Šoreiz "Bolero" veltām divām absolūtām lietām: asdzirdīgajiem jeb absolūtās dzirdes īpašniekiem un asredzīgajiem jeb ar absolūto redzi apdāvinātajiem.

Ar dabas norišu pētniekiem Māri Kundziņu un Aivaru Ginteru turpinām sarunu par krāsu veidošanos un atšķirīgo toņu definēšanu, māksliniece Irēna Bužinska skaidro absolūtās redzes jēdzienu, taču Latvijas Mūzikas akadēmijas docents Valdis Bernhofs pētījis absolūtās dzirdes priekšrocības un problēmas. Par savu dzirdes pieredzi pārraidē vēsta arī divas absolūtās dzirdes īpašnieces - vijolniece Eva Bindere un dziedātāja Inga Kalna.

Bet iesākumam – ceļavārdi, kurus savulaik "Bolero" paudis ērģeļbūves meistars un skaņotājs Jānis Kalniņš: "No fizioloģijas viedokļa absolūtā dzirde ir spēja noteiktu frekvenci identificēt ar konkrētu nosaukumu – do, re, mi, fa un tamlīdzīgi. Tieši tāpat kā noteiktu gaismas frekvenci mēs identificējam ar konkrētu nosaukumu: zaļš, sarkans, brūns un tā tālāk. Tie, kas nav daltoniķi, prot to atšķirt. Bet ne jau tāpēc visi esam mākslinieki. Šīs spējas piemīt daudziem, taču ikdienas dzīves praksē šīs īpašības nebūt nav nepieciešamas, tāpēc gadu tūkstošiem cilvēks tās nav attīstījis."

Absolūtā dzirde ir viens no muzikālās dzirdes un ilglaicīgās atmiņas paveidiem, kas ir precīzi nosakāma un mūziķiem sniedz daudzveidīgas iespējas klausīties un muzicēt. Tomēr Valda Bernhofa sacītais ir visai pārsteidzošs: "Iespējams, kādam manis teiktais sagādās vilšanos.

Ārpus Latvijas absolūtā dzirde nebūt netiek vērtēta kā kaut kas viennozīmīgi un ārkārtīgi labs, un ar to apveltītie cilvēki tiek ieskaitīti riska grupā! Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nākas saskarties ar psiholoģiska rakstura problēmām, kaut vai sākot ar to, ka viņiem nemitīgi kaut kas nepatīk – sak', visi dzied netīri, visi spēlē netīri.

Ar laiku tas var pāraugt vēlmē izolēties no koncertdzīves un sabiedrības, kurā notiek muzicēšana. Turklāt jāsaprot, ka absolūtā dzirde palīdz tikai un vienīgi skaņas augstuma noteikšanā, bet ne analīzes procesā."

Valdis Bernhofs arī izpētījis, ka absolūtā dzirde laika gaitā var mainīties: "Ar gadiem tā var nosēsties par ceturtdaļtoni vai pat pustoni, tāpat to var iespaidot nogurums vai laika apstākļi: mitrā laikā absolūtā dzirde nosēžas, jo ir dabisks instruments." Viņš arī intervijā detalizēti atklāj absolūtās dzirdes fizioloģiskos un anatomiskos aspektus, minot reālus piemērus no praksē novērotā.

Interesanti, ka ar absolūto dzirdi var piedzimt, bet to var arī iegūt, un par to pārliecināts bija jau Vīgneru Ernests. Pēc viņa domām, pamatnozīme ir atmiņai, kas koncentrēta uz nošu augstumu atcerēšanos. 20. gadsimta otrajā pusē savu dzirdes attīstības metodiku izstrādāja Dārziņskolas un Latvijas Mūzikas akadēmijas pasniedzējs Jefims Joffe, kura audzēkne bija arī operdziedātāja Inga Kalna.

"Neesmu no tiem, kas ar absolūto dzirdi jau piedzimuši – kā mana mamma, piemēram. Es to uztrenēju! Mans labais solfedžo skolotājs Joffe teica: vēl kādu solīti man jāpaiet, un absolūtā dzirde būs rokā. Pēc viņa ieteikuma arī trenējos, un tas aizņēma aptuveni gadu, tā ka uz savu deviņpadsmito dzimšanas dienu uzdāvināju sev absolūto dzirdi," ar smaidu atceras Inga Kalna.

Tobrīd viņa vēl nav nojautusi, ka reiz būs profesionāla dziedātāja. "Biju muzikoloģe, un ļoti gribēju sev šo plusiņu – absolūto dzirdi. Kad sāku dziedāt un sastapos ar baroka repertuāru un vēl senāku mūziku, sapratu, ka absolūtā dzirde var būt ne tikai trumpis, bet arī pamatīgs traucēklis..."

Tikām vijolnieci Evu Binderi daba apdāvinājusi ar teicamu absolūto dzirdi, kas ilggadīgā vijolspēles praksē uztrenēta līdz pilnībai. "Vienmēr esmu zinājusi, ka la ir la. Nekad nesapratu, kāpēc skolotāja vēl liek skaņoties pēc klavierēm. Man tā vienmēr bijusi pašsaprotama lieta – nav ienācis prātā, ka tās varētu arī nebūt. Pamattoni atradīšu arī caur vibrato kruzuļiem. Mana dzirde to atradīs... "

Kāda ir absolūtās dzirdes priekšrocība, muzicējot kopā ar mūziķiem, kuriem tās nav? "Pārsvarā visiem profesionāļiem dzirde uztrenēta tā, ka varam saprasties labi. Profesionāļi to izjūt un uztrenē. Studenti gan vēl to nespēj," uzsver vijolniece, atzīstot, ka absolūtā dzirde ļoti palīdz, īpaši atskaņojot 20. gadsimta komplicēto mūziku, kur intonēšana ceturtdaļtoņu ietvaros ir nepieciešamība. 

Bet kā ar absolūto redzi? "Mākslas vēsturnieku jeb teorētiķu aprindās galvenais kritērijs, pēc kā vērtējam mākslas darbu, ir tā tonālās gradācijas – ko mākslinieks spējīgs parādīt. Tas ir galvenais indikators. Cilvēks ar absolūto redzi saskata tik daudz toņu gradāciju, kuras parastais cilvēks varbūt neprot vai arī nav spējīgs saskatīt," absolūto redzi raksturo mākslas zinātniece Irēna Bužinska. Otrs katalizators, viņasprāt, ir vai nu paša mākslinieka vai viņa laikabiedru viedoklis par to, vai konkrētajam māksliniekam piemitusi absolūtā redze.

"Tomēr jāņem vērā, ka ikviens mākslinieks, tāpat kā ikviens cilvēks, ir ļoti individuāls: nav divu vienādu cilvēku, kam būtu identiska absolūtā redze," uzsver Irēna Bužinska.

Gluži pārsteidzošas atziņas krāsu sakarībā atklāj Aivars Ginters. Uzzinām, ko nozīmē krāsu lāstekas un kā atšķiras krāsu definīcijas un to izpratne ikdienā, reliģijā un glezniecībā, un kāds tam visam sakars ar televīziju. Savukārt Māris Kundziņš zina stāstīt, ka krāsai ir trīs galvenās īpašības: tonis, piesātinājums un gaišums, turklāt terminoloģija, ar kādu cilvēki raksturo krāsas mūzikā un mākslā, ir teju identiska.