Sandra Ņedzvecka vedina iedziļināties mītiskā, skaistā un arī visai mūsdienīgā instrumenta - arfas - noslēpumos...

Kurš gan var arfas saskaitīt... Un kādas gan cilvēces vēsturē nav spēlētas piecarpus gadu tūkstošu laikā – tieši tik senas ir pirmās liecības par senajām šumeru arfām. Daudzas kādreiz spēlētās gan sen izmirušas, bet daudzas spēlē vēl aizvien: Ķīnā -  konghou un Āfrikā – koru, bet Latīņamerikā, kur arfas lielā godā – arī Paragvajas arfu. Čengu spēlē turki un saung gauku – birmieši, telyn deires nāk no Velsas, bet klāseks jeb klerzahs ir seno gēlu arfa, kurai 17. gadsimtā īru neredzīgais arfists Terloks O’Kerolans ir uzrakstījis vairāk nekā 200 meldiju. Savas arfas bijušas ķeltiem, savas – gotiem, arī bohēmiešiem savas un arī tiroliešiem. Tieši Tirolē ap 1720. gadu Jakovs Hohbrukers uzbūvēja pirmo pedāļarfu, kuras līdzība ar šodien pazīstamo koncertarfu ir vislielākā.

Raidījumā "Bolero" par arfu stāsta trīs arfistes: Dagnija Zilgalve atzīst, ka arfa īstenībā audzina un sev pakļauj pašu mūziķi, Ieva Šablovska, kuras pirmais instruments bijusi kokle, atklāj, kāpēc agrāk kokle dēvēta par  ziemeļu arfu, bet Elizabeta Lāce, kura līdzās tradicionālajai arfai spēlē ķeltu arfu, teic, ka tā esot tikpat universāla kā elektriskā ģitāra - ar to varot paveikt brīnumu lietas!

Ko par arfu būtu vērts zināt tiem, kuri klausās šo instrumentu, un ko tiem, kuri vēlas to spēlēt? Par to stāsta Dagnija Zilgalve, un vitāla humora un sirsnīgu joku šajā sarunā netrūkst...

"Tiem, kuri klausās, ieteiktu pilnībā nodoties mūzikas varai. Tiem, kas grib mācīties... Pirmkārt - mēģinu atrunāt. Ja neizdodas, kārtīgi mācu. Visupirms svarīgas ir rokas: arfai neder pārāk gari pirkstiņi. Vēl svarīga arī cita anatomiskā īpatnība - pirksta spilventiņa mīkstums, jo skaņas skaistums atkarīgs arī no tā. Protams, ar darbu var panākt visu, tomēr fiziskie dotumi šeit ir ļoti svarīgi."

"Un vēl - jābūt uztveres spējām kā lidotājam-izmēģinātājam, jo kāda tad ir arfista profesijas specifika? Mums ir rokas, notis pa kreisi, diriģents pie horizonta, zem kājām septiņi pedāļi un apkārt - mūzika, kas skan. No malas šķiet - tas vienkārši nav iespējams," - tā Dagnija Zilgalve.

Bet kas par arfu jāzina komponistiem? "Teiktu, ka jāraksta kā klavierēm, tikai mazliet vieglāk. Un, ja tā ir simfoniskā mūzika, tad nedrīkst piemirst par glissando..."

Lai gan koncertarfas ārēji ir atšķirīgas, standarts ir septiņi pedāļi, kas ļauj iegūt jebkura mažora vai minora tonalitāti, kā arī 47stīgas. "Arfa jau nav nekāda vijolīte, kurai ir koks, stīgas, tapiņas, tīrksaņotāji... Un viss! Arfai kādreiz bija 1500 detaļu, lai gan laika gaitā tā vienkāršota līdz 500 detaļām."

Vai arfas spēles kontekstā svarīgs ir arī pielāgošanās jautājums? "Jā gan, protams! Tāpat kā ar laiku mēs kļūstam līdzīgi saviem suņiem, par arfām var teikt to pašu," smej Dagnija.

"Manuprāt, arfa mūs, mūziķus, ar laiku izaudzina un sev pakļauj. Katrā ziņā, radniecība ir ārkārtīgi cieša. Mans personīgais instruments man atsauksies pilnīgi citādi, nekā citam. Tāpēc situācijās, ja koncertā jāspēlē kāds cits instruments, pirmajā mēģinājuma dienā esmu tik agri, cik iespējams, lai to iepazītu pēc iespējas pamatīgāk."

Vēl arfistam ir svarīgi apavi: "Dārziņskolā mācoties, mana skolotāja nedēļu pirms audzēkņu vakariem lika spēlēt tieši tajās kurpītēs, kurās spēlēsim atbildīgajā brīdī. Mājās pati nereti spēlēju čībās, bet neliels papēdītis tomēr vēlams. Spēlēt iespējams arī ar ļoti augstiem papēžiem, bet... cietīs papēži."

Dagnija sarunā detalizēti atklāj visas arfas specifiskās īpašības un skaidro instrumenta uzbūvi.

Jautājums šāds: senos laikos arfu spēlēja vīrieši. Tagad tā vairāk sieviešu pārvaldījumā. Kālab tā?

"Nu, kādreiz jau sievietes vispār tā neplivinājās pa skatuvi kā šodien, vai ne? Vīrieši arī teātros spēlēja visas lomas! Vīriešiem gan ir priekšrocība, ka viņi to arfu var vieglāk pārvietot. Jāatzīstas, ka vienmēr priecājos, redzot vīrieti spēlējam arfu. Taču... vienmēr arī drusku satrūkstos. Jo esmu vecmodīgs cilvēks, un arfa taču ir sieviešu dzimtē," aizrautīgi smejas Dagnija.

Tāpat Dagnija Zilgalve skaidro, kāpēc tieši operu partitūrās orķestrī ļoti liela loma atvēlēta arfai. Ilgus gadus spēlējusi PPO "Rīga", viņa pārliecinājusies, ka arfai rakstījuši ļoti daudzi mūsdienu komponisti.

Bet par senatnīgo Eola arfu stāsta mūzikas pētnieks Oļģerts Šusts: "Vecajā Derībā klīdušas leģendas par kokli, kas, piekārta pie sienas, naktī skanējusi, vēja ieskandināta. Vēlāk šādi instrumenti, kuri spēlējuši paši, tika uzskatīti par īpašiem burvju instrumentiem, un viduslaikos to taisītājus ieskaitījuši burvju kārtā. Šādus instrumentus, kurus ieskandina vējš, ar laiku sāka saukt part Eola arfām, jo Eols - tas ir vēju dievs." Oļģerts zina stāstīt, ka ziedu laikus šīs instruments piedzīvojis Mocarta, Bēthovena un romantisma laikā.

Salasījies visādus nostāstus, Oļģerts Šusts arī pats savulaik uzbūvējis Eola arfu. Zarnu stīgas pie rokas nav bijušas, tāpēc izlīdzējies ar dažāda izmēra makšķerauklām. Un - nekādas vainas!

Eola arfas uzbūve - cītarveida kaste, kurai ir 12 un vairāk stīgu, kas uzskaņotas vienā tonī. Atšķirīgs tikai to diametrs.

Ieva Šablovska ir gan koklētāja, gan arfiste. "Savulaik kokli un tai radniecīgos instrumentus, kas bijuši raksturīgi Baltijas jūras reģionam, sauca par Ziemeļu arfām. Esmu pētījusi, kāpēc šeit nav bijušas īstās arfas. Kokles uzbūvi veido tāds kā galds, uz kura izvilktas stīgas, savukārt arfas karkasu veido pliks rāmis. Mūsu mitro, vēso klimatu rāmis neizturētu," atklājusi Ieva. Viņa arī stāsta, ka arfa kā koncertinstrumets ir nesalīdzināmi senāka par kokli kā koncertinstrumentu, kura vēsture sākusies vien 20. gs. 50. gados. Tāpat mūziķe vēsta par kokles un arfas uzbūves būtiskākajām atšķirībām.

Arfas spēle bijusi sens Ievas Šablovskas sapnis: "Beidzot pirmo kursu Mūzikas akadēmijā, uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos spēlēt arfu. Tas sapnis bija nācis līdzi jau kopš bērnu mūzikas skolas laikiem." Kā savu arfistes etalonu Ieva Šablovska min Ketrīnu Finču: "Viņa ir mana vienaudze, turklāt spēlē arī folkpoproku, ne tikai klasiku."

Raidījuma turpinājumā - saruna ar Dagnijas Zilgalves bijušo audzēkni Elizabetu Lāci, kura savulaik muzicējusi gan LNO orķestrī, gan LSO, paralēli tam daudz spēlējot kamermūziku, bet pēdējā laikā aizvien nopietnāk aizrāvusies ar neakadēmisko mūziku (viņa pati arī komponē), kuras apgūšanu jo padziļināti cer īstenot Kopenhāgenas Ritma augstskolā.

"Mūziku tveru ārpus stiliem, laikmetiem - man ir savas estētiskās un saturiskās intereses, kuras varu atrast daudz kur. Un tas viss mani uzrunā," teic Elizabeta un skumji atzīst: izņemot LNO orķestri, pārējos Latvijas orķestros jau krīzes gados likvidētas arfistu štata vietas. Faktiski arfistiem liegtas darba iespējas, un no tā bieži cieš arī klausītājs, jo daudzkārt mūzikas atskaņojumam trūkst atbilstošas kvalitātes.

Elizabetas rīcībā ir ne tikai tradicionālā arfa, bet arī ķeltu arfa. No lielās arfas tā atšķiras ar to, ka tai ir tikai četras oktāvas, nav pedāļu (tikai pārslēdži kā koklei), tāpēc repertuārs ir krietni ierobežotāks: ne dodekafonija, ne Debisī te nederēs. Taču tai ir virkne citu labu īpašību. Tiesa gan, šis nav tūkstošgadīgs instruments.

"Vienbrīd bija tik daudz koncertu kopā ar grupu Sus Dungo, ka bija žēl vadāt līdzi savu lielo instrumentu. Bija smagi, arī instrumenta žēl. Tā nu reiz mājās sēdēju pie datora un izpētīju, ka Pakistānā cilvēki par mazām naudiņām taisa to pašu, ko par lielu naudu meistari Īrijā vai Skotijā. Tā nu rezultātā tiku pie diezgan lēta instrumenta. Vairs savu dzīvi iedomāties nevaru bez šīs arfiņas! Tā ir tikpat universāla kā elektriskā ģitāra - pieslēdz un dari jebko!"

Raidījuma noslēgumā Dagnija Zilgalve stāsta par dažādajām arfas skolām, kas reiz ieplūdušas Latvijā, kā tās ar laiku izlīdzinājušās, min izcilākos arfistus un spilgtākos spēles paņēmienus, kā arī atklāj parametrus, pēc kuriem labus arfistus atšķirt no īpašiem...