Šoreiz izzinām tādu mūzikas žanru kā rapsodija. Pārraidē par to pārdomās dalās pianists Vestards Šimkus, komponists un diriģents Andris Vecumnieks, komponists un pianists Imants Zemzaris un filoloģijas zinātņu doktors Ojārs Lāms. Uzklausām arī neprofesionāļu jeb garāmgājēju domas. Mūs aicina aizraujoši atklājumi un daudz nezināmā!

Visupirms LU universitātes mācībspēks, filoloģijas zinātņu doktors Ojārs Lāms stāsta par rapsodiem jeb "dziesmušuvjiem" Senajā Grieķijā un skaidro, ar ko viņi atšķīrušies no dziesminiekiem aoidiem, šajā kontekstā atrodot arī paralēles ar mūsdienu izpildītājmāksliniekiem.

Tāpat uzzinām par rapsodiju vēsturi profesionālajā mūzikā, bet kopā ar pianistu Vestardu Šimkus stāsts aizved pie slavenākā rapsodijas žanra etalona radītāja - ungāru komponista un virtuozā pianista Ferenca Lista, kura daiļrades pūrā rodamas 19 rapsodijas. Šajā mūzikā vislielākā nozīme tā laika Bohēmijas čigānu mūzikai, kuras īpatnības - verbunkoša stilu - Lists izmanto un radoši transformē. Kā atgādina Vestards, visos laikos Lista rapsodiju interpretācijā veiksmīgākās ir tās, kas pieder radošām personībām - Lista skolniekam Bernhardam Stavenhāgenam (Vestarda repertuārā ir šī pianista veidotā Lista 12. rapsodijas versija), Vladimiram Horovicam, Arkādijam Volodosam. Lista rapsodiju ietekmi var saklausīt arī tādos Vestarda spēlētajos opusos kā Džordža Gēršvina Rapsodija blūza stilā un Sergeja Rahmaņinova Rapsodija par Paganīni tēmu.

Atgādinot arī par vijolnieku repertuārā iecienīto Morisa Ravela rapsodiju "Čigāniete", stāsts par rapsodiju ved uz šī žanra vēsturi un īpatnībām latviešu mūzikā. Te talkā nāk komponists un diriģents Andris Vecumnieks, kurš nesenā pagātnē izveidojis arī jaunu versiju Pētera Barisona Rapsodijai klavierēm ar orķestri (1945), kas 2013. gada rudenī atskaņota Eiropas kultūras dienās Frankfurtē (Reinis Zariņš, LNSO, Ainārs Rubiķis). Andris akcentē rapsodiskuma raksturu arī tajos darbos, kas, negūdami rapsodijas nosakumu, tomēr ir saturā un izteiksmes līdzekļos radniecīgi, kā spilgtu piemēru minot Romualda Kalsona svītas "Kāzu dziesmas" un "Gadskārtu ieražu dziesmas".

Komponists Imants Zemzaris savukārt nedaudz apstrīd rapsodijas žanra vietu latviešu mūzikā, uzskatot, ka tas disonē ar latviešu mentalitātei piemītošo lirisko dabu. Toties kā spilgtus rapsodiju paraugus kamermūzikā Imants min Jāņa Mediņa Rapsodiju flautai un klavierēm un modernākā valodā komponēto Rapsodiju divām klavierēm.

Vai arī šobrīd latviešu komponisti gatavi komponēt rapsodijas? Šķiet, ka tas būtu vecmodīgi, bet vai tad nosaukums būtu galvenais? Varbūt tā vietā iederētos sadzīvē lietotais un Artūram Grīnupam tīkamais "simfoniskais triepiens"? Uz šīs jautrās nots "Bolero" atvadās ar līksmu mažoru no Jāņa Kalniņa "Latvju rapsodijas"...