Piektdien, 22. septembrī, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga sezonas atklāšanas koncertā dzirdēsim Latvijā iemīļoto vijolnieku Vadimu Gluzmanu. Bet jau šobrīd ar viņu tiekamies "Klasikas" vilnī.

Kamerorķestrim Sinfonietta Rīga tīk sajust jaunatklājēja prieku un izgaršot tradīcijas, aizrautīgi meklējot kopsaucējus un domājot par pēctecību. To apliecina arī sezonas atklāšanas koncerta programma. Līdzās klasiķa Jozefa Haidna Simfonijai būs romantisma jūsmā dzirksteļojošs Koncerts vijolei un orķestrim, kura autors Fēlikss Mendelszons savulaik no aizmirstības gaismā cēlis Johana Sebastiāna Baha mūziku. Līdz ar baroka lielmeistara Dubultkoncerta atskaņojumu lemts piepildīties izcilā vijolnieka Vadima Gluzmana senlolotajai iecerei uz skatuves satikties ar kādu no sava skolotāja Romāna Šnē tagadējiem audzēkņiem. Pedagoģiskas saites vieno arī Andri Dzenīti un šīgada jubilāru Pēteri Plakidi, kuram veltīts eksplozīvas enerģijas caurstrāvotais opuss Euphoria. 

Zinot, ka Vadima dzīvē viss saplānots pa minūtēm, jautājums ir šāds: vai paliek vieta arī kam iepriekš neparedzētam? "Vispār jā, bet maz," smej mūziķis. "Piemēram, rīt no rīta (trešdien) došos uz Gēteborgu, kurp nebiju plānojis doties. Bija iecere te, Rīgā, mierīgi mēģināt, nospēlēt koncertā un doties tālāk. Bet piezvanīja diriģents Andrejs Boreiko un piedāvāja nospēlēt Šostakoviča Otro Vijolkoncertu. Nespēju atteikties, jo tas man ļoti patīk un cenšos to daudzināt, cik spēju, jo tas reti tiek spēlēts. Tā ka šobrīd mēģinu, tad došos uz Zviedriju, divreiz spēlēšu Šostakoviču, bet piektdien atgriezīšos, lai uzreiz spēlētu uz skatuves."

Vai Mendelszonu spēlēt tūlīt pēc Šostakoviča ir viegli vai grūti? "Protams, nav viegli. Šostakovičs paģēr neticamu emocionālo un fizisko spēku, bet par Mendelszona Vijolkoncertu vijolniekam nekā grūtāka vispār nav! 

Katru reizi, to spēlējot, ir bailes. Sajūta kā basām kājām staigājot pa ledu, kas turklāt vēl stikliem apbērts.

Turklāt tas ir ģeniāls skaņdarbs, no kura izmetama vai tam klāt liekama nav neviena nots."

Vijolnieks arī atklāj - programmas koncepciju būvējot, bijusi doma par laika tiltu.

"Baha Dubultkoncertu spēlēsim kopā ar Annu Smilgu - viņa ir Romāna Šnē audzēkne, un arī es pie viņa mācījos pirms vairāk nekā 30 gadiem. Un Mendelszona Vijolkoncertu apguvu tieši Dārziņskolas laikā."

Zinot, ka Mendelszona Vijolkoncerts ir viens no visbiežāk atskaņotajiem opusiem vijolnieku repertuārā, loģisks ir vaicājums, ko dara solisti, kuriem pašiem nākas to spēlēt jau trīsdesmito reiz... "Kad gatavojos koncertam Rīgā, sapratis, ka pēdējo reizi to esmu spēlējis nepareizi, ar šausmām visam pārvilku strīpu pāri un sāku koncertu mācīties no jauna. Droši vien sestdien no rīta sapratīšu, ka jau atkal viss bijis nepareizi. Tā tas bijis vienmēr. Sākumā to pārdzīvoju, bet nu esmu pieradis. Varbūt to sauc par attīstību? Daru tā, kā jūtu, un to, ko uzskatu par vajadzīgu. (..) Vienmēr ceru, ka uz skatuves man būs partneris, ar kuru sarunāties. Ar Sinfonietta Rīga esmu vairākkārt spēlējis, un Normunds Šnē ir brīnišķīgs mūziķis. Jau pirmajā mēģinājumā bija skaidrs, ka manas gaidas attaisnojušās."

