"Jaunā "Tanheizera" radošajā komandā mazliet jūtos kā cittautietis, jo nāku no itāļu operas, tāpēc ieklausos un skatos, kā vācu operas vokālās nianses risina kolēģi. Ir interesanti un vērtīgi. Ļoti novērtēju to, ka mēģinājumos strādājam mierīgi, bez stresa - katrs zina, ko grib un katrs dara, ko var," atklāj dziedātājs Valdis Jansons, kurš jaunajā "Tanheizera" iestudējumā atveido Volframu.

Pēc "Fausta" šis ir jau otrais iestudējums mūsu Baltajā namā, kura iestudēšanas procesā Valdis ir klāt no pašas pirmās dienas, un loma ir tieši viņa izveidota.

Valdis dzimis Rīgā, bet pēc Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžas absolvēšanas turpinājis studijas Parmas konservatorijā Itālijā. Profesionāla dziedātāja karjeru uzsācis 2004. gadā, debitējot Mocarta operā "Figaro kāzas”, uzvarējis vairākos starptautiskajos vokālistu konkursos un debitējis vairāk nekā 30 lomās Itālijas teātros.

"Bet man ļoti patīk dziedāt šeit... Rīga ir mana pilsēta, un Latvija - manas mājas. Patīk arī skatīties, kā top izrāde, un šai ziņā man ir liels prieks, ka šādā gadījumā domāju, ka lomā ienesu savu individuālu niansi, nevis strādāju uz kolēģu padarīta darba rēķina," prāto Valdis, kurš pirmo reizi Vāgneru dziedājis Boloņas teātrī.

"Dziedot Vāgneru, esmu pārliecinājies, ka saistībā ar viņa mūziku valda daudz stereotipu. Pirmais un pats lielākais - ka Vāgnera mūzikai nepieciešama milzīga balss un noteikti vajag kliegt. Bija jauki atklāt, ka Vāgners faktiski ir tas pats bel canto, tikai vācu valodā. Jā, tēmu un psiholoģijas ziņā Vāgners un Verdi vai Pučīni ir ļoti atšķirīgi: ja Verdi vai Pučīni drāmas notiek tautu vidū, tad Vāgnerā tā cīņa notiek pašā cilvēkā."

Vaicāts, kādas ir attiecības ar bel canto, Valdis spriež, ka tas ir filozofijas veids:

"Bieži gadās, ka dziedu visai dramatiskas lomas, kas dziedājumu liek pārspīlēt tik daudz, ka kļūst pat neērti, tāpēc teikšu tā: ja gribi dabūt dramatisku un spilgtu efektu, ir vienkārši jādzied! Ja dramatismu ieliec dziedāšanā, ir cits efekts."

Valdis prāto - Volframs, būdams "ar sirdi kā dimanta oliņu", ir tīrs bel canto tēls. Kaut arī Vāgnera operā. "Īpaši jau salīdzinot ar Tanheizeru. Bet, ja pārspīlēsi dramatismu, izjauksi viņa raksturu un personāža struktūru." 

Vai viegli atveidot tik ideālu tēlu? "Grūti!" - attrauc Valdis. "Jo pozitīvos varoņus veidot nav tik interesanti - viņi ir ideāli no sākuma līdz beigām. Tāpēc dodu priekšroku negatīvajiem tēliem - man vispār patīk lomas ar evolūciju, pie tādām strādāt ir interesantāk. No otras puses - ja loma nav sarežģīta, jāpiepūlas citā ziņā: jāstrādā pie vārda, krāsām, lai savā vienkāršībā loma tomēr kļūtu interesanta. Šobrīd arī jūtu, ka ar vācu valodu vēl man attiecības jādibina - diemžēl nerunāju vāciski, tāpēc ar Vāgnera partitūru un libretiem, kurā netrūkst viņa paša izveidotu jaunvārdu, strādāt bija grūti. Bel canto stilam nepatīk līdzskaņi. Turklāt - ja balss skan skaisti, dziedātājam visu piedod," pasmaida Valdis.

Tieši trešajā cēlienā ir saldais ēdiens klausītājiem - Volframa romance Vakarzvaigznei. Ārija, kuru ikviens pazīst un dungo līdzi...

"Vienkāršā melodija uzliek savas prasības - atbildība ir liela. Skatoties notīs, tā šķiet vienkārša - nekā īpaši sarežģīta tur nav. Lēna un skaidra. Un tieši tāpēc tā ir sarežģīta! Teksts jāpiepilda ar krāsām, dinamiku, tas ir smalks, atbildīgs darbs. Arī pavadījums - ļoti viegls, dzidrs. Tur nav, kur paslēpties! Nevar apmānīt ne sevi, ne klausītāju..."