Šobrīd, kad mācību gads rit pilnā sparā un aktīvā režīmā, parunāsim par kaut ko teorētisku un nedaudz komplicētu.

Mūzikai, tāpat kā citām zinātnēm un mākslām, ir savi likumi un noteikumi, kuri savulaik radušies un ievēroti, bet citulaik atmesti un pārkāpti. To ir daudz, bet par dažiem no tiem izvaicājam senās mūzikas pētnieku Guntaru Prāni un džeza vēstures pārzinātāju, saksofonistu Indriķi Veitneru.

Bet visupirms dodamies pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesores, muzikoloģes Ilmas Grauzdiņas.

"Viens tabu pastāvējis jau kopš cilvēces pastāvēšanas sākumiem - tas saistīts ar rituāliem.

Ja šūpuļdziesmā vai kādā citā sadzīves mūzikā kaut ko nepareizi izdarīsi, liela bēda nebūs. Bet, ja kaut ko sajauksi rituāla dejā vai dziesmā - tās būs šausmas!

Sadusmosi dievus, un nāks viņu atmaksa pār visu dzimtu," ar smaidu skaidro Ilma Grauzdiņa. "Un tā ir liela taisnība - dziesmas jādzied īstajā laikā un reizē. Piemēram, Mārtiņos nedrīkst dziedāt līgodziesmu... Komiski, bet aiz komiskuma stāv nopietnība - nedrīkst muļķoties ar šādām lietām. Viss, kas bijis saistīts ar rituālu, allaž ticis nopietni uztverts jau senos laikos. Arī vēlāk baznīcā - jo kas tad bija mūzikas misija? Izcelt svēto vārdu. Vārds nedrīkst pazust! Tāpēc jau bija stīvēšanās starp baznīctēviem un muzikālajiem mūkiem, kuri gribēja izpaust savu dvēseli - viņi taču arī bija tikai cilvēki..."

Tikām Guntars Prānis saka tā: "Cilvēki visos laikos saprata, ka mūzika ir ļoti spēcīgs vēstījuma līdzeklis. Tāpēc mūzika tika piesaistīta reliģijai vai sabiedrības vērtību skalai - lai sistēmai vajadzīgo aiznestu līdz klausītājam, bet nevēlamo - kavētu. Jau Platons saka, ka ir divas mūzikas: mūzika, kas dvēselē rada harmoniju un sniedz mierinājumu, un otra - destruktīvā, kas uztrauc, padara nervozu. Jā, no šāda aspekta raugoties, patiesi - dažāda veida mūzika atstāj atšķirīgu iespaidu uz mūsu pašsajūtu un noskaņojumu. Platons priekšroku dod harmoniskajai, mudinot no tās otras atteikties..."

Par vienu no disharmonijas vēstnešiem kopš seniem laikiem uzskatīts tritons. Tas, ko Kosmosa pētnieki sauc par Neptūna pavadoni, bet dabas izzinātāji - par astaino abinieku, mūzikā nozīmē divu toņu saskaņu jeb intervālu ar tālā senatnē atzītu griezīgu nokrāsu.

Gvido d'Areco savos teorijas aprakstos tritonu nodēvējis par "bīstamu saskaņu" un "sātana intervālu".

Gan Ilma Grauzdiņa, gan Guntars Prānis min vēl daudz citu piemēru par aizliegumiem un pārkāpumiem, ieskaitot retorikas figūras baroka laikmetā, afektus un arī to, kāpēc skolā māca vienu, bet dzīvē notiek pilnīgi citādi.

Bet cik brīva vai likumos ietverta ir džeza mūzika? Te vārds Indriķim Veitneram: "Džezā tas iekodēts jau pašā sākumā - no vienas puses it kā atļauts pilnīgi viss, bet no otras puses - ierobežo kaut vai skaņdarba forma, harmonijas secība, tradīcijas, stilistika. Tie visi ir noteikumi, kas... nemitīgi tiek pārkāpti. Un tad ir jautājums: cik tālu tu to dari apzināti, cik - neapzināti. Un, ja drīksti atļauties pārkāpt likumus, tad ko tu ar to gribi pateikt. Tā ka rezultātā ir tā: jo lielāka brīvība, jo lielāka disciplīna...

Ja iedomājamies, ka džezs ir valoda, tātad tajā ir arī gramatika. Un tad atkal ir jautājums, cik pareizi tu runā - vai gramatika ir svarīgāka par sarunas saturu? Jo reizēm vajag pateikt arī kādu biezāku vārdu vai nolamāties...

Bet tas nenozīmē, ka nevajag runāt gramatiski pareizi. Īsi sakot -  vispirms jāzina noteikumi, lai tos varētu pārkāpt..."

Pārraides tēmu rezumē Ilma Grauzdiņa. Jautāta par absolūto brīvību mūsdienu mūzikā, kuru neierobežo nekādi likumu un noteikumu žņaugi, muzikoloģijas profesore prāto: "Viss ir atļauts, kamēr ir kaut kāda loģika - jeburā pārmodernā opusā jābūt loģikai. Mani kaitina konceptuālie opusi, kuri apsola nezin kādus literāros sižetus un notikumus, ka būs tas un tas, bet, kad nu mobilizēju visus profesionālos un emocionāli intelektuālos spēkus, esmu ļoti vīlusies, ja to neparko nevaru saklausīt.

Tad nāk prātā Jāzepa Vītola teiciens: "No pirmās reizes nevar saprast, bet otrreiz es to draņķi vairs neklausīšos..."

Nē, otrreiz ir jānoklausās, bet, ja arī otrā reize nepalīdz, tad nekā... Tad vairāk ir gribēts, nekā izdarīts. Bet es vienmēr labprāt piedalos - ja tur ir spēle, teātris, izdoma, dialogi."