Ērģeles vien tikai vārdā nosaucot, mūzikas darbu un pētījumu lauks ir patiesi neaptverams. Turklāt lauks vēl plašāks rādās tad, ja sašaurinām skatu leņķi līdz diviem vārdiem: ērģeles Latvijā. Taču mūziķi un pētnieki, kurus šajā raidījumā izvaicājusi Sandra Ņedzvecka, šajā laukā briduši jo dziļi un turpina to darīt.

Viens no viņiem ir ērģeļu vēsturnieks Mikus Dzenītis, kurš izveidojis Latvijas ērģeļu katalogu. Tajā ietverti instrumenti, kas Latvijā uzbūvēti līdz 1945. gadam, kad ērģeļu būve pārtrūkusi uz vismaz 50 gadiem.

Tāpat raidījumā tiekamies ar ērģelniecēm Jevgeņiju Ļisicinu un Kristīni Adamaiti, kuras atklāj savu pieredzi, kas saistīta ar ērģelēm Latvijā. Savukārt ābeces patiesības raidījumā pauž muzikoloģe, JVLMA profesore Ilma Grauzdiņa, kuras 1987. gadā izdoto grāmatu "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē" vēl joprojām varam saukt par Latvijas ērģeļu Bībeli...

Ērģeļu ceļš Latvijā

Profesore Ilma Grauzdiņa zina vēstīt, ka vārds "ērģeles" nāk no vācu valodas (Orgel, Orgelmusik, Organist), savukārt tulkojumā no latīņu valodas jēdziens organ nenozīmē neko citu kā rīks vai instruments. "Poēzijas sākotnēji ir maz; tas ir rīks "priekš" muzicēšanas," ar smaidu atzīst muzikoloģe.

Ērģeles bijušas pazīstamas jau kopš pirms mūsu ēras, taču tieši viduslaikos tās nostabilizējušās kā kristīgās baznīcas instruments. Pirmās liecības par to, ka Latvijā bijušas ērģeles, rodamas jau 1541. gadā, taču pirmā taustāmā liecība ir no 17. gadsimta saglabājusies Rīgas Doma ērģeļu prospekta vidusdaļa, kas ilgstoši atrodas remontā. Šeit manāms renesanses piesitiens.

"Taču otrs, turklāt skanošs mūsu lepnums ir Ugāles baznīcas ērģeles, par kurām rūpējas ērģeļu būvētājs Jānis Kalniņš. Tā ir Eiropas līmenī atzīta vērtība, jo īstu un nepārbūvētu baroka ērģeļu pasaulē ir ļoti maz. Turīgākās valstis jau vienmēr gribējušas uzbūvēt arvien jaunus instrumentus," stāsta Ilma Grauzdiņa un atzīmē, ka daudz ērģeļu ir Latgales pusē, mazajās baznīcās, diemžēl šo instrumentu autori lielākoties ir nezināmi. Jauns ērģeļu būvniecības uzplaukums vērojams reizē ar kristietības nostiprināšanos Kurzemes hercogistes laikā.

Bet mūsu Rīga uzskatāma ne tikai par jūgendstila, bet arī romantisko ērģeļu lielpilsētu.

"Patiesi, vairums no ērģelēm, kas saglabājušās Rīgā, ir romantiskā stila ērģeles, sākot jau ar Rīgas Domu. Šajā ziņā savas nabadzības dēļ esam palikuši... bagāti, jo, piemēram, Vācijā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados pēkšņi radās lielas pretenzijas pret romantiskajām ērģelēm un lielākā daļa baznīcu pārgāja uz neobaroku. Tagad esam vinnētāji: uz Rīgu brauc ērģelnieki no visas pasaules un priecājas," stāsta Ilma Grauzdiņa.

Oriģinālmūzika lielajām stabulēm

Bet ar kuru laiku saistāmas pirmās oriģinālkompozīcijas ērģelēm? Profesore Grauzdiņa stāsta: "Jāņa Cimzes skolotāju seminārs bija kalve, kur zemnieku puišus lika pie ērģelēm un mācīja harmoniju, kā arī "ar priekšspēli un pēcspēli apgādāt korāļus" - tā sacījis pats Cimze... Lauku ļaudīm tā bija pirmā koncertmūzika - līdzās dančiem un pašu dziedātajām dziesmām. Kurš bija veiklāks un protošāks, pēc mises nospēlēja arī kādu koncertgabalu."

Tomēr kopumā profesore atzīst: robežu, no kuras sākas latviešu ērģeļmūzikas oriģinālrepertuārs, nospraust grūti. Cita lieta - ja runājam par profesionāli varošajiem ērģeļvirtuoziem, noteikti jāpiemin Ādams Ore. Tad arī Oskars Šepskis, kurš darbojies 19. gadsimta otrajā pusē, kā arī gandrīz visi latviešu talanti Pēterburgas konservatorijā. Starp citu, slavenais Nikolajs Vanadziņš savulaik bijis ērģeļklases vadītājs Pēterburgas konservatorijā, savukārt Ludvigs Bētiņš vadījis Maskavas konservatorijas ērģeļu klasi. Neapšaubāmi leģendāra personība - Alfrēds Kalniņš... Vēlāk ērģelnieku pulciņš izaudzis arvien plašāks.

Stāsta Ilma Grauzdiņa: "Gan ērģeļu atskaņotājmākslu, gan repertuāra rašanos izšķiroši ietekmēja Rīgas Doma koncertzāles izveidošana 60. gados. Tobrīd bija ļoti labi, ka Filharmonija tās pārņēma, jo diezin vai draudze būtu tikusi galā ar šo sarežģīto instrumentu. Ērģeļu popularitātes jomā tas patiesi bija kā visīstākais sprādziens... Sākumā muzicēja viens pats Pēteris Sīpolnieks, kurš bija īstens latviešu mūzikas aizstāvis. Tad ienāca Jevgeņija Ļisicina, Larisa Bulava, Aivars Kalējs."

Jevgeņijas Ļisicinas stāsts

Lielu daļu sava mūža izcilā ērģelniece bijusi saistīta ar Rīgas Doma ērģelēm, bet šodien biežāk sastopama Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Šī dievnama ērģeles viņa nebūt nevērtē zemāk par Rīgas Doma instrumentu. "Vienīgais - vajag restaurēt, par to sirds sāp," teic ērģelniece, ar kuru kopā "Klasikas" klausītājiem lemts detalizēti iepazīties ar šo instrumentu.

"Mīlu šo instrumentu. Ļoti. Tas ir manējais," emocijas neslēpj Ļisicinas kundze un stāsta, ka nākamgad šīs ērģeles svinēs jau 110. gadskārtu. "Ērģelēm tas nemaz nav tik daudz. Pietiek pateikt, ka tas ir Zauera būvētais instruments - šis vārds ērģelniekiem nozīmē tieši to pašu, ko vijolniekiem Stradivari. Šis ir postromantisma, vēlīnā romantisma piemērs. Labi skan mūzika, kas stilistiski līdzīga Vāgneram, tāpat Mālers, bet spēlēt Makša Rēgera darbus ir viena vienīga pasaka! Taču labi skan arī Vivaldi."

Ērģeļu katalogs

Ideja par Latvijas ērģeļu kataloga izveidošanu Mikum Dzenītim radās 90. gadu sākumā, studējot Latvijas Universitātē Biblitēku zinātni. "Paralēli studijām spēlēju arī ērģeles. Tad arī secināju, ka faktiski nav nekādas informācijas par instrumentiem. Kad sāku darboties ērģeļu restaurācijas jomā, sapratu: šis lauks ir plašs un neapgūts..."

Sekojusi iepazīšanās ar prasmīgo ērģeļu meistaru Alvi Melbārdi, un abu aktivitātēs labprāt iesaistījušies arī vairāki ērģelnieki - Kristīne Adamaite, Ilze Reine, Jānis Pelše. "Par ļoti lielu veiksmi uzskatu iepazīšanos ar datorspeciālistu Kasparu Putriņu, kuram pateicoties, katalogā saliktas gan bildes, gan daudzo ērģeļu skaņu paraugi."

Ērģeļu būšanas Latvijā kopumā uzlūkojot, paveras pārsteidzoša aina. "Tieši Latgales reģions līdz šim ir vismazāk apzinātais ērģeļu jomā, tāpēc pēdējos gadus mērķtiecīgi apbraukājam Latgales dievnamus, dokumentējot šos instrumentus," atklāj Mikus un stāsta, pēc kādiem principiem iedibinājuši ērģeļu reģistru savā katalogā.

Mikus Dzenītis uzsver: ikvienas ērģeles, kuras ir darba kārtībā, piemērotas koncertiem! "Gluži tāpat kā sakām par apģērba atbilstību laika apstākļiem, arī par ērģelēm var sacīt līdzīgi: nav nepareizu ērģeļu, ir tikai nepiemērots repertuārs. Katrs instruments var būt interesants, un tikai ērģelnieka ziņā ir to atklāt klausītājiem."

Protams, neiztrūkst arī viens otrs kuriozs, kas acīm liek ieplesties apakštasītes lielumā. "Piemēram, aizbraucam uz baznīcu, bet tur ērģeles nokrāsotas rozā krāsā. Nu, tā - lai smukāk! Cilvēki gribējuši to labāko, bet... aizpindzelējuši arī visas mazās spraudziņas, pa kurām izplūst gaiss, lai ērģeles  vispār spētu skanēt," galvu nogroza Mikus Dzenītis.

Ciemos pie Kristīnes Adamaites Anglikāņu baznīcā

Vai ērģelnieks, kurš ilgstoši spēlē vienu instrumentu, var tam piešķirt arī kaut ko no sevis? "Jebkurā gadījumā ir svarīga sadarbība starp dzīvo cilvēku un instrumentu. Jo instruments patiesi var tikt uzskatīts par dzīvu, dvēselisku personu, kas ērģelniekam piedāvā idejas un ierosmes," uzskata Lielās mūzikas balvas 2014 ieguvēja Kristīne Adamaite, kura ar Anglikāņu baznīcas ērģelēm izjūt lielisku saskaņu. "Runājot par Rīgas Doma instrumentu, kas nepārprotami ir izcils, jāteic tā: nevaru apgalvot, ka vienmēr pie tā jūtos labi. Tieši tāpēc, ka tas ir tik liels un piedāvā daudz iespēju... Izvēles iespējas vienmēr ir tā grūtākā lieta."

Anglikāņu baznīcas ērģeles Kristīne vērtē visai augstu: "Šis ir ļoti kvalitatīvi uzbūvēts instruments, turklāt pietiekami liels, lai varētu atskaņot visu ērģeļu literatūru. Interesanti, ka šīs ērģeles veidotas kā kolāža - tajās ir iezīmes gan no vācu, gan angļu, gan franču stila. Turklāt Anglikāņu baznīcā ir brīnišķīga akustika!"

Ērģelniece nešaubās: noslogotības ziņā Anglikāņu ērģeles ir pirmajā vietā. "Te mums izveidojusies ļoti aktīva ērģelnieku šūniņa," ar lepnumu saka Kristīne un detalizēti atklāj šo ērģeļu uzbūvi, uzskatāmi demonstrējot arī daudzās skanējuma iespējas.