Ko saukt par troksni, ko - par skaņu, kas ir trokšņu mūzika, un vai troksnis var būt arī vērtība? Šo komplicēto jautājumu šonedēļ pētījusi Sandra Ņedzvecka, talkā aicinot erudītus ekspertus...
"Skaņa bez trokšņa patiesībā ir ārkārtīgi neinteresanta, īstenībā - tā ir pat neciešama," zina stāstīt komponists un "Klasikas" ētera personība Andris Dzenītis. "Pasaule sastāv no vibrācijām un kustībām. Jebkura stīga, kad to iekustina, rada kustību, bet – šī kustība ir regulāra. Vienādās kustības rada skaņas augstuma iespaidu, ko nosaukt par troksni mēs pavisam noteikti nevaram. Troksnis ir tāda veida kustība, kurā nav nekādu regularitātes iezīmju. Neregularitāte rada zināmu haosu – gan grafisku, gan arī skanisku. Praktiski nav nevienas dzīvas, nevienas reālas muzikālas skaņas, kurā nebūtu trokšņa. Jebkura skaņa ir pilntiesīga tikai tādā gadījumā, ja tajā ir gan troksnis, gan skaņa.”
Savukārt semiotikas eksperte un Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Daina Teters uzskata, ka atšķirība starp artikulētu skaņu no trokšņa saistīta ar to, ko mēs esam iemācījušies, precīzāk – tas, kas mums ir iemācīts. "Skaņu pasaule ir valdonīga. Ieklausieties arī metaforās – tad, kad mēs runājam, mēs pārvaldām balsi.
Ja novērtējam kāda dziedātāja sniegumu, parasti sakām: šis mākslinieks labi pārvalda balsi. Vai kad ieejam mežā un priecājamies par klusumu, sakām – apkārt valda klusums.
Tas nozīmē, ka jebkurā sfērā, kurā kaut kas skan, mēs paredzam, ka šis skanējums ir normativizēts. Objektivitātes kritēriji, tāpat kā normas, visu laiku mainās. Un normu maiņa īpaši attiecībā uz skaņu mainījās 20. gadsimta sākumā – apmēram no padsmitajiem līdz trīsdesmitajiem gadiem, kad parādījās inovācijas zinātnē.”
Tāpat Teters, atsaucoties uz Nīčes vārdiem, pauž sašutumu par mūsu centieniem aprakstīt savu muzikālo pieredzi: "Muzikālā pieredze ir specifisks pārdzīvojuma veids, kas notiek pašreiz – konkrētajā brīdī, kad mēs to dzirdam. Mēs īsti nevaram pateikt, kas ir tas, kas mūs sajūsmina vai kas mūs atdzīvina. Tā pieredze, kuru mēs pēc tam mēģinām pārtulkot valodā, ir jau pagājusi pieredze. Tas nozīmē, ka mēs mēģinām piešķirt vārdus lietām, kuru mūsu dzīvē vairs nav!
Mani mulsina, cik vieglprātīgi ar savu valodu sliecamies aprakstīt muzikālo pieredzi. Man šajā gadījumā nāk prātā Nīčes vārdi, ka cilvēks, runājot valodu, sevi vulgarizē.
Manuprāt, runājot par mūziku, mēs vulgarizējam gan mūziku, gan arī kompromitējam sevi.” Un vēl semiotikas eksperte atklājusi lūk, ko: "Tas, ko mēs ražojam ikdienā, ir troksnis, uz kura fona šad un tad izskan kaut kas jēgpilns..."
Viestarts Gailītis no "Skaņu meža" uzskata, ka cilvēkiem radies nepareizs priekšstats par to, kas tad patiesībā ir troksnis. „Es to pielīdzinu vairāk nejaušībai – ja cilvēks kaut ko savās smadzenēs nepārstrādā saskaņā ar šīm espektācijām, bieži viņš to nodēvē par troksni. Protams, par troksni var nosaukt vienkārši kaut ko, kur tu uzsit, bet tad tas būs pārāk šauri – tas neraksturos to mūsdienu kompleksitāti.”
Viņš arī prāto - lai analizētu troksni, nepieciešams paraudzīties uz kontekstu kopumā. "Noteikti svarīgs ir konteksts! Tas ietver gan vietu, gan laiku, kurā jūs šo troksni dzirdat, kas ir citi vides un skaņas elementi, kāda ir priekšvēsture. Piemēram, cilvēku pamodinot ar kaut kādu troksni, viņam var būt viena reakcija, bet apsēžoties un sagatavotam klausoties, viņam var būt pavisam cita reakcija."
Mūzikai dažādos laika periodos ir noteiktas iezīmes un atšķirības. Andris Dzenītis skaidro, ka trokšņu mūzika uzplauka 20. gadsimtā, kad cilvēki bija izsalkuši pēc kaut kā nebijuša un ačgārna. "20. gadsimts ir pārpilns ar trokšņu mūziku. Jau no pašiem sākumiem – tā īsā, mazā perioda mūzikā, ko sauca par futūrismu. Futūristi konstruēja instrumentus, kuri radīja trokšņus. Viņi atstāja iespaidu gan uz akadēmiskās, gan populārās mūzikas radītājiem, un, piemēram, virziens, kuru šodien pazīstam ar nosaukumu industrial, pilnībā ir futūrtistu iespaidots.”
Vaicāts, vai, atgriežoties pie gadsimta sākuma, kad trokšņu mūzika tiešām bija virziens un vai mēs šodien varam runāt par to, vai tā joprojām turpinās un attīstās, Viestarts Gailītis teic tā: "Nezinu, vai attīstās, bet katrā ziņā turpinās kā virziens Japānā, kur ir ļoti konkrēta japāņu trokšņu mūzikas skola, kustība. Mūsdienās troksnis ir pārāk izplūdis jēdziens, lai to varētu nosaukt par kādu konkrētu lauku, tur ir pārāk daudz dažādu savstarpēji grūti savienojami mūziķi, kas ietekmējušies no tiem.
Pats troksnis šodien vairs nenozīmē tikai apstulbinošu skaņu. Troksnis ir skaņas atlases kompozīcijas metode.
Troksnis ir aizgājis tālu no futūristu ideāla, ka troksnis reiz varētu būt nākotnes mūzika. Tā nav noticis.”
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X