Jubilāre Māra Marnauza: Diriģēšana ir misija un virsuzdevums, kas iekodēts zemapziņā

21. jūlija jubilāres diriģentes Māras Marnauzas vārds neprasa komentārus nedz Latvijā, nedz arī daudzviet pasaulē.

Sākot ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem, kuriem tiek pamatīgā pedagoģiskā pieredze, dažādu paaudžu dziedātājiem, kuru balsis skanējušas abos diriģentes dibinātajos koros – Fortius un "Balta", vairāku Latvijas novadu un Vispārējo latviešu Dziesmu svētku kopkoriem, dalībniekiem profesores vadītajās meistarklasēs, semināros, konkursu žūrijās, zinātniskajās publikācijās, profesoram Mendelim Bašam (1919-2012) veltītajā monogrāfijā – visās šajās un vēl nenosauktajās jomās un, protams, ģimenē  – visur Māra Marnauza ir klātesoša ar savu spēcīgo latvietības izjūtu, vērtīgajām zināšanām, mūzikas, kora dziesmas un darba mīlestību.

Jubilāri sveic un "Klasikas" studijā uz sarunu aicina Maruta Rubeze.

Maruta Rubeze: "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" – tā vēsta tautasdziesma. Taču lai nokļūtu mūsu dziesmotajā Sidraba birzī, kas nav tikai arhitektūras pērle, ne tikai zariņi jānolauž, bet pat koki jānogāž – ja runājam par darbu, kas tiek ieguldīts ceļā uz Dziesmu svētkiem. Ko jums, Māra, nozīmē ceļš uz Sidraba birzi jeb Mežaparka Lielo estrādi? Kādas ir sajūtas? Jo tā tomēr ir sava veida virsotne...  

Māra Marnauza: Noteikti! 

Katra diriģenta profesionālais sapnis ir nokļūt Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē, un ne tikai tribīnē, bet sajust kopību ar visu Latvijas tautu. Jo kopkoris faktiski pārstāv visu Latviju.

To es īpaši sajūtu, braucot strādāt žūrijā pirms Dziesmu svētkiem un arī kopmēģinājumos. Kad beidzot pienāk brīdis, kad viņi visi sabrauc kopā – visi novadi, visi mazākie pagastiņi, pilsētas, visi šie cilvēki ir vienkopus… Tās ir tik vārdos neizsakāmas sajūtas, jo tas ir absolūti neprognozējams, ļoti satraucošs brīdis – tu izej šo cilvēku priekšā, tu viņus uzrunā, klausies, kā viņi atbild uz tavu žestu, uz tavu sirdi, uz to, ko tu jūti... Un tas, ar ko jūs iesākāt – par to Sidraba birzi un tautas dziesmu... Tās ir vērtības, kas sakņojušās latviešu tautasdziesmās un ir pamatā arī ceļam uz Dziesmu svētkiem: darba mīlestība, milzīga pacietība, neatlaidība… Tas ir arī ilgstošs darbs, mīlestība pret cilvēkiem, pret mūziku, pret kultūru, pret latviešu tradīcijām, latviešu vēsturi. Tā ir cieņa pret cilvēkiem, kuri veidojuši latviešu kultūru – tās pamatlicējiem, komponistiem, diriģentiem, pirmajiem virsdiriģentiem, šīs tradīcijas pamatlicējiem. Šajā kontekstā es sirdī jūtu, ka Dziesmu svētki ir sinonīms vārdam "Latvija".

Esmu uzaugusi patriotiski audzinošā vidē – mans tēvs bija politiski represētais: 15 gadus viņš pabija lēģeros, turklāt viņš bija dzimis 18. novembrī, Latvijas dibināšanas dienā… Tētis ļoti mīlēja mūziku, dziedāja operu ārijas. Viņam Dziesmu svētki bija svētums, un arī man kopš bērnības tie ir svētums, jo tā bija tā vide, tie ideāli, par ko tēvs bija cīnījies: tā bija latviešu vienotība, kultūra, dziesmas, kuras ietvēra kādu zemtekstu un kādu ļoti dziļu, sirdij sāpīgu tēmu, bet latviešiem vien saprotamu tajā laikā.

