Tiešraidē no Francijas Radio Auditorium zāles - Hilarija Hāna (vijole), Francijas Radio filharmoniskais orķestris un somu diriģents Miko Franks Žana Sibēliusa mūzikā.

Šis ir otrais koncerts īpašajā Sibēliusa mūzikas ciklā, un tajā iekļauta komponista Trešā un Ceturtā simfonija, kurām pa vidu skanēs viens no komponista populārākajiem un klausītāju iemīļotākajiem opusiem - Koncerts vijolei un orķestrim, kurā soliste būs viena no spilgtākajām un pazīstamākajām mūziķēm vijolnieku zvaigznājā - amerikāniete Hilarija Hāna.

Žana Sibēliusa Trešā simfonija Domažorā op. 52 ir trīs daļu darbs, komponēts no 1904. līdz 1907. gadam. Atrodoties vidū starp Sibēliusa pirmo divu simfoniju romantisko kvēli un viņa vēlāko simfoniju askētisko sarežģītību, tas ir līdzsvarots, it kā vienkāršs, taču dziļš un pilnskanīgs skaņdarbs.

Pirmo reizi simfoniju atskaņoja Helsinku Filharmonijas biedrības orķestris komponista vadībā 1907. gada 25. septembrī. Tā veltīta britu komponistam Granvilam Bantokam, kas bija Sibēliusa darbu kvēls popularizētājs Apvienotajā Karalistē. Īsi pirms Trešās simfonijas tapšanas, ap 1904. gadu, Sibēliuss, veselības sarežģījumu un finansiālu problēmu vadīts, nolēma pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai – lauku mājās, ko nosauca savas sievas vārdā par "Ainolu". Un te viņš pavadīja vairāk nekā 50 gadu. Un pirmais simfoniskais darbs, ko Sibēliuss uzrakstīja savā ekskluzīvajā lauku villā meža ielokā, starp augstajām priedēm, zem debesīm, kurās bieži varēja redzēt ziemeļblāzmu, bija viņa Trešā simfonija. Tajā ir daudz pasteļtoņu un pastorālu noskaņu. Līdz ar to svarīga loma ir koka pūšaminstrumentiem. Lai gan orķestrim ir arī tutti posmi un mūzikā pavīd iespaidīgi skaņu efekti, komponists priekšroku devis vieglām un caurspīdīgām tekstūrām. Dažubrīd pavīd stilizētas zemnieku dejas elementi vai atblāzmas no senatnīgā eposa Kalevala.

Pirms visu savu radošo mūžu veltīt kompozīcijai, Sibēliuss bija apsvēris iespēju veidot vijolnieka karjeru. Viņa ideālās zināšanas par savu instrumentu, tā pilnīgs pārvaldījums atspoguļojas Vijoļkoncertā reminorā.

Pirmo reizi Sibēliuss to pabeidz 1904. gadā, bet 1905. gadā rada otro - galīgo redakciju. Vijoles kā solo instrumenta virtuozitāti un vienlaikus lirisku melodismu demonstrējošais opuss ir radniecīgs Pētera Čaikovska plaši pazīstamajam šī žanra paraugam, tomēr atšķiras ar savu ziemeļniecisko smeldzi un dažādu muzikālo epizožu spilgtiem kontrastiem.

Atšķirībā no daudziem citiem koncertiem, šis nesākas ar spožu tutti, bet ar nostalģisku vijoles dziedājumu, kas pamazām uzplaukst virs orķestra klusinātās viļņošanās. Arī koncertā gleznainā Ainola iedvesmojusi plašas tēmas, kuru liriskā elpa nepārtraukti atdzīvina un tonizē mūziku:  siltums mijas ar kaisli, intimitāte ar pacilātību. Respektējot koncerta tradicionālo trīsdaļību, Sibēliuss tomēr izturas pret to ar lielu elastību. Lai gan solo partijai ir nepieciešama izcila tehnika, tās mērķis nekad nav virtuozitāte: pastāvīgā vijoles dialogā ar orķestri tiek saglabāta mūzikas melodiskā vērtība. Mūzikā tumšas un noslēpumainas epizodes mijas ar brāzmainu viļņojumu un spriedzes pilnu lirismu.

