Marutas Rubezes veidotās pārraides tēma - blūzs un instruments, kas itin bieži dzirdams šajā mūzikā: mutes harmonikas!

Raidījuma viesi - profesors, etnomuzikologs Boriss Avramecs, džeza mūziķis ar doktora grādu, saksofonists un klarnetists Indriķis Veitners, kurš atzīst, ka bez blūza nebūtu džeza, savukārt čellists, taustiņinstrumentālists, arī komponists, aranžētājs un mutes harmoniku speciālists  Raimonds Macats pirmoreiz ar vārdu "blūmīzers", kā tautā mēdz dēvēt mutes harmonikas, sastapies bērnībā, lasot Marka Tvena grāmatu par Tomu Sojeru.

Blūzs - vientulības un sāpju izpausme

"No vienas puses - man kā etnomuzikologam pienāktos zināt visu par blūzu, bet manā gadījumā sanācis tā, ka jau no seniem laikiem esmu īstens blūza fants," teic Boriss Avramecs. Viņš atzīst: "Nav šaubu, ka Latvijā blūzam ir savi klausītāji, sava auditorija." Boriss viesojies arī blūza dzimtenē Amerikā, kur ticies ar erudīto un pirmo nopietno blūza pētnieku Alanu Lomaksu: "Viņš ir pirmais, kas pievērsies šī žanra pētniecībai; apbraukājis visus ASV dienvidu nostūrus. Blūzs dzimis pie Misisipi upes, kur purvāji, aligatori... Lielākā daļa iedzīvotāju tur savulaik bijuši melnādainās rases pārstāvji - ievestie vergi. Un interesanti, ka vēl aizvien šīspuses ļaudis saglabā autentisko blūza tradīciju. Amerikā apmeklēju Lomaksa izveidoto blūza centru. Iespaidīgi... Tūkstošiem kilometru mūzikas ierakstu, kinolenšu, videomateriālu..."

Ilgu laiku blūza priekšnesumi nebija domāti svešām ausīm: blūzs tika dziedāts vienatnē - kā iekšēja nepieciešamība atbrīvoties no pārdzīvojuma, sasprindzinājuma, bēdām. Tie taču bija vergi, pret savu gribu atvesti uz Ameriku. Nopirkti. Viņi vēlējās savu nelaimi izdziedāt.

Boriss Avramecs stāsta, ka tālākais process bijis ārkārtīgi nozīmīgs: "Notika divu pilnīgi atšķirīgu kultūras sistēmu mijiedarbība, kuras rezultātā parādījās kas tāds, kas nebija ne baltajiem, ne melnajiem - blūzs. To var salīdzināt ar ķīmisko reakciju, kad divu vielu rezultātā dzimst trešā."

Saknes - baznīcas spiričuelos

Blūza saknes meklējamas melnās rases pārstāvju baznīcas mūzikā: spiričueli, gospeļi... "Jau šeit parādās daudzas zīmīgas lietas, piemēram, specifiskā intonēšana - toņu valoda, īpatnējā skaņas veidošanas maniere. Vēlāk to papildināja īpatnējā priekšnesuma maniere - karstums, ekspresija. Taču arī tas īstenībā sakņojas garīgajā baznīcas mūzikā, kuras gaisotne veicināja īpaša mūzikas stila dzimšanu."

"Ilgu laiku blūzs baltās rases pārstāvjus neinteresēja absolūti nemaz. Pret melno rasi jau vispār valdīja aizspriedumi: baltajiem bija ērti domāt, ka melnie ir tuvāk dzīvniekiem, ne normāliem cilvēkiem. Tāpēc nevienam nenāca ne prātā iedziļināties, ko viņi tur dzied, ko domā un kā jūtas," atklāj Boriss Avramecs.

Viņš arī zina stāstīt, ka blūza pirmie skaņu ieraksti  parādījušies vēlu - tikai 1917. gadā, kaut džeza vēsture tolaik bija mērāma jau 20 gadu garumā...

Skan arī cietumā

Bet kā īsti radies nosaukums - blūzs? "Pārsvarā blūzs ir smagu pārdzīvojumu, negatīvu emociju, vientulības un pamestības rezultāts. Tāpēc arī tipiskie blūza nosaukumi - vientulības blūzs, neveiksmes blūzs," stāsta Boriss Avramecs. Starp citu, 20. gadsimta 30.-50 gados blūzs bijis visai izplatīts ieslodzījuma vietās.

"Tas pats Alans Lomakss, bruņojies ar augstas kvalitātes ierakstu tehniku, devās uz Amerikas cietumiem un ierakstīja cietumnieku priekšnesumus. Galu galā, sēdēšana aiz restēm un piespiedu darba strādāšana nav nekāda izprieca, tāpēc blūza priekšnesums ir tikai loģisks."

Par blūzu - zupas šķīvis

Etnomuzikologs vēsta arī par pilsētā dzimušo blūzu, kas radies lielās krīzes laikā, kad vairums lauku iedzīvotāju devušies uz pilsētām darba meklējumos. "Bet izrādījās, ka arī pilsētās valda bezdarbs, bezcerība un krīze. Dzīvot tur bija vēl grūtāk. Bet interesanti: klausoties blūzu, nejūtam tikai smeldzi - tajā ir arī liels pozitīvais lādiņš, tāpēc saprotams, kāpēc cilvēki to gribēja un arī grib spēlēt."

