Tiekamies ar komponista Georgija Sviridova māsasdēlu, mākslas zinātnieku Aleksandru Beloņenko, kurš tikai trīs dienas ciemojas Rīgā, lai būtu klāt Latvijas Radio kora darbā pie Georgija Sviridova pēdējā opusa "Pareizticīgo dziedājumi un lūgšanas" ieraksta kompaktdiskā.

Jauno albumu, pie kura ieraksta strādā Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā, paredzēts izdot firmā Ondine jau šī gada maijā.

Tikšanās ar Aleksandru Beloņenko notiek Rīgas Sv. Jāņa baznīcā...

Aleksandrs Beloņenko: Jūsu lieliskais Radio koris šobrīd strādā pie mana tēvoča Georgija Sviridova pēdējā, nepabeigtā opusa – Pareizticīgo dziedājumi un lūgšanas. Tā ir Georgija Sviridova gulbja dziesma. Šis kora darbs ir labi pazīstams Krievijā – tur to dzied daudzi kori, bet Latvijas Radio koris ir pirmais, kurš šo darbu atskaņo ārpus Krievijas, t.s. ārzemēs.

Jūsu koris ir lielisks. Bet pats galvenais, ka tas atskaņo daudz mūsdienu mūzikas. Tam ir laikmetīgas intonēšanas sajūta, kas ir ļoti svarīga, jo Krievijā Sviridovu dzied, balstoties uz senās mūzikas dziedāšanas tradīciju.

Sviridova mūzikai patiešam ir dziļa saikne ar seno tradīciju, taču tā ir šodienas mūzika.

Un šīs Sviridova mūzikas intonācijas laikmetīgums, kā to sadzird Latvijas koris, nav rodams nekur citur. Tā Sviridovu nesajūt pat Krievijas kori. Tāpēc esmu šeit un ar lielu patiku piedalos Latvijas Radio kora darbā.

Ilga Auguste: - Šos dziedājumus mūsu koris jau ir dziedājis koncertos. Vai tagad darbs pie tiem notiek jau citā līmenī?

- Par nožēlu nevarēju būt klāt nevienā no diviem Latvijas Radio kora koncertiem, kur Sviridova Dziedājumi un lūgšanas tika atskaņoti - tajā laikā atrados tālu ārpus Krievijas. Bet tagad top kompaktdiska ieraksts. Tas ir ļoti sarežģīts un smags darbs, jo dziedājumi tiek ieskaņoti vairākkārtīgi un, nereti, pa taktij. Vēlāk to visu vajadzēs ļoti precīzi samontēt, un tas būs smalks un filigrāns darbs. Tāpēc esmu laimīgs gan par šo izcilo kori, gan arī diriģentu Sigvardu Kļavu.

Starp citu, kad vēl biju kādreizējās Ļeņingradas konservatorijas prorektors, Sigvards Kļava brauca uz Ļeniņgradu stažēties. Viņš pazīst un labi izjūt krievu baznīcas dziedājumu tradīcijas, un tas ir ļoti svarīgi.

– Vai iniciatīva par Sviridova „gulbja dziesmas” atskaņošanu Latvijā nāca no Sigvarda vai jūsu puses?

– Zināt, kas ir pats dīvainākais? Tas, kur un kā tas notika! Mēs ar Sigvardu iepazināmies Irkutskā. Sigvards un "Latvijas koncertu" vadītājs Guntars Ķirsis tur bija ieradušies uz Georga Sviridova 1. simfonijas pirmatskaņojumu, ko Sviridovs, būdams vēl pavisam jauns puika, sakomponēja 1937.gadā. Un, tā kā Irkuskā simfoniskā orķestra priekšgalā stāv mans klasesbiedrs Ilmārs Lapiņš, viņš mūs uzaicināja, un mēs tur sapazināmies. Tolaik arī dzima šī ideja – atskaņot Latvijā Sviridova mūziku. Pēc tam Sigvards Kļava atbrauca pie manis uz Sanktpēterburgu, es viņam uzdāvināju notis, rādīju daudz Sviridova darbu, un starp mums nodibinājās kontakti, par ko esmu ļoti laimīgs!

