Šoreiz ierastās mūzikas stundas vietā par īpašu dāvanu "Klasikas" klausītājiem parūpējusies Gunda Vaivode: viesojoties Amerikā, Bostonā viņa apciemoja Andri Nelsonu. Šī ir pirmā intervija pēc ilgāka pārtraukuma, ko Andris Nelsons sniedzis Latvijas medijiem...

Marta beigās vēl nezinājām, ka talantīgais diriģents būs Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju vidū, ar ko no sirds viņu šobrīd apsveicam! Tiesa, svētku dienā, 4. maijā, Andris ar savu Bostonas simfonisko orķestri būs tikko kā uzsācis Eiropas viesturneju un uzstāsies Esenē, Vācijā. Bet, tiekoties Amerikā, Gunda Vaivode ar Andri runājās par dzīvi turienes viseiropeiskākajā pilsētā, par kolēģiem, kas viņu mudina realizēt vispārdrošākos plānus, par stresa pilno koncertdzīvi un nepieciešamību atslogot to ar trompetes jogu. Un, protams, arī par svarīgāko – ģimeni.

"Pirmajā vietā jebkurā gadījumā man ir Kristīne un Adriāna... Viss pārējais, kas notiek, ir brīnišķīgi – bet ģimene rada perspektīvu un mērķi, kura dēļ vērts dzīvot. Dievs tā izveidojis, un tu redzi, ka tam ir jēga..."

Intervijā Andris neslēpj iespējamos plānus, kas ietvertu sadarbību ar mūsu lielisko kori "Latvija" un viesošanos ar kādu no orķestriem Liepājas "Lielajā dzintarā". Un viņam kā Bostonas izcilās koncertzāles muzikālajam saimniekam, protams, ir savs vēlējums Rīgas koncertzāles sakarā. To visu klausāmies šīs nepilnās stundas laikā.

Sirsnīgā saruna notiek Andra nosacītajās mājās – tas ir apartaments greznā viesnīcā, ko mēdz dēvēt par Bostonas Granddāmu un kurā uzturējušies karaļi, slaveni politiķi un popzvaigznes. Skaidrs, ka diriģenta prombūtnes laikā viņa numurā dzīvo citi, tāpēc māju sajūta ir nosacīta, un patiesībā visa sadzīve ir pakārtota darbam, jo ne jau katram mūziķim dzīvē tāds uzdevums ir uzticēts. To ļoti labi saprot un novērtē Andra Bostonas komanda: orķestra menedžeris, projektu asistente, vēl citi un šoferītis – sirsnīgs neapolietis, kas šajā pilsētā galvenos diriģentus vadā un apčubina jau vairāk nekā 30 gadus. Bet sākam ar izdaudzināto gada ieskaņas notikumu – prestižo Grammy balvu...

Grammy - prieks par komandas darbu

"Balva nāca kā patīkams pārsteigums. Nekādas speciālas svinības gan nerīkojām – viens otru apsveicām un vēlreiz apstiprinājām to, ka diriģenta darbs ir komandas darbs, kolektīvs veikums, jo viens pats, būdams diriģents, tu taču nevienu skaņu neizdves... Manu mīlestību un cieņu pret orķestri tas tikai apstiprināja. Prieks arī, ka tieši tāds repertuārs kā Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija tika tik augstu novērtēta, jo zemapziņā šķiet – nu, ja spēlētu kādu ļoti populāru komponistu mūziku, balva, iespējams, nāktu automātiski. Tāpēc prieks, ka tik ģeniāla mūzika tikusi pamanīta, novērtēta un tas savukārt sabiedrībā rada lielu interesi par Šostakoviča mūziku kā tādu, kas, tiesa, bija arī pirms tam.

Šobrīd mūsu sadarbība ar Deutsche Grammophon, ar kuru plānojam ierakstīt visas Šostakoviča simfonijas, ir kā gaidīšanas svētki, tāds ekstra gaidīšanas prieks. Izrādās, ka cilvēki, kuri nav pieredzējuši tik grūtus laikus kā Šostakovičs, šos notikumus tomēr izprot caur savu skatpunktu un novērtē. Un redz, ka mūzika stāv pāri politikai.