Kā atsevišķu mūzikas žanru blūzu sāka klausīties 20. gs. 20.-30. gados, turklāt sākotnēji tas noticis nelielos klubos un naktslokālos, kuru apmeklētāji galvenokārt bijuši melnādainie iedzīvotāji: blūzu spēlējuši un dziedājuši viņu rases ļaudis, nereti atlīdzībā par saviem priekšnesumiem no kluba īpašnieka saņemot vien pieticīgu zupas šķīvi.

Boriss Avramecs sarunā min arī konkrētus mūziķus, kuri bijuši visu laiku slavenākie blūzmeņi, stāsta par blūza turpmāko attīstību un tā saikni ar citiem mūzikas žanriem. Blūzā sakņojas gan soulmūzika, gan fanks, taču apzīmējums r'n'blues gan radies drīzāk pārpratuma rezultātā - tā uzskata Avramecs.

Blūmīzeri var atļauties visi!

"Bez blūza džeza nebūtu... Tas ir viens no džeza avotiem. No blūza nāk tas, ko mēdzam dēvēt par džeza valodu," stāsta Indriķis Veitners.

Kā galveno džeza, šajā gadījumā - blūza instrumentu viņš min ģitāru, un uzreiz pēc tās - mutes harmonikas: "Blūmīzeris bija nedārgs, maziņš, parocīgs rīks, ko jebkurš varēja atļauties... Vienlaikus blūmīzeris ir arī ļoti āķīgi spēlējams instruments: no mūziķa tas prasa pamatīgu koordinācijas prasmi," teic Indriķis, kurš arī pats labi apguvis mutes harmoniku spēli. Viņš arī stāsta par blūmīzera izcelsmi: tas radies 19. gadsimta sākumā un atklāj galveno meistaru vārdus, kas to izgatavojuši.

Mutes harmonikas sastopamas ne tikai blūzā, bet arī citos žanros: arī kantri mūzikā, īru tautas mūzikā. "Īstenībā tā skanējums ir ļoti līdzīgs cilvēka balsij, kā dziedāšanas turpinājums," saka Indriķis un stāsta, ka izšķir triju veidu mutes harmonikas: hromatiskās (ar pogu), diatoniskās (kuras visvairāk izplatītas blūzā), kā arī tremolo (ar divām mēlītēm). "Savulaik blūmīzeris - tā bija milzu mode: muzicēja pat veseli orķestri, no pikolo līdz metru garām mutes harmonikām..."

Slavenāko mutes harmoniku meistari - Tūts Tīlemanis, arī Bobs Dilans, neskaitāmi folkmūziķi un rokmūziķi. Bet Bītlos blūmīzeri visvairāk spēlējis Džons Lenons.

Katram skan citādi, bet jāpērk uz aklo

Jo pamatīgi mutes harmonikas izpētījis arī Raimonds Macats. Būdams profesionāls pianists un diplomēts čellists, mutes harmonikas viņš nopietni spēlē nu jau 24 gadus, turklāt izveidojis veselu kolekciju, kurā rindojas visdažādāko firmu blūmīzeri. Un jo bieži viņš savu repertuāru paplašina ar paša sacerētiem darbiem tieši blūmīzerim. 

Starp citu, Raimonds Macats zina stāstīt, ka paši blūzmeņi bieži šo instrumentu sauc par... harp jeb arfu.

"Savas pirmās mutes harmonikas nopirku Dānijā. Diemžēl visi instrumenti jāpērk uz aklo - tās iemēģināt, liekot pie lūpām, neļauj nedz higiēnas noteikumi, nedz paša instrumenta specifika: nepareizi iepūšot, tās var sabojāt!"

Viņam ir interesants stāsts par blūmīzera pieradināšanu: "Viens un tas pats instruments katram mūziķim skanēs mazliet citādi - tas atkarīgs no fizioloģiskajiem parametriem." Tāpēc Raimonds savus instrumentus citiem uztic tikai ārkārtas gadījumos.

Skaņdarbus mutes harmonikām rakstījis diezgan prāvs komponistu bariņš, kuru vidū arī tāds meistars kā Eitors Vila-Lobušs, kurš uzrakstījis pat veselu koncertu blūmīzerim, ko Raimonds diez cik augstu vis nevērtē. Šai sakarībā viņš atstāsta savu sarunu ar diriģentu Karelu Marku Šišonu.

"Reiz ar Karelu Marku Šišonu apspriedām tieši šo koncertu, un diriģents teica tā: "Raimond, atceries, ka ne visa mūzika, ko uzrakstījuši pat lieli meistari, ir laba...""

Tiesa gan, savu mutes harmoniku spēles prasmi Raimonds vairāk demonstrējis ārvalstīs. Tostarp Igaunijā, reiz muzicējot pat kopā ar Helsinku kamerorķestri, atskaņojot Astora Pjacollas mūziku.