Sandras Ņedzveckas veidotā raidījuma tēma - stīgu kvartets. Tā viesi - vijolnieki Eva Bindere un Uldis Viesturs Sprūdžs, kā arī čelliste Agne Sprūdža, kura pirmo vijoli šajā kamersastāvā sauc par karalieni, otro - par diplomātu, bet altu - par kvarteta mērci, savukārt čella dēļ kvartets nodibinājās tieši tad, kad tas nodibinājās!

Agne Sprūdža stīgu kvarteta specifiku iepazinusi līdz vissīkākajai niansei: Rīgas Stīgu kvartetā savulaik spēlējusi no pirmās līdz pat pēdējai dienai, bet šobrīd vada Stīgu kvarteta klasi Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Pirmo vijoli šajā kamersastāvā viņa sauc par karalieni, bet otro vijoli - par diplomātu. Bet alts esot kvarteta mērce. „Un, kā mēs visi labi zinām, mērcei ēdienā ir milzīga nozīme! Tā ēdienu var gan celt, gan pilnībā nogremdēt," smejas Agne. Turklāt viņa ir pārliecināta, ka tieši altista karjerā stīgu kvarteta žanrs ir visaugstākā virsotne. Starp citu, Mocarts, Bēthovens, Dvoržāks, Smetana un vēl daudzi citi izcili komponisti spēlējuši tieši altu. Čells stīgu kvarteta sastāvam pievienojies visvēlāk - tā priekštece viola da gamba visilgāk turējusies savās pozīcijās, tāpēc čells kā stīgu soloinstruments izveidojās salīdzinoši vēlu – vien aptuveni 18. gadsimta vidū. "Tāpēc kvartets nodibinājās tieši tad, kad tas nodibinājās!"

Agne labi pazīst gan šī sastāva "drēbi", gan "oderi". Jau no pirmā brīža nemaldīgi jutusi, ka stīgu kvartets ir īstā izvēle: „Kaut pagājis jau tik ilgs laiks, labi atceros: kad apsēdāmies pirmajā mēģinājumā, gluži kā strāva ķermenim izskrēja cauri - sapratu, ka nevis čells, bet tieši stīgu kvartets ir manējais!"

Čelliste prāto, ka vēsturiski stīgu kvarteta izveidošanās bijis dabisks process: „Tas ir ierastais četrbalsīgais salikums instrumentālam sastāvam. Kā ideāla saskaņa. Saviem studentiem vienmēr minu arī paralēles ar citām jomām: četri gadalaiki, četras diennakts fāzes, četras raksturīgās stihijas. Arī mājas parasti ceļ ar četriem stūriem, un katrā no tiem valda sava stihija."

Arī Uldis Viesturs Sprūdžs Rīgas Stīgu kvartetā muzicējis ilgus jo ilgus gadus un gandrīz 25 gadu garumā bijis tā pirmais vijolnieks. „Reiz biju saskaitījis, cik Latvijā stīgu kvartetu bijis. Kopumā iznāca ap 90, bet tādu, kuru spēli būtu bijis vērts iemūžināt, aptuveni 65."

Uldis atklāj, ka gan Bokerīni, gan Kerubīni un Haidns, kurš ir stīgu kvarteta ciltstēvs, atzinuši, ka šāda sastāva kameransamblis ir teicama laboratorija dažādo kompozīcijas tehniku izmēģināšanai. Tāpat stīgu kvarteta kontekstā Uldis Viesturs Sprūdžs saskata paralēles ar Johana Sebastiāna Baha ieviesto temperācijas sistēmu.

Orķestra Kremerata Baltica ilggadējā koncertmeistare un arī soliste Eva Bindere bijusi pirmā vijole stīgu kvartetā Euphonia, un nule kā iesaistījusies jaunā šāda sastāva ansamblī. Kas noderīgāks spēlei kvartetā: mūziķa profesionalitāte vai krietnas cilvēciskās īpašības? „Jo kolēģis profesionālāks, jo labāk. Taču ir daļa izpildītājmākslinieku, kuri pēc savas būtības nav kamermūziķi, tādēļ ielaušanās kvarteta žanrā viņiem sagādā diskomfortu."

Savā praksē Eva pārliecinājusies - stīgu kvartets ir sarežģītākā no kameransambļu izpausmēm. „Tā ir absolūti cita galaktika! Jābūt gatavam: kā solists kvartetā izpausties nevarēsi... Tā brīvības sajūta, kāda ir, piemēram, klavieru trio, stīgu kvartetā nebūs nekad! Arī intonācijas ziņā šeit nav, aiz kā paslēpties, jo aiz klavierēm paslēpties var vienmēr... Tāpēc pacietīgi jāslīpē katra nots, arī savstarpēja izpratne un kopīga jušana te ir neaizvietojama."

Tāpat Eva Bindere ir pārliecināta, ka otrais vijolnieks nekādā gadījumā nedrīkst būt sliktāks par pirmo vijoli! „Ja cilvēks mīl mūziku, viņš nebūs tik ambiciozs, lai justu diskomfortu, iejūtoties citās lomās."

Kas vēl nepieciešams stīgu kvarteta veiksmei? Eva saka - laba un ātra reakcija, arī intuīcija: „Stīgu kvartets attīsta dažādas maņas, kuras pa īstam esmu izpratusi un novērtējusi tikai tagad."

No klasiķu vidus īpaši ražīgi stīgu kvartetu jomā strādājis Ludvigs van Bēthovens. Agne Sprūdža teic, ka stīgu kvarteti savu repertuāru itin labi varētu nodrošināt ar Bēthovena kvartetiem vien – tie ir tik dažādi! "Viņa kvartetu daiļradē labi saskatāmi trīs periodi: klasiskie, melodiskie un vēlīnie, kas kļuvuši par izpētes objektu daudziem izpildītājmāksliniekiem un muzikologiem. Pat rakstniekam Romēnam Rolānam."

Interesanti, ka jau Bēthovena daiļrades laikā kvarteta žanrā iezīmējušās divas raksturīgas tendences: vienkāršākie skaņdarbi tikuši komponēti mājas muzicēšanas vajadzībām, kamēr sarežģītākie šā žanra opusi paredzēti profesionāliem izpildītājmāksliniekiem.

Agne izpētījusi, ka savu nozīmi stīgu kvarteta žanrs zaudējis līdz ar spilgto solistu-virtuozu parādīšanos 19. gadsimtā: "Nikolo Paganīni, Ferencs Lists, Frideriks Šopēns rakstīja romantisku, virtuozu, efektīgu un ļoti klausāmu mūziku, kuru paši turklāt atskaņoja. Turpretī 20. gadsimtu varam uzskatīt par īstu stīgu kvarteta gadsimtu – kā tembrālu krāsu un saskaņu  meklējumu laboratoriju."