Nākamsezon atskaņosim Septīto simfoniju – tā vislielākajā mērā atspoguļo to laiku un komponista reakciju uz notiekošo, Pēterburgas blokādi, nacistiskās Vācijas uzbrukumu un Staļina represijas. Daudzi diriģenti to nevēlas iestudēt, tas pats Saimons Retls, jo viņam šķiet, ka komponists pārāk tieši ilustrē notikumus... Taču Šostakoviča simfonijas ir pārlaicīgas, viņš jau īstenībā runā par to, kā būtu, ja nebūtu bijis šāda laika," prāto Andris.

Nekādu mahināciju!

Bostonas simfoniskā zāle (Boston Symphony Hall), kas vienlaikus ir Bostonas simfoniskā orķestra mājvieta, ir viena no izcilākajām koncertzālēm visā pasaulē. Tieši te arī pakāpeniski tiks ieskaņotas visas Šostakoviča simfonijas... "Tā patiesi ir brīnišķīga zāle – krāsas un amplitūdas ziņā, skaņas saliešanās un reverberācijas kontekstā. Jā, tā ir viena no vislabākajām. Skaņu ierakstu komandai no vienas puses tas ir ērti, no otras – liels izaicinājums... Jo visi mūsu ieraksti top no dzīviem koncertiem – lai ierakstā noķertu zāles un orķestra skaņu un kvalitāti, nepieciešamas pamatīgas profesionālas zināšanas. Taču galvenais skaņu režisors ir no Losandželosas, kas strādājis ar dažādiem orķestriem, tostarp ieskaņojis slavenos "Zvaigžņu karus" un vispār kopumā 500 filmas Holivudā, sadarbojies ar Džonu Viljamsu... Ierakstus uzlabot nevar! Jā, var izņemt ārā klepu, balansēt kādas lietas, bet principā – nekādas "mahinācijas" šai ziņā nav iespējamas," smej diriģents.

Eiropas elpa

Mūzikas profesionāļi nešaubās: Bostonas simfoniskais orķestris atšķiras ar eiropeisko skaņu, taču – kā īsti to atveidot, no kā tas atkarīgs? "Tā ir vairāku nianšu kombinācija," pārliecinājies Andris Nelsons. "Lai gan manī vairs nav iekšēju klišejisku sajūtu, kā skan Amerikas un kā – Eiropas orķestri. Jo pašā Eiropā – kaut vai Berlīnē, Drēzdenē, Leipcigā – ir trīs lieliski, taču absolūti atšķirīgi orķestri ar brīnišķīgām tradīcijām. Vēsturiski Amerikā nonākušie mūziķi no Eiropas turpināja iesākto, veidojot savas tradīcijas. Ļoti atšķiras skaņa un mentalitāte, attieksme. Protams, ir globālās lietas – ka Amerikā profesionālisms ir īpaši augstā līmenī. Jau mācību procesā saproti, vai būsi solists, vai orķestra mūziķis, vai kamermūziķis.

Liela nozīme Amerikā tiek pievērsta orķestra spēles kultūrai. Tu nevari tā vienkārši "ielēkt" orķestrī. Šajā ziņā man kā diriģentam ir ērti stādāt, jo mūziķu varēšanas pamatlatiņa ir ļoti augsta. Uzreiz varu nākt ar savu ideju, runāt par augstākām lietām, kuras viņi spēj izpildīt.

Bostonas orķestris ir visvecākais Amerikā, tam ir 135 gadi, un diriģentu plejāde ir tik ļoti bagāta. Sākotnēji bija vācu tradīcija, tad – izteikta franču tradīcija, arī slāvu tradīcija, un arī paši mūziķi nāk ar dažādām skolām – tas viss kopā veido orķestra panorāmu. Vēl svarīgi, ka Bostona vienmēr bijusi viens no intelektuālajiem Amerikas centriem ar orķestri, Hārvardu un citām universitātēm – arī tas veido intelektuālo sapratni par dzīvi un mūziku. Bostona, salīdzinājumā ar Losandželosu vai pat Ņujorku, ir ļoti atšķirīga. Turklāt atšķiras arī publika – tā ir intelektuālāka, izjūtams arī regulārās publikas pozitīvais patriotisms, atbalsts. Ir ļaudis, kas uz koncertiem nāk jau gadus piecdesmit...

Sākumā biju pārsteigts – kā tas var būt, ka Bostonas simfoniskajam orķestrim nav valsts atbalsta, bet, būdams viens no labākajiem pasaules orķestriem, tas tiek balstīts no privātajām iniciatīvām, mecenātiem. Bet tas neietekmē muzikālo pusi!

