4. maijā Rīgas pilī ar Atzinības krustu tiks apbalvota arī Ventspils Mūzikas vidusskolas pedagoģe, Ventspils Kultūras centra sieviešu kora “Venda” mākslinieciskā vadītāja un diriģente, vairāku vokālo ansambļu vadītāja Anitra Niedre.

Anitra Niedre ar Ventspili saistīta kopš 1983. gada, kad uzsāka darbu Ventspils Mūzikas vidusskolā. Ar kolēģi un diriģenti Rudīti Tālbergu, kas savulaik arī bijusi Anitras audzēkne, 2009. gadā izveidots konkurss “Jūras zvaigzne”, abas vada sieviešu kori “Venda”, kurš XXVII Vispārējo latviešu  Dziesmu un XVII Deju svētku konkursa finālā ieguva Lielo balvu, un vokālo ansambli Mundus. Radošā tandēmā tapa arī Dziesmusvētku vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncerts "Dievs. Daba. Cilvēks".

Sveicot ar gaidāmo apbalvojumu, Dina Dūdiņa-Kurmiņa izvaicā par to, cik svarīgi līdzās ir cilvēki, kas domā un dara līdzīgi, par dziedātāju motivēšanu un uzmundrināšanu, par nokļūšanu Ventspilī un atzinības nozīmību.

Anitra Niedre: Kora repertuārā ir svarīga dažādība, lai nav tikai viens virziens. Mums ir pietiekoši daudzi jaunu cilvēku, kuram interesē sadarbība ar interesantiem solistiem, grupām. Vienmēr, pirms izvēlamies kādu mūziķi sadarbībai, aptaujājam koristus, ar ko viņi vēlētos sadarboties. Tas arī veido dažādību. Jā, protams, ir arī konkursu repertuārs, esam piedalījušies gan tepat Latvijā, gan arī ir Spānijā, Itālijā, diezgan daudzās valstīs. Domāju, ka līdzsvaram ir jābūt.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Lai kāds žanrs arī nebūtu, joprojām tekstam jābūt augstvērtīgam un mūzikai konkrētajā žanrā arī ir jābūt augstākās raudzes?

Anitra Niedre: Jā, noteikti. Un tāpēc arī mēs ļoti bieži prasām dziedāt no galvas. Lai labāk kontaktētos gan ar klausītāju, ar blakus stāvošo, sajustu vieglāk, lai redzētu diriģentu mīmiku, ko viņš rāda vai ko vēlas no tevis, lai tu atveries muzicēšanai. Jā, noteikti kvalitāte. Tas ir virzošais

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Anitra, esat īsta kurzemniece. Jūs izglītojāties Liepājā, tagad viss darba mūžs ir pavadīts Ventspilī. Bet bija, protams, arī Rīgas gadi un korī "Dzintars" pavadītais laiks. Kas ir tas, kas jūs muzikāli veidoja? Vai tā ir jūra, kas jums mīļa?

Anitra Niedre:  Droši vien viss kopums, jā. Konservatorijā mācījos pie vairākiem pedagogiem: es sāku pie Jāņa Ozoliņa, pēc tam pie Ilgvara Matroža, vēlāk arī pie Mendeļa Baša. Iepazinu ļoti dažādus uzskatus, prasības, bet muzikālais uzstādījums jau bija līdzīgs visiem. Toreiz tā bija Maskavas vai Ļeņingradas konservatorijas ietekme. Lai smeltos kādas jaunas lietas, ļoti daudz kas ir jāredz, jādomā, jādzird. Dabā mēģinu atrast kaut kādu balansu. Tā ir jūra un jūras šalkoņa. Kad pēc studijām norīkoja strādāt Ventspils Mūzikas vidusskolā un pirmoreiz šurp atbraucu, nolēmu aiziet līdz jūrai un teicu - ja atradīšu dzintariņu, tad te palikšu, nu un tā sanāca, ka es atradu dzintaru un man bija jāpaliek. Un šis laiks bijis ļoti, ļoti dažāds, kā jau visā Latvijas dzīvē pēc 90. gadiem, tas bija ļoti, ļoti pārmainīgs, tā var teikt.