Šobrīd Vadimam Gluzmanam ir 44 gadi. Kā viņa dzīvē bijis vairākl - paredzamības vai neparedzamības? "Viss bijis neparedzams - pat talants.

Nepazīstu robežas starp talantu, darbu, atkārtošanu un iedvesmu. Milzumdaudz ir to komponentu, kas veido mākslinieku, un tos nav nepieciešams analizēt. Jo - ja nesanāk, tad nesanāks. Bet, ja sanāk, tad analīze var visu sabojāt.

Pašā sākumā pavisam droši varbūt varēju paredzēt, ka ar pietiekamo talantu un ļotI labu skolotāju vijoli es spēlēšu - paveicās, ka nokļuvu Romāna Šnē klasē. Viņam sekoja citi skolotāji - gan manā dzīvē svarīgi, gan mazāk nozīmīgi, taču pateicīgs esmu visiem. (..) Laikam jau neparedzētā bijis daudz. Bet, kopš sākusies mana koncertdzīve, esmu sarežģītajā ritmā, kam nākas pieskaņoties."

Sarunas gaitā Vadims neslēpj, ka bijis brīdis, kad sevi itin kā pazaudējis. "Astoņpadsmit gadu vecumā sapratu, ka nespēlēju tā, kā gribētu, un nezināju arī, kā. Bija apātija. Tolaik jau dzīvoju Izraēlā, un tur bija obligātais karadienests.

Domāju - iešu armijā un gan jau triju gadu laikā sapratīšu, ko vēlos, jo tobrīd apzinājos, ka neesmu tas, kas vēlos būt.

Arkādijs Fomins parādījās pēdējā brīdī - kā parādās vilciena pēdējais vagons, kurā ielēkt, un triju gadu laikā, kad mācījos pie viņa Dallasā, Fomins otrādi apgrieza gan manu galvu, gan rokas un kājas. Viņš lika noticēt, ka spēju. Un tad sekoja Doroteja Deleja - apbrīnojama sieviete, kura prata atrast atslēgu jebkuram studentam - neesmu sastapis nevienu par viņu gudrāku cilvēku. Bija sajūta, ka viņa zina atbildi uz visiem jautājumiem," aizrautīgi stāsta Vadims un piemin arī vēl citus viņam būtiskus pedagogus.

Lielākoties mūziķi apgalvo, ka nav no svara, kur uzstāties. Vadims tam nepiekrīt: "Es gan vairāk baidos spēlēt mazajā Lielajā ģildē nekā "BBC Promenādē", kurā spēlēt vispār nav nekādu baiļu, drīzāk smieklīgi. 

Jo atskaņot klasisko mūziku stadionā, kurā sēž 8000 cilvēku, ir absurdi. Bet, neraugoties uz to, cilvēki gūst lielu baudu - tiesa, nezinu, no kā...

Atgriezties Rīgā man nozīmē atgriezties pie sevis. Katru reizi pirms šurpbraukšanas manī notiek iekšēji procesi, kurus nespēju ne paredzēt, ne apturēt. Es pats sevi pārbaudu no jauna - kā datoru, ko ik pa laikam mēdz testēt. Es braucu uz vietu, kur esmu sācies, un kur aizvien ir cilvēki, kuriem esmu ļoti pateicīgs par to. Nav starpības, vai spēlēju Ņujorkā, Berlīnē vai Londonā, bet starpība ir, kad spēlēju Rīgā..."

---

Bet lūk, ko Vadims intervijā Intai Zēgnerei atklāja 2014. gada aprīlī...