Vijolnieks, LNSO koncertmeistars Georgs Sarkisjans un Keigo Mukava abi labi saprotas, un abi ļoti labi saprot Bēthovenu. Saspēlējušies Japānā, tagad brauc uz Latviju.

Koncertā "Sarkisjans. Bēthovens. Pārskaitļa sonātes", kas 15. februārĪ plkst. 19:00 skanēs Lielajā ģildē, skaisti kārtosies pārskaitļu sonātes, ko rakstījis gados vēl visai jauns un nesen Vīnē nonācis Vācijas mazpilsētas ģēnijs.

"Tam kādreiz bija jānotiek... Gribu nospēlēt visas sonātes, kuras rakstījuši Vīnes klasiķi un vēlīnie romantiķi. Man tās visas patīk! Kaut kad jau pienāk brīdis, kad pāris sonāšu no viena komponista nospēlētas, un tad gribas nospēlēt visas. Tā arī radās ideja, ka šī gada vai pāris gadu laikā gribētu nospēlēt visas Bēthovena sonātes," stāsta Georgs Sarkisjans.

Kur īsti slēpjas Bēthovena sonāšu magnētisms? "Mani saista divas lietas: pats Bēthovens kā tāds un viņa mūzikas attīstība, pārveidošanās. Sonātes tapušas nepilnu 20 gadu laikā, un pamatīgi atšķiras. Tur ir trīs cikli, tad ir Kreicera sonātes un Desmitā sonāte. Mani fascinē, cik stipri mainījies komponists - tēls, komponēšanas tehnika, pat instrumentācijā ir atšķirības - šķiet, tās rakstījuši divi dažādi cilvēki."

Ar ko tas skaidrojams? "Pirmais, par parasti piemin - ka komponistam bijušas dzirdes problēmas, viņš mūziku vienkārši dzirdēja savādāk. Taču man ir cita cita sajūta - šīs sonātes ir veltītas dažādām personībām."

Vaicāts, vai jūtams, ka Bēthovens mīlējis vijoli kā instrumentu, Georgs pasmaida: "Manuprāt, viņš vispār nav aizdomājies, kas ir vijole un kā to spēlē. Jo komponēšanas stils ir izteikti pianistisks - ne velti šīs sonātes rakstītas pianistam un vijolniekam.

Ja Mocarta vai romantiķu sonātes var spēlēt brīvi, ļaujoties mūzikas tecējumam, spēlējot Bēthovenu, jāuzmanās katrā taktī! Tas ir pamatīgs darbs, nedrīkst atslēgties ne uz mirkli! Šis materiāls nekādā gadījumā nav rakstīts vijolei - tur ir viena problēma pēc otras...

Tāpēc jau arī mūziķi ar tādu pietāti izturas pret Bēthovena sonātēm. Jo vijolnieks faktiski spiests spēlēt klavieres..."

Koncerta publicitātes materiālos tiek daudzināta abu mūziķu - Georga un Keigo - labā saprašanās. Vijolnieks atklāj, ka abi iepazinušies Japānā: "Pirmo reizi turp devos ar savu dzīvesbiedri, tolaik vēl draudzeni, kuras mamma rīko klasiskās mūzikas koncertus. Vasaras vidū arī man tur bija iespēja nospēlēt pāris gabaliņus - Japānā ir ierasts, ka lielveikalā vienkārši tiek uzlikta skatuve un uz līdzenas vietas tiek sarīkots klasiskās mūzkas koncerts, kurā skan īsi, jauki un populāri klasiskās mūzikas gabaliņi. Dienu iepriekš abi ar Keiko izmēģinājām, un... Parasti pirmo reizi ar kādu kopā spēlējot ir tā: uzmanīgi klausies, domā, par ko jāparunā, bet te pēkšņi izspēlējām un sapratu, ka nekas nav jāsaka! Keigo saprot, ko es daru, un tajā pašā laikā ir arī stūrgalvīgs... Spēlē, kā grib, un uz konsonansi neiet.

Mani tas fascinēja - sastapt vienu stūrgalvīgu japāni, kurš dara, ko grib!

Jo japāņi parasti pieklājības pēc viņi pielāgojas un izcieš visu... Keiko tāds nav. Un tas ir interesanti, jo parasti taču visi gaida, ka uz skatuves būs tikai saskaņa. Bet te - divi dažādi cilvēki."