpaši 4. maija svinīgajai ceremonijai. "Tas viss kopumā atgādināja rasolu, kas tautai tiek pasniegts brīvības jubilejā. Ir skaidrs, ka šāds darbs nebūs dzīvotājs."

Plašāku Ineses Lūsiņas viedokli par šo darbu klausieties 9. maija raidījumā "Post factum".

Taču no izgāšanās nav pasargāti arī paši mūzikas kritiķi: piemēram, uzrakstot izsmeļošu recenziju par nenotikušu koncertu vai nepamanot, ka afišā minētais solists un skatuves koncertā nomainīts ar divreiz jaunāku solisti, kas nozīmē tikai to, ka cienījamais vērtētājs koncertā nemaz nav bijis...

Publikas izgāšanās visbiežāk saistīta ar aplausiem starp cikla daļām vai aizmāršību izslēgt mobilo tālruni, kas iezvanās tieši visnepiemērotākajās situācijās.

Stāsti iz nesenākas pagātnes

Ar izgāšanos varēja beigties viens no pasaulslavenās portugāļu pianistes Marijas Žoao Pirešas koncertiem kopā ar Amsterdamas Concertgebouw orķestri diriģenta Rikardo Šaijī vadībā, kur izcilajai pianistei bija jāspēlē solo Mocarta reminora klavierkoncertā.

"Kad atskanēja pirmās taktis, Marija burtiski palēcās, itin kā būtu dabūjusi elektriskās strāvas triecienu," atceras diriģents Rikardo Šaijī.

"Viņa krita panikā un nespēja no gūtā šoka pat pakustēties. Tad mēs mirkli pārmijām dažus vārdus. Viņa atzinās, ka gatavojusies atskaņot gluži citu reminora koncertu, bet darīšot visu, kas viņas spēkos, lai pēc atmiņas nospēlētu konkrēto darbu. Tad minūtes laikā viņa saņēmās, pārslēdzās uz skanošo skaņdarbu un viņas atmiņa paveica brīnumu: koncertu viņa nospēlēja bez nevienas kļūdas!"

Bet vairākiem pazīstamiem mūziķiem, kuru vidū ir gan pianiste Agnese Egliņa un dziedātājs Zigfrīds Muktupāvels, gan Dārziņskolas direktors Juris Kaufelds, JVLMA profesors, kādreizējais prorektors Arvīds Luste un kādreizējā Latvijas filharmonijas kamerorķestra māksliniece, vijolniece Elizabete Goļikova, lūdzam atcerēties savas neveiksmes, no kurām gūtas attiecīgas mācības...