Sviridovam jau vispār bija tradicionāli stipras saites ar Baltijas valstīm. Pirmkārt, viņa pēdējā dzīvesbiedre Elza Klazere bija igauniete. Sviridovs ļoti atbalstīja nacionālās skolas. Ne tikai Baltijā, bet arī Gruzijā, Aizkaukāzā un, protams, Krievijā. Viņš uzturēja dzīvu šo nacionālo elementu. Jo pats viņš bija cilvēks, kas sajūt un nes sevī šos pirmpamatus, šo zemes spēku.

Sviridovs augstu vērtēja ikvienu talantu, kurš izaudzis no šīs nacionālās augsnes! Piemēram, Paulu Dambi, kuru labi pazina un augstu vērtēja.

Latvijas Radio kora interpretācijā sulīgais, autentiskais Sviridovs apvienojas ar Latvijas kordziedāšanas augsto mākslu.

Ir ļoti svarīgi, lai šis zemes pievilkšanas spēks mākslā saglabātos iespējami ilgāk un tiktu novērtēts, jo šobrīd pār pasauli valda tāds kā globāls mūzikas makdonaldisms. Visvērtīgākā ir tieši nacionālā mūzikas tradīcija.

– Sviridovs ir viens no pazīstamākajiem Krievijas un savulaik arī Padomju Savienības komponistiem. Atceros, studējot Latvijas Mūzikas akadēmijā, mēs ar lielu prieku studentu korī dziedājām viņa kora ciklu "Puškina vainags". Un kur tad vēl informatīvā programma Vremja, kas ik vakaru sākās ar viņa skaņdarbu "Uz priekšu, laiks!" Kā jums šķiet, vai savā pēdējā opusā – "Dziedājumi un lūgšanas" – Georgijs Sviridovs joprojām ir tas pats, vai tomēr jau cits?

– Sviridovs izauga patriarhālā krievu ģimenē. Bērnībā viņš kopā ar vecmāmiņu gāja uz baznīcu… Tas viss viņa sirdsatmiņā bija un dzīvoja, bet, pats galvenais, tas jūtams arī Sviridova muzikālajā domāšanā! Tāpēc tā ir nevis mākslīga, bet gan dabiska viņa krieviski pareizticīgās apziņas muzikālā izpausme. Padomju laikos tai, protams, bija grūti lauzt ceļu, bet 1973. gadā Sviridovs sakomponēja trīs korus, ko iekļāva izrādē "Cars Fjodors Ivanovičs". Un kopš tiem laikiem, 70. gadu beigām, kā man tagad izdevies noskaidrot (jo esmu izdevis šos "Dziedājumus un lūgšanas"), Georgijs Sviridovs ir lolojis ieceri par šādas, liturģiskas mūzikas sacerēšanu, kas būtu saistīta ar pareizticīgo dziedāšanas tradīciju.

Viņš ilgi meklēja, gribēja rakstīt dziedājumu dievkalpojuma vajadzībām, bet pēc tam nonāca pie idejas par garīgo mūziku laicīgā formā, kā viņš to dēvēja. Tas ir koncertskaņdarbs, ļoti virtuozs, ļoti sarežģīts, bet tam ir garīgais pamats, ko rada kanoniskie, baznīcas teksti.

Sviridovs šos tekstus uztvēra kā poēziju, tāpēc Dziedājumiem un lūgšanām ir apakšvirsraksts – No liturģiskās poēzijas. Viņš, piemēram, uzskatīja, ka Dāvida psalmi ir augstākā līmeņa dzeja. Tāpēc šī lielā cikla centrā ir lielās lūgšanas no Vecās Derības – tie visi ir Dāvida psalmi. Sviridovs pie tā atnāca dabiskā ceļā.

Pie mums jau bija tā: Perestroikas laikā visi komponisti, kuri pirms tam bija rakstījuši biedram Ļeņinam vai partijai veltītās lielās oratorijas, pēkšņi un negaidīti sāka tonnām rakstīt garīgo mūziku, liturģiskos sacerējumus. Bet tam nav nekāda sakara ar Sviridovu. Viņam bija savs iekšējais garīgais ceļš.