Atceros, savulaik Dziesmu svētki notika tieši 21. jūlijā: tas gan nav nekāds prieks to tagad atcerēties, lai arī tas bija manā dzimšanas dienā un es arī gandrīz vienmēr biju šajos Dziesmu svētkos, kad tie reizi piecos gados notika Mežaparka estrādē – bet toreiz tas 21. jūlijs bija saistīts ar Padomju Latvijas dibināšanas dienu... Tomēr vienlaikus tas atmiņā palicis ļoti spēcīgi, jo Dziesmu svētkos varēja sajust ne jau Padomju Latvijas garu, bet latvietību, mūsu kultūru, valodu, mūsu vērtības. Tāpēc īpaši gribu runāt par šīm vērtībām – tām, kas palīdzējušas izdzīvot šo laiku, pārdzīvot dažādos vēstures posmus un kuras arī vieno visus šos cilvēkus, kas diendienā gadu gadiem nāk uz kora mēģinājumiem, ļoti pacietīgā darbā mācās un apgūst lielo un amatieriem grūto repertuāru.

Un visa mana cieņa arī jebkuram diriģentam, kurš strādā ar jebkura līmeņa kori – īpaši ar tiem ne tik augsta līmeņa koriem, jo tas ir ārkārtīgi sarežģīts darbs un to bez darba mīlestības un attieksmes pret Latvijas kultūru un vērtībām nemaz nav iespējams veikt. Tā ir tāda misija, virsuzdevums, kas ierakstīts, burtiski iekodēts mūsu domāšanā, zemapziņā. Tā es arī sajūtu savu darbu. Tas nekad nav bijis naudas darbs – tas tiešām bijis sirdsdarbs.

Kas bija tas, kas jūs pamudināja pievērsties tieši šai jomai?

Sākotnēji mans sapnis bija kļūt par operdziedātāju, jo tēvs mīlēja operu: abas ar māsu dažkārt pat vairākas reizes nedēļā apmeklējam Operas namu! Skatījāmies visas pirmizrādes, viesizrādes un mani ļoti dziļi ietekmēja šī vokālā māksla un tas, kas raksturīgs operas žanram – spēcīgās jūtas, pārdzīvojumi un emocijas, sarežģītā dramaturģija. Tas noteikti uz mani atstāja iespaidu. Tāpēc sākotnēji gribēju stāties vokālistos. Bet, tā kā nebiju mācījusies bērnu mūzikas skolā un mācījos privāti pie dažādiem pedagogiem gan teoriju, gan klavieres un arī diriģēšanu, turklāt man bija tikai sešpadsmit gadu, klavierspēles skolotāja man ieteica stāties kordiriģentos, jo vokālistos uzņēma tikai no astoņpadsmit. Toreiz tam paklausīju. Man bija arī brīnišķīgi konsultanti! Blakus ielā dzīvoja Rasma un Mendelis Baši, vēlāk arī kļuvu par profesora Mendeļa Baša studenti. Pirms stāšanās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā aizgāju pie viņiem uz konsultāciju, un Rasma Baša mācēja iedvesmot – Dziesmu svētkos viņas favorīts bija Jānis Dūmiņš. Turklāt Bašu ģimenes mājai bija tāda interesanta arhitektūra – tādas kā trepītes, tādi kā podestiņi, un jau no pirmajām nodarbībām es sajutu to kori!

Mācoties Mediņos, man ļoti, ļoti iepatikās nodot savas emocijas un sajūtas tieši ar žestu, mīmikas un iekšējās dzirdes palīdzību. Tā ka man tas labi aizgāja un padevās. Toreiz mācījos arī pie Jāņa Lindenberga, kurš bija ļoti labs pedagogs. Ļoti ātri sekoja pirmie soļi darbā ar koriem, un nolēmu stāties kordiriģentos Mūzikas akadēmijā.

Pilnīgi pārgāja sākotnējā vēlēšanās kļūt par operdziedātāju un sajutu, ka koris ir tas, kas man ļoti patīk un kas mani uzrunā: man patika darbs ar cilvēkiem, patika organizēt dažādus koncertus, arī dažādas starptautiskas meistarklases – esmu devusies gan uz tuvākiem, gan tālākiem konkursiem un festivāliem. Diriģenta darbs jau ir diezgan sarežģīts, jo šeit apvienojas vairākas lietas – viņš nav tikai diriģents, mūziķis vai izpildītājs: ja viņš nav labs organizators un neprot veidot saskarsmi un sadarbību ar saviem dziedātājiem, arī muzikālais rezultāts nav sasniedzams. Nevaru teikt, ka tas ir viegli – ir arī vēlie vakari un dzīvie cilvēki kā instruments, ar kuru tev jārēķinās. Tu vienmēr esi pakļauts tam, ka nezini, kāds būs rezultāts, jo tas nav atkarīgs no tevis – tas ļoti bieži atkarīgs no cilvēkiem, kuri ieradušies uz mēģinājumu vai koncertu.

Bet – lai arī kādus darbus vēl paralēli dzīvē neesmu darījusi, nekad neesmu apsvērusi domu, ka varētu nestrādāt ar koriem.

Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.