Taupība uz kvalitātes rēķina te nebūt nav automātiski primārā, kas raksturīgi Eiropai. Princips, kad valsts un privāto struktūru atbalsta proporcija ir 50:50, manuprāt, ir visneveselīgākais, jo neviens tā īsti neuzņemas atbildību.

Bostonas orķestra kontekstā tā ir vesela kultūra – sponsori nāk ar atbildību, patriotismu, sajūsmu, ka tas taču ir mūsu orķestris! Protams, ir ideāli, ja valsts uzņemas atbildību par kategorijām, kas nepieciešams cilvēkam, lai attīstītos par personību – sportu, kultūru. Eiropā mums ir jākrīt par to, lai šī sistēma nemainītos. Amerikā filantropijai ir citas tradīcijas, jo Eiropā tev neviens pēkšņi nesāks ziedot kultūrai..."

Gandrīz kā laulībā: respektē un mīli!

"Ceļš uz rezultātu un gandarījumu par sasniegto ir vienāds darbā ar visiem orķestriem. Lai turpinātu kopīgu ceļojumu mūzikā, no vienas puses tu izaicini, no otras – respektē un mīli. Kā laulībā! Respekts, cieņa, izaicinājums, piedošana. Ka pieņemam viens otru – un kopā ejam uz mērķiem, kurus īstenojam. Lai tos sasniegtu, ir jāuzticas. Un tad sākas intīmais ceļojums mūzikā – skaņas intimitāte, smalkās nianses, kas man šķiet ļoti svarīgas. Arhitektūra, mikroklimats, katrs kapilārs svarīgs! Sākot strādāt ar Bostonas orķestri, jau pašā sākumā iemācījos mūziķu vārdus, lai mums veidojas cilvēciskas, turklāt vienlīdzīgas attiecības. Tāda muzikāla ģimene. Esmu tik priecīgs, ka tagad, otrās sezonas beigās, esam sapazinušies, jūtos pieņemts. Praktiski tas ietver skaņas sesitivitātes amplitūdu, fleksibilitāti – ka koncerta laikā pēkšņi varam būt spontāni, izmēģināt vēl neiemītu taciņu, un ceļojums koncertā vienmēr būs savādāks."

Sapnis par Latvijas koriem

Tomēr interesanta nianse: lai cik spēcīga Amerikā būtu orķestra un instrumentālā kultūra (kā Andris saka – tā šeit ir visaugstākā), tad spēcīgā kora tradīcija, kāda raksturīga Latvijai, nav nekur citur pasaulē.

"Bostonā, piemēram, nav profesionāla kora! Jā, ir amatieri, kuri izteikti pašdarbības kori, kuru dalībnieki ir bez muzikālas izglītības un kuriem ļoti patīk dziedāt, bet kvalitāte... Tas būtu tik forši, ja Bostonas vai Leipcigas orķestris ar kori “Latvija” un Latvijas Radio kori varētu atskaņot Mālera Astoto..."

Galvenais - lai neiestājas rutīna

Līdztekus Bostonai šobrīd Andris ir Leipcigas Gewandhaus simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents, bet no 2018. gada kļūs tā galvenais diriģents. "Tas ir sapnis – strādāt ar diviem orķestriem, kuri pārstāv divas dažādas, bet dziļas tradīcijas. Kaut kā šie abi kolektīvi nav piedzīvojuši globalizāciju negatīvā nozīmē," - tā Andris, kurš tiek gaidīts arī pie "Vīnes filharmoniķu" un Berlīnes orķestra diriģenta pults, un aktuāls arī Baireitas festivāls – šogad Vāgnera "Parsifāls", bet pēc pieciem gadiem – tetraloģija "Nībelunga gredzens" pilnā apjomā...

Ar Bostonas simfonisko orķestri daudzo gadu laikā strādājuši neskaitāmi galvenie diriģenti, daudzi no tiem – garumgarus gadus. Cik ilgi ar šo orķestri kopsolī vismaz aptuveni lēmis iet Andris? "Mana vienīgā sajūta ir tāda: ja jūti, ka pienāk brīdis, ka paliec garlaicīgs vai neinteresants, tad ir laiks pašam aiziet. Tā ir tā kombinācija. Gan Gewandhaus, gan Bostonas simfoniskā orķestra attiecības ar diriģentiem un muzikālajiem vadītājiem, kuri šo kolektīvu tradīcijas, īpašo skaņu, repertuāru veidojuši ilgtermiņā, ir diezgan garas. Jo ilgāk varam iet kopīgu ceļu, veidot kaut ko, kas ir tikai mūsu, radīt to mistisko skaņu kombināciju, interpretāciju, spontanitātes nianses, - jo labāk, ja tam atvēlēts ilgāks periods. Līdz šim esmu bijis uzticīgs sajūtai, ka nekad nevēlos palikt par ilgu, ka sākas rutīna. Labāk aiziet ātrāk."

Trompetes joga

Visiem labi zināms, ka Andra pirmā specialitāte un arī profesija ir trompetes spēle, kuru laika gaitā aizstājusi sirdslieta – diriģēšana. Tacu pērnvasar no pasaulslavenā trompetista Hokana Hardenbergera, ar kuru kopā spēlēti daudzi koncerti, dāvanā viņš saņēmis trompeti... "Manas paaudzes trompetistiem vienmēr ideāls numur viens bija tieši Hokans – viens no lielākajiem trompetes spēles metriem. Jau kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāku mācīties trompeti, viņa ierakstus vācu un klausījos. Domāju – tas būtu sapnis: spēlēt kā Hardenbergers. Vismaz 70% mūsdienu mūzikas repertuāra trompetei uzraksīts, pateicoties tieši viņam. Citādi mums būtu brīnišķīgie baroka un Haidna koncerti, un – viss... Pirmoreiz satikāmies, muzicējot Rīgā, kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri. Biju diriģents, viņš – solists. Nu jau divpadsmit gadu garumā katru sezonu uzstājamies kopā ar dažādiem orķestriem. Un viņš, zinādams, ka esmu trompetists, kurš 15 gadus trompeti nav "mutē ņēmis", pagājušajā vasarā uzdāvināja sava koncertinstrumenta kopiju... Kopš tā brīža lēnām sāku atkal trenēties, esmu iegājis lielā azartā, un trompete tagad ir mans hobijs, atslodze un joga – jo tas ir tik ļoti saistīts ar elpošanu! Tas ir pirmais pūtēju likums – ka pareizi jāelpo! Tad nu trenējos, vingrinos, simboliski paņēmu pāris privātstundu pie Hokana – viņš ir stingrs skolotājs,” smejas Andris un neslēpj: "Man ir tāds sapnītis – ja uztrenēšos pareizi spēlēt, pēc mūsu kopīgajiem koncertiem varētu abi kopā nospēlēt piedevu – humoristisku skaņdarbu divām trompetēm...

Bet pavisam traks sapnis ir šāds: kā diriģentam uz Latviju man ir grūti atbraukt – galu galā, ir divi orķestri, kalendārs aizpildīts... Bet kā trompetistam mani plāni ir brīvi! Varētu kā joku nospēlēt Haidna koncertu!

Vienīgā nianse, pret kuru izturos piesardzīgi, ir šova elements, ar kuru negribu apvīt šī instrumenta vārdu..."

Novēlējums Latvijai

"Man ir liels prieks, ka, neskatoties uz grūtajiem laikiem, kurus piedzīvojām krīzes gados, savu koncertzāli uzbūvējusi gan Liepāja, gan Cēsis un Rēzekne, un arī Ventspils jau plāno.

Būtu tik forši, ja arī Rīgā varētu uzbūvēt koncertzāli, kurā pirmkārt varētu baudīt Latvijas mūziķu un orķestru spēli. Arī valdības cilvēki taču labprātāk pavadītu laiku, klausoties koncertus brīnišķīgā koncertzālē...

Manuprāt, tad arī būs mazāk cilvēku slimnīcās, kas sabalansēs pārējos izdevumus. Vienkārši jābūt vēlmei un labai gribai attīstīt primārās kategorijas – medicīnu, izglītību, kas veido nācijas nākotni, taču tikpat svarīga ir kultūra, mūzika, sports. No tālāka skatpunkta raugoties, manī radusies pārliecība, ka tik mazai nācijai, kāda esam mēs, vienīgais ceļš, kā mūs var sadzirdēt pasaulē, ir nevis komentāri, kurus mēs izsakām par dažādām lietām, bet praktiskas darbības. Tās vienīgās tiek pamanītas un ar tām var rēķināties. Pārējais ir lokāls."