Amerikāņu vijolniece Hilarija Hāna, kura rudenī svinēs 44. dzimšanas dienu, ceļu mūzikā sāka kā brīnumbērns.

Prasmes slīpējusi pie Josifa Brodska Kērtisa institūtā, viņa tika agri pamanīta un veiksmes lutināta. 17 gadu vecumā veikt debijas albuma ierakstu viņu uzaicināja firma Sony, ļaujot pašai izvēlēties, ko tajā iekļaut. Izvēle bija strikta – Johana Sebastiāna Baha mūzika vijolei solo. Hilarijas Hānas risks attaisnojās, viņu pamanīja, un šobrīd māksliniece koncertē visā pasaulē, viņas ierakstus pārzina ekskluzīvā ierakstu firma Deutsche Grammophon, un nu  viņas ierakstu kontā ir jau 21 albums un trīs Grammy balvas. Starp citu, viņas divdesmit pirmais albums ar Rautavāras, Šosona un Prokofjeva mūziku saucas "Parīze", un tas tika tur ieskaņots kopā ar Francijas Radio filharmonisko orķestri un diriģentu Miko Franku.

Koncerta otrajā daļā - Žana Sibēliusa Ceturtā simfonija laminorā op.63. Arī šo simfoniju komponists  raksta trīs gadus, un tā tiek pirmatskaņota 1911. gadā Helsinkos paša autora vadībā.

Simfonijai ir četras daļas, taču Sibēliuss mainījis to klasisko kārtību - ierasto lēno otro daļu samainījis vietām ar žiglo trešo. Arī sāk viņš simfoniju ar lēno daļu, ierastās ātrās vietā - līdzīgi kā barokā.

Vairākās simfonijas tēmās iesaistīts tritona intervāls, tā piešķirot mūzikai pastiprinātu harmoniju spriegumu. To veicina arī saspringtās tonalitāšu – bieži vien bitonālās attiecības. Līdz ar to simfonijas mūzika atklāj iekšēju psiholoģisku cīņu un izmisumu. Piemēram, mūzikas pētnieks Harolds Traskots raksta, ka „šis darbs ir pilns priekškara apjausmu, kas eksplodēja 1914. gadā”. Pie tam Sibēliuss šajā laikā pārcietis smagas fiziskas un garīgas traumas - viņam izoperēts ļaundabīgs audzējs, un bailes no tā atkārtošanās Žanu Sibēliusu vajā vairākus gadus. Sibēliuss jūtas izolēts, šaubu, nedrošības un drūmu domu apņemts, kas izskaidro mūzikas sāpīgi apcerīgo un nomākto raksturu. Arī komponista radošie uzskati būtiski atšķiras no toreiz Centrāleiropā valdošajiem, piemēram, Arnolda Šēnberga un Igora Stravinska daiļrades modernajām metodēm, ar kurām Sibēliuss nejūt ne mazāko radniecību - savu Ceturto simfoniju viņš rada kā protestu tā laika laikmetīgajai mūzikai. Šī partitūra, kas mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no komponista  galvenajiem darbiem, tobrīd raisa somu publikas neizpratni. Taču, kā atkal raksta muzikoloģe Helēna Kao: "Gadsimtu vēlāk mēs esam sapratuši, ka Sibēliuss pētījis citus ceļus uz modernitāti - mazāk pievilcīgi, taču tikpat auglīgi." Viņa znots diriģents Jussi Jalass teicis: "Mums, somu mūziķiem, Sibēliusa Ceturtā simfonija ir kā Bībele. Mēs tai tuvojamies ar lielu cieņu un uzticību."