Talkā aicinot mūzikas pētniekus un profesionālus mūziķus, Inga Saksone šonedēļ pētījusi visai interesantu īpašību jeb spēju, kas piemīt visiem cilvēkiem. Tiesa gan, biežāk tā tiek izmantota neapzināti, taču, to attīstot, muzicēšanā var sasniegt izcilas virsotnes...

Tā ir iekšējā dzirde jeb nesadzirdamā mūzikas un arī muzicēšanas radīšanas daļa katra interesenta iekšienē, kuras aktīvu vai ne tik rūpīgu darbību var novērtēt muzicēšanas brīdī. Citiem vārdiem, pirms sākam dziedāt vai spēlēt instrumentu, esam iepriekš savā galvā mūziku sadzirdējuši, apdomājuši un uz āru nesam jau pārdomātas idejas.

Visupirms vārdu dodam ģitāristam un pedagogam Zigmundam Žukovskim, kura pētnieciskais darbs Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā veltīts iekšējās dzirdes attīstīšanai.

"Tieši iekšējā dzirde mūziķim ir pati galvenā," ir pārliecināts Zigmunds. Viņš zina stāstīt, ka Freiburgas universitātē savulaik veikts pētījums, kā mūziķi lasa instrumenta partijas.

Izrādās, ka tikai 20 procentiem profesionālu mūziķu piemīt dzirdes priekšstats jeb iekšējā dzirde! Profesionāliem mūziķiem!

"Dzirdes priekšstats krietni atvieglo arī nošu lasīšanu. Mūziķis jūtas stabilāk, viņā nav lieka stresa. Ja piemīt dzirdes priekšstati, mūziķis arī labāk var plānot mūzikas atskaņojumu, interpretāciju - kur forte, kur piano. Jā gan - to, kādā līmenī viņš ir spējīgs rīkoties ar mūzikas valodas izteiksmes līdzekļiem, nosaka tieši iekšējā dzirde. Slavenais krievu pianists Heinrihs Neihauss, izmantodams Šopēna idejas, izvirzīja tēzi, ka mūziķim-instrumentālistam pats svarīgākais ir atslēgties no spēles tehnikas kontroles un ieklausīties mūzikā, ko viņš spēlē. Motoriskajām kustībām, kas noteiktas no dabas, jābūt zemapziņas līmenī. Ja sākam tās kontrolēt, saspringstam.

Pievēršoties mūzikai, mūziķis daudz brīvāk jūtas, jo pilnībā dzird skaņdarbu. Bet, ja cilvēks pārņemts ar motorisko kustību kontroli, viņš sadzird galvenos virzienus, bet ne nianses, kas ir tik ļoti svarīgas mūzikas vēstījumā.

Ārējā muzikālā dzirde – tā ir iekšējās dzirdes ārējā izpausme. Tas, kā esam spējīgi darboties ar intonētu skaņu (nevis noti), arī nosaka mūsu muzikālo dzirdi."

Savs vārds šajā jautājumā sakāms arī pianistei Sandrai Jalaņeckai: "Manuprāt, starp iekšējo dzirdi un dzirdes priekšstatu ir liekama vienādības zīme. Klausoties kāda mūziķa spēli, sakām – vai, cik viņam labi skan! Tas, lūk, ir tas dzirdes priekšstats, ko katrs mūziķis sevī nes.

Vispirms jābūt dzirdes priekšstatam, ko mūziķis vēlas dzirdēt. Īpaši svarīgi tas ir mums, pianistiem, kuriem nav sava instrumenta. Nonākot pie klavierēm konkrētajā koncertzālē, bieži vien mēģinājumam atvēlēts neliels laiks, un tev ātri jāpierod. Iekšējā dzirde jeb dzirdes priekšstats ir tas, kas ļoti palīdz – tu tiecies pēc skaņas ideāla, ko sadzirdi sevī.

To varam saukt par iekšējo dzirdi. Dzirdes priekšstats – tas ir viss, kas esi tu. Arī intelekts. Gan tas, kā tu saproti skaņdarbu, gan to, kā komponists to tulkojis. Ir ļoti labi strādāt ar notīm, bet pēc tam ar iekšējo dzirdi izdziedāt, izdiriģēt pie sevis, jo tā ļoti var attīstīt sajūtu, ko tad tu īsti gribi.”

Un kā ar iekšējo dzirdi strādā diriģenti? Stāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents Andris Poga: "Jebkuram izpildītājam, saņemot jaunas notis, kas vēl nav audiāli iedzīvinātas, jau pirmajā skatījumā jāgūst priekšstats, kā tad šis darbs varētu skanēt. Jā, šķietami ir vienkārši: pieej pie instrumenta un pamēģini! Bet situācijā, ja instruments nav pieejams, bet ātri jānovērtē situācija, iekšējā dzirde ir tā, kura palīdz gūt kopainu. Jo tā spēcīgāk attīstīta, jo labāk.”

Vaicāts, kā tad īsti iekšējo dzirdi iespējams attīstīt, diriģents teic tā: "Pats to esmu attīstījis gluži praktiski, strādājot ar orķestriem daudzu gadu garumā. Skatoties uz partitūru, ar laiku izstādājas instinkti, kas balstīti pieredzē. Ātrāk pamani bīstamās jeb specifiskās lietas."

Sarunas gaitā Andris Poga atzīst: "Vispareizāk jau būtu ar partitūru iepazīties, neņemot vērā, ka eksistē arī ieraksti. Jo viss jau ir uzrakstīts notīs! Ja skatāmies uz tām caur kāda cita interpreta prizmu, mēs neviļus pieņemam to kā standartu un reizēm tas traucē mums pašiem attīstīt interpretācijas instinktu…”

Bet par to, ka mūziku var sadzirdēt arī citādi, ar savu darbību pierādījusi sitaminstrumentāliste Evelīna Glennija (Evelyn Glennie) kura 12 gadu vecumā pilnībā zaudēja ārējo dzirdi, atklājot perkusiju burvību un kļūstot par vienu no izcilākajām perkusionistēm pasaulē...

Intervijā raidsabiedrībai BBC Evelīna Glennija atklāj skaņas dabu un to, kā tā ir sajūtama un caur ķermeni rezonējama.

Brīdī, kad Evelīna zaudējusi dzirdi, viss viņas ķermenis adaptējies un pārkārtojies, tādējādi atklājot citas uztveršanas iespējas...

Tieši skolotājs pievērsis Evelīnas uzmanību instrumentu un ķermeņa vibrācijām. Par tām māksliniece raksta arī savā esejā par dzirdēšanu, paskaidrojot, kā skaņu var sajust. Tā, protams, ir cita tēma, kurai veltīsim kādu no nākamajiem "Bolero". Youtube vietnē skatāmas neskaitāmas intervijas ar Evelīnu, kā arī koncertieraksti, un "Klasikai" ir liels prieks, ka jau maijā Evelīna Glennija būs Latvijā un spēlēs kopā ar Sinfonietta Rīga Lielajā ģildē!

Vēl raidījumā ielūkojamies Zigmunda Žukovska vadītajā stundā, kurā darbojas otrā kursa audzēknis Toms Kursītis, kā arī atceramies, ko šīs sezonas pirmajā raidījumā "Bolero" Ilgai Augustei stāstīja pianists Toms Ostrovskis: viņš pievērsa uzmanību iekšējās dzirdes nepieciešamībai, pianistiem dodoties koncertceļojumos pirms vairākiem gadsimtiem...