Un beigu beigās tas izrādījās viņa pēdējais sacerējums. Kā to sauca Sviridovs – Pareizticīgā oratorija.

– Jūs pieminējāt dzeju, un es atceros kaut kur lasījusi, ka Sviridovam mājās bijusi ļoti liela bibliotēka – vairāk nekā 2,500 tūkstoši grāmatu! Vai tas ir tiesa?

– Jā, taisnība, pat ap 3000, bet, ziniet, tā nav pati lielākā bibliotēka! Es tagad atceros savus ceļojumus pa Vāciju. Esmu apbraukājis visus mūzikas muzejus. Un mani sajūsmināja Riharda Vāgnera bibliotēka Baireitā. Lūk, tā ir bibliotēka! Tādas es nekur citur vairs neesmu redzējis! Tā ir fenomenāla bibliotēka, un pirmais, kurp es aizstaigāju, ierodoties Rīgā, ir nams, kurā darbojās Rihards Vāgners. Starp citu, viņš šeit sakomponēja arī Cara himnu, kas bija veltīta Nikolaja I Rīgas apciemojumam…

– Jā, bet arī Georgijs Sviridovs (gan ne Rīgā), esot komponējis himnu – otru versiju PSRS himnai!

– Jā, bija tāda lieta. Toreiz Hruščovs gribēja citu himnu, jo uzskatīja, ka pirmā PSRS himna esot saistīta ar Staļinu. Hruščovam gribējās no tās distancēties. Viņš izsludināja konkursu, kurā piedalījās arī Sviridovs kopā ar Tvardovski. Sviridovs sakomponēja savu jaunās himnas versiju. Visus iesniegtos darbus izvērtēja īpaša komisija. Taču Hruščovam bija savs iemīļots komponists - ukrainis Maiboroda. Hruščovs mīlēja viņa dziesmu Rušņičok. Tāpēc tika nolemts, ka pirmo prēmiju piešķirs Maiborodam. Sviridovs palika otrais. Pēc tam gan nekas no himnas maiņas nesanāca. Kad Hruščovu noņēma no amata, Brežņevs atgriezās pie vecās himnas. Sergejs Mihalkovs tai sacerēja jaunus vārdus, kārtējos, un viss iegāja atpakaļ vecajās, Aleksandrova komponētās PSRS himnas sliedēs.

– Kur tagad ir Sviridova himnas versija?

– To dzied, pat bērnu kori dzied! Tas ir kā koncertskaņdarbs, bet – himnisks.

– Teicāt, ka pirmais, kurp, Rīgā ieradies devāties, bija Vāgnera nams. Vai iepriekš neesat šeit bijis?

– Vispār jau Rīgā esmu bijis, bet ļoti sen. Tas varētu būt bijis 60. gadu vidū. Kad apmetos viesnīcā Avalon, uzreiz atmiņā atausa slavenie Centrāltirgus paviljoni. Bet, kad pagājos pa centru, uzreiz atcerējos par Vāgnera namu. Par laimi, Rīga, izņemot mūsdienu augstceltnes, savu Vecpilsētu un centru ir mācējusi saglabāt. Es to vērtēju ļoti augstu, jo pats esmu ļeņingradietis, pēterburģietis, un novērtēju to tāpēc, ka arī mūsu pilsēta ir saglabājusi savu vēsturisko centru, un tas ir ļoti svarīgi. Maskavā ir īsts trakums, kaut kāds Bābeles torņu sablīvējums – Dievs vien zina, kas tur notiek ar arhitektūru... Man tas, ziniet, ir tik nepatīkami, ka pat acs raustās, to redzot… Bet Rīga ir saglabājusi savu savdabību, un labi, ka jūs esat saveduši kārtībā Vecrīgu, kas tajā laikā bija visai nepievilcīgā izskatā.

Tagad Vecrīga ir ļoti labi sakopta, restaurēta un izceļas skaistie nami un namiņi. Esmu trakoti priecīgs par rīdziniekiem un no visas sirds vēlu latviešu tautai un visiem, kuri šeit dzīvo, turēt augstā vērtē gan Rīgu, gan Latviju… Šeit esmu guvis ļoti labus iespaidus.

– Mums to, protams, ir ļoti patīkami dzirdēt, