Visupirms — priecīga ziņa. Latvijas Radio svinīgā ceremonijā aizvadījis 89. jubileju, to atzīmējot ar profesionālās balvas "Zelta antena" pasniegšanu, un "Klasika" jo sirsnīgi sveic savu kolēģi Sandru Ņedzvecku ar godam izcīnīto uzvaru kategorijā "Gada labākais raidījuma vadītājs"!  

"Ja reiz uz pasaules ir kāda mūžīga un nešķirama savienība, tad tā ir starp kino un mūziku," pirms gadiem trim rakstījis Otto Ozols. Īpašo skaņumākslas žanru — kino mūziku — pētījusi tieši Sandra Ņedzvecka. Nešaubieties: rezultāts ir aizraujošs...

 

Vēsture kopā ar Dāvi Sīmani

Ekskursu kino mūzikas vēsturē iezīmē kinooperators, režisors un vēstures zinātājs Dāvis Sīmanis. Viņš zina stāstīt, ka filmu mūzika aizsākusies jau krietnu laiku pirms paša kino dzimšanas 1895. gadā.

"Ideja par to, ka kaut kas ir saucams par mēmo kino jeb kino bez skaņas, ir maldi — urbānā leģenda, jo jau ļoti agri, līdz ar pirmajiem kino seansiem, kas visbiežāk notika mūzikholos, filmas pavadīja orķestris vai klavieres," saka Dāvis Sīmanis.

Jau no pašiem kino pirmsākumiem muzikālais pavadījums centās iezīmēt raksturu tam, kas notika uz ekrāna. "Kino mūzikas funkcijas vienmēr saistītas ar emocionālo tonējumu. Varam teikt, ka tradīcija, kas nāk no Vāgnera un Pučīni operām, uz kino pārcēlusies primitīvākā veidā..."

Kas notiek vēlāk? "Mēmā kino ēras beigās filmām jau tiek sacerēta īpaša mūzika, piemērota jau tapusi mūzika, vai arī pašas filmas tiek montētas, pamatojoties uz konkrētas muzikālas partitūras — piemēram, tāda ir Frica Langa filma "Nībelungi: Zīgfrīds". Bet 1929. gadā pirmo reizi parādās iespēja filmas skaņu celiņā atsevišķi fiksēt gan trokšņus un dialogus, gan mūziku. 30. gadi — zelta laikmets Holivudā — ir laiks, kad kino mūzika jau uzņemas skaidru funkciju — attēlu paspilgtināt no emocionālā viedokļa. Tas arī ir laiks, kad diezgan skaidri iezīmējas mūzikas un kino proporcijas: sākotnēji mūzika aizņem aptuveni 20 procentus no filmas kopējā laika, bet vēlāk, protams, šīs proporcijas mainās."

Pēc Otrā pasaules kara mūzika jau tiek uzskatīta par pilntiesīgu kino valodas instrumentu; parādās arī pirmie komponisti-zvaigznes, kuri darbojas tieši kino mūzikas sacerēšanas laukā.

Pakāpeniski izveidojas arī komponistu un režisoru radošie tandēmi: piemēram, Nino Rota mums asociējas ar Federiko Fellīni, Enjo Morikone — ar Serdžo Leones, Andželo Badalamenti — ar Deivida Linča filmām. Šie komponisti ir īsti profesionāļi, kuri labi pārzina kino specifikas nosacījumus.

"Skaidrs, ka kinomūzika nedrīkst būt pārāk dramaturģiska. Tā ir viena no bīstamākajām lietām, par kuru jau brīdināja ģeniālais režisors Robērs Bresons, sakot, ka mūzika nogalina filmu. Proti, ja mūzikai raksturīga pārāk spēcīga dramaturģiskā shēma, tā ņem virsroku, jo attēls visbiežāk nekad nesasniedz tik augsta līmeņa asociatīvo un emocionālo iedarbīgumu. Ja mūzika ir daudz pārāka, tā diktē savus nosacījumus, un filma pārstāj eksistēt. Tāpēc arī profesionāļi zināja un zina, cik tālu drīkst attīstīt mūzikas partitūru. Pakāpeniski arī izveidojušās tradīcijas, kādai jābūt labai filmas mūzikai," — tā Dāvis Sīmanis.

Laika gaitā mūzikas garums filmās izmainījies: Holivudā šobrīd mūzika tiek izmantota visas filmas garumā kā nepārtraukts ritmiskais elements. "Bieži vien filmas patērē mūziku līdz pat 95 procentiem no filmas kopējā garuma, un tas bieži saistīts ar filmu apjomīgo hronometrāžu, lai skatītājs nezaudētu interesi. Jaunākajā Deivida Finčera filmā "Neatrodamā" mūzika skan visu filmas laiku, reizēm pat noēdot dialogus. Grupas Nine Inch Nails līdera Trenta Reznora sacerētā mūzika brīžam šeit kļūst tik agresīva, ka noēd dialogus un ņem virsoku, bet tāds nu ir režisora nodoms un rezultāts nebūt nav slikts. Eiropas kino novērojama pretēja tendence: šo filmu skaņu partitūras tiek būvētas no specifiskā veidā izkārtotiem trokšņiem, skaņām, un īsta mūzika šeit vairs nav nepieciešamība: eksistenciālo spriedzi un virsvērtību režisori mēģina iegūt, neizmantojot mūziku kā papildus līdzekli."

Komponista viedoklis: Mārtiņš Brauns

Ar maģisko "papildlīdzekli" — mūziku — neskaitāmas latviešu spēlfilmas un dokumentālās filmas apgādājis Mārtiņš Brauns. "Ļoti cienu režisorus, kuri zina, ko grib. Jo mūzika un filma ir divas dažādas lietas. Filmas materiālam un mūzikas materiālam ir jābūt atšķirīgiem, lai veidotos trešais — fīlings, un tā ir māksla."

Komponists ir pārliecināts: kino mūzikas specifiku iespējams apgūt tikai ar laiku. "Filmai vienmēr vajag galveno tēmu; iespējama filma arī uz vienas muzikālās tēmas, taču pats visbiežāk esmu izmantojis divas vai trīs tēmas: piemēram, "Aveņu vīns" būvēta uz divām tēmām — dziesmu par aveņu vīnu un tango."

Dažkārt Mārtiņa sacerētā mūzika filmām aizgājusi tautā, turpinot savu, no filmas neatkarīgu dzīvi: tā tas noticis ar filmas "Spēle" tituldziesmu, kura ar grupas "Sīpoli" starpniecību vēlāk kļuva ļoti populāra.

Komponists atceras, ka grūti klājies ar Aivara Freimaņa filmu "Puika": "Tā bija mana pirmā aktierfilma, tolaik vēl biju galīgais puišelītis.... Tas bija grūts variants, jo filmā bija ļoti gari kadri, un šādu kadru laikā laist lēnu mūziku — tas skatītāju iemidzina. Šādos gadījumos ir svarīgi ar mūzikas dinamiku garlaicīgos fragmentus padarīt interesantus."

Mārtiņš Brauns atzīst, ka ar īstiem kompromisiem nekad nav saskāries, drīzāk respektējis režisoru vēlmes: "Jānis Streičs savām filmām grib spilgtas melodijas, tautā atpazīstamas lietas, un tad tā arī jāraksta. Kā smejos, ir tēmas, un ir uzlējumi — mūzika, kas pati par sevi nenozīmē neko, bet filmas kadriem piešķir lielisku noskaņojumu."

Mārtiņš, kurš mūzikas jomā ir visai piekasīgs kinoskatītājs, ļoti augstu vērtē Marģera Zariņa un Jāņa Ivanova mūziku latviešu kinoklasikai, ciena Ivara Vīgnera veikumu un slavē Artura Maskata jušanu.

 

Vēlreiz Dāvis Sīmanis: par pieeju realitātei

Vai mūzikas izmantojums dažādžanru filmās atšķiras? Te vārds atkal Dāvim Sīmanim: "Jā, gan, jo atšķiras pašu filmu pieeja realitātei: animācija ir realitātes galējā abstrakcija, dokumentālais kino cenšas dzīvi parādīt tādu, kāda tā redzama mums apkārt, bet spēlfilmās realitāte kļūst par jaunradītu realitāti, taču ar nopietnu atsauci uz mums apkārt esošo realitāti. Līdz ar to arī mūzikas izmantojums ir dažāds: animācijā tā ir rotaļīga vai apzināti disharmoniska, spēlfilmās uzņemas stāstošo funkciju ar emocionālu tonējumu, kamēr dokumentālajā kino mūzika vai nu paspilgtina emociju, vai veidota kā intelektuāls pielikums. Starp citu, tas raksturīgs arī spēlfilmām.

Larsa fon Trīra filmā "Antikrists" vizuālā uvertīra uzbūvēta uz Georga Frīdriha Hendeļa Rinaldo ārijas, kurā tiek izdziedāts visas ainas psiholoģiskais motīvs.

Bet Viestura Kairiša jaunākajā dokumentālajā filmā "Pelikāns tuksnesī" izmantota Gustava Mālera "Dziesma par Zemi". No vienas puses šai mūzikai ir emocionāla funkcija, bet vairāk tomēr intelektuāla nozīme, kas kinodarbam piešķir pārāko dimensiju, par kuru lielākoties skatītājs īsti nenojauš, jo, iespējams, nezina, kas ir Mālers un kādu vēstījumu nes viņa konkrētais opuss."

 

Režisora viedoklis: Viesturs Kairišs

Pats režisors Viesturs Kairišs neslēpj: "Domāju, kā lai uzfilmē filmu par Latgali. Kad sapratu, ka izmantošu Mālera "Dziesmu par Zemi", viss kļuva skaidrs. Bet filmu "Neredzamā pilsēta" bāzēju uz Nikolaja Rimska- Korsakova mūzikas, bet tagad, veidojot filmu "Melānijas hronika" izmantoju neiedomājami saldo Džākomo Pučīni Čo-čo-sanas āriju no operas Madame Butterfly, kas ir saldā operiskuma ekvivalents. Skarbajā filmā likās ļoti svarīgi skatītājam likt klausīties tieši šādu mūziku. Katrā ziņā, mūzikas izmanojums, veidojot filmas, man nozīmē nopietnu māksliniecisku lēmumu — man tā ir tikpat svarīga kā vizuālā risinājuma dramaturģija."

Režisors arī dalās atziņās par saviem novērojumiem, analizējot izcilu režisoru filmu mūziku: "Piemēram, Lukīno Viskonti filmu "Nāve Venēcijā" bez Mālera Piektās simfonijas Adagio nevar iedomāties. Tomēr laba filma jau nav tā, kur izmantota laba vai slikta mūzika, jo filmu veido neskaitāmi aspekti."

Tāpat Viesturs analizē vēl citu izcilu režisoru veikumu, stāstot par mūzikas izmantojumu Andreja Tarkovska, Vernera Hercoga, Vima Vendersa un Rainera Vernera Fasbindera kinolentēs. "Ja filmā jūt muzikālo plastiku, — tā ir meistarības augstākā virsotne.

Viņš arī novērojis, ka liela daļa kinorežisoru vispār neinteresējas par mūziku, ļoti liela daļa interesējas par popmūziku, bet viena daļa ir vienkārši talantīgi cilvēki, kuriem tāpat viss sanāk..." Vaicāts, vai ir kādi īpaši nosacījumi, izvēloties mūziku filmai, režisors prāto: "Tās jau tādas klasiskas zināšanas: ka mūzika nedrīkst būt ilustratīva, emocionāli pedalizēt vai moralizēt. Tomēr daudzi uzskata, ka filmā mūzikas vispār nedrīkstētu būt; ka jābūt tikai skaņai. Cienu arī tādu viedokli."

 

Diriģenta viedoklis: Normunds Šnē

Kādi ir parametri, kuri diriģentam Normundam Šnē par dzirdēto skaņdarbu liek vai nu kritiski vai ar nožēlu teikt — tā ir kino mūzika? "Pirmkārt, tā ir pārspīlēta objektivitāte emociju izpaušanā, lai nebūtu ne mazāko pārpratumu, ka tur ir īgnums, šausmas, migla, prieks, melanholija. Kino mūzikā tai sajūtai jābūt skaidri noformulētai. Otrs — tā ir mūzika, kas neatstāj telpu fantāzijai.

Mūzikas vērtīgākā īpašība ir tā, ka vēl ilgi pēc tās noklausīšanās smadzenēs raisās jauni tēli un idejas. Ja ir tikai viena doma — sak', happy end vai viss ir slikti, šādai mūzikai nav pārāk lielas vērtības. Šodienas lielais Holivudas kino — tā ir nauda un smalks aprēķins.

Un mūzika šajā kontekstā ir absolūti pakārtota šim faktoram — ja nodrošina panākumus, pilda kasi un liek raudāt vai smieties skatītājam, viss ir kārtībā."

Par vērtīgākajām kino mūzikas lappusēm Normunds atzīst Sergeja Prokofjeva veikumu: "Piemēram, filmās "Aleksandrs Ņevskis" vai "Ivans Bargais" mūzika nav tikai ilustrācija, bet gan patstāvīgs mākslas darbs. Šī, manuprāt, ir augstākās raudzes kino mūzika, kas filmai piešķir papildus dimensiju. Tajā ir viss: saturs, dziļums, noskaņas, krāsu paletes pustoņi, ko tikai ar bildi panākt nav iespējams."

Runājot par latviešu kino mūziku, Normunds uzsver: "Padomju laikā Latvijā kino mūzikai tika pievērsta ļoti liela uzmanība. Īsts šedevrs ir Marģera Zariņa mūzika filmai "Pie bagātās kundzes", kas mūsu apziņā saaugusi ar 20. un 30. gadu Rīgu, tāpat Jāņa Ivanova devums vai Imanta Kalniņa mūzika filmai "Pūt, vējiņi". Diemžēl pēdējā laikā mūzikai filmās ir pakārtota loma, un bieži tā nonākusi otrajā plānā, turklāt pati mūzika nav pārāk veiksmīga."

Normunds daudzkārt piedalījies kino mūzikas atskaņošanā, tostarp vadījis mūzikas atskaņojumus mēmajām filmām: kāda ir Normunda attieksme šajā jautājumā? "Bijuši daudzi mēģinājumi pagātnes šedevriem uzrakstīt mūziku. Tomēr ir filmas, kurās mūzikas klātbūtne traucē, jo melnbaltā bilde reizēm ir tik izteiksmīga un vizuāli spēcīga, ka nekas vairāk nav nepieciešams.

Esmu pārliecināts, ka divu mākslu sintēzē visbiežāk viena no tām zaudē. Filmā jābūt kolosāli izstrādātai vizualitātei, un man šķiet, ka tas fenomens zudis kopā ar Tarkovski.

Protams, ir arī veiksmīgi piemēri, bet tad ir jānotiek kaut kādai zvaigžņu kustībai, lai satiktos īstie cilvēki, kas viens otru saprot, papildina, netraucē, abi ir delikāti kā mākslinieki, ar labu izpratni abos žanros, šajā gadījumā — kino un mūzikā," — tā Normunds Šnē.

Starp citu, 11. novembrī Latgales vēstniecībā "Gors" kamerorķestris Sinfonietta Rīga aicina atzīmēt Lāčplēša dienu ar Latvijas kanonā iekļauto Aleksandra Rusteiķa 1930. gada pirmās spēlfilmas "Lāčplēsis" digitālo fragmentu izlases ekranizāciju Emīla Zilberta oriģinālmūzikas pavadībā. Emīla veikumu Normunds vērtē ļoti atzinīgi: "Šķiet, ka Emīla Zilberta talants te radis jaunu izpausmi. Tā ir augsta pilotāža, šī mūzika ir ārkārtīgi krāsaina."

 

Tapiera viedoklis: Aivars Kalējs

Uzrunājam arī ērģelnieku un komponistu Aivaru Kalēju, kurš spēlējis mūziku mēmajām filmām: "Sevi par tapieri neuzskatu, jo tās bijušas atsevišķas filmas, kad nācies improvizēt. Mans ērģeļu profesors Nikolajs Vanadziņš gan bija profesionāls tapieris... Galvenais šajā nodarbē — lai skatītājam nav garlaicīgi, un lai mūzika nav arī pārāk uzmācīga." Sarunā uzzinām, kāpēc Aivaram prātā tik spilgti palikusi filma "Hamlets", kurā titullomu atveidojusi poļu izcelsmes Holivudas mēmā kino laika kinozvaigzne Pola Negri.