Maruta Rubeze aicina pievērsties ikdienišķai, taču ne viennozīmīgi vērtētai izpausmei – svilpošanai.

Senā skaņas veidošanas paņēmiena izcelsmi un nozīmi atklāj muzikologs Mārtiņš Boiko un filoloģe Janīna Kursīte, savu viedokli un pieredzi par svilpošanu pauž flautiste Ilze Urbāne un dziedātāja Ieva Ezeriete.  Par svilpošanu savās kompozīcijās un par priekšdarbiem, kas šajā sakarībā jāveic, vēsta komponists Pēteris Vasks, bet ar lielākajiem svilpotājiem džeza vēsturē iepazīstina saksofonists Indriķis Veitners. Neizpaliek arī svilpaunieku prieki Vāgnera ielā.

Visupirms raidījumā uzzinām virkni aizraujošu vēsturisku faktu. Piemēram, to, ka par vienu no pirmajiem komponistiem, kas radījis mūziku tieši svilpošanai, tiek uzskatīts franču baroka meistars Žans Batists Lullī.

Tikām Volfgangu Amadeju Mocartu iegādāties kanārijputniņu savulaik pamudinājis fakts, ka šī radībiņa atdarinājusi kādu no viņa komponētajām melodijām…

Izrādās, ka tieši Austrija izcēlusies ar vēsturisko svilpošanas skolu, bet pirmais starptautiskais mākslinieciskās svilpošanas konkurss organizēts 1977. gadā. Interesanti arī, ka 2002. gadā dibinātā Starptautiskā Mākslinieciskās svilpošanas filharmoniskā biedrība sākotnēji dēvēta Johana Sebastiāna Baha vārdā, jo viņa daiļradē esot pa pilnam svilpošanai piemērotu opusu...

Māku svilpot daudzbalsīgi esot piepratis mūsu pašu dziedātājs Jānis Zābers, un arī mūsdienās netrūkst svilpošanas mākslas entuziastu. Radīta pat svilpošanas tehnikām veltīta terminoloģijas vārdnīca.

Taču kādu nozīmi svilpošanai piešķīrusi folklora un mitoloģija? Stāsta Janīna Kursīte: „Ne tikai latviešu folklorā, bet arī citu tautu tradīcijās svilpošana tiek uzskatīta par vienu no senākajiem saziņas veidiem. Svilpojot un klakšķinot mēli, varēja izvilināt ne tikai dzīvniekus, bet arī piesaukt dabas stihijas un spēkus, kas ar tām saistīti – piemēram, velnu."

Tālab svilpošanai bija savi tabu: piemēram, nedrīkstēja svilpot pusnaktī, svētku dienā vai arī pērkona laikā, jo latviešu mīti uzskatīja, ka pērkons triec velnu. "Ja svilposi, velns aizslēpsies aiz tevis, un tevi satrieks pērkona raidītās bultas. Taču bija vietas, kur svilpošana varēja būt noderīga: piemēram, rijā, kad vajadzēja vēju, jūrā, kad valdīja bezvējš un tamlīdzīgās situācijās,” intervijā "Klasikai" stāsta Janīna Kursīte.

Etnomuzikologs Mārtiņš Boiko prāto: "Varētu jau domāt, ka tas, kurš svilpo, jūtas vienkārši labi, un viņu pārņēmis mentāls komforts. Tajā pašā laikā svilpošana, kaut tajā nepiedalās balss saites, ir viena no daudzajām vokālajām tehnikām līdzās kliegšanai, čukstēšanai.”

Lai gan Mārtiņš uzsver, ka svilpošana kā vokalizācijas forma nav īpaši plaši aplūkota, piemēru netrūkst arī šajā jomā. Piemēram, Kanāriju salās sastopama īpaša svilpošanas valoda – nosacītu akustisku zīmju sistēma, kur vēstījums tiek raidīts svilpotā veidā: „Svilpošana ir tālāk dzirdama, tāpēc ziņu var pārraidīt daudz plašāk.”

Viņš arī stāsta, kā svilpošana saistāma ar garu pasauli, medību tradīcijām un zemkopību, kā arī… sava ES saudzēšanu.

Papua Jaungvinejas augstieņu cilšu muzicēšanai raksturīga tā saucamā intrainhalārā svilpošana, kad svilpšanas skaņa veidojas, gaisu velkot uz iekšu. Šāds paņēmiens šo cilšu rituālos tiek uzskatīts arī kā savdabīgs „drošības līdzeklis”, jo ekstrainhalārajā procesā (tādā, ko svilpojot visbiežāk lietojam mēs) varētu izsvilpot ko būtisku no savas dvēseles…

Mākslinieciskās svilpošanas paņēmieni labi zināmi arī latviešu mūzikā. Svilpošana kā iedarbīgs un daiļrunīgs izteiksmes līdzeklis sastopama Pētera Vaska daiļradē. Piemēram, „Grāmatā čellam”: „Šajā gadījumā svilpošana simbolizē atmiņas par bērnību, kas visbiežāk ir saules iezīmētas. Tāds skumju piesitiens, nostalģija. Dziedāšana nav tas.” Tāpat svilpošana sastopama opusā kontrabasam „Basa ceļojums” - šoreiz tas ir tēlains valsis.

Pētera Vaska kordziesmas, kurās netrūkst visdažādāko skaņas veidošanas paņēmienu, daudz dziedājis Latvijas Radio koris. „Reizēm tās bijušas dziesmas, kur svilpošana izmantota kā putnu dziesmu ilustrācija. Taču Santas Ratnieces darbā „Sālsezers” svilpošana atveido viļņošanos, vēja šalkas tuksnesī. Man jau šķiet, ka svilpot māk jebkurš. Ver tik muti vaļā un svilpo,” saka Radio kora dziedātāja Ieva Ezeriete. Viņa ir pārliecināta: „Ko nevar nodziedāt, to var nosvilpot! Un nepiekūst nemaz!”

Tomēr izrādās, ka svilpošana jāpieprot arī orķestra mūziķiem. „Ērika Ešenvalda darbos svilpošana rada fenomenālu sajūtu, īpašu dvēselisku dimensiju,” stāsta LNSO flautiste Ilze Urbāne.

Tikām džeza saksofonists Indriķis Veitners iepazīstina ar iespaidīgākajiem svilpotājiem džeza vēsturē: Tūtu Tīlemanu, aktieri un dziedātāju Bingu Krosbiju un citiem. Taču īsts atklājums pat Indriķim ir Rons Makrobijs. Svilpošana sastopama arī kino mūzikā: minēsim kaut Nino Rotu un Enio Morikoni.

Visbeidzot, Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs atklāj lielo intrigu, kāpēc svilpošana teātrī ir kategoriski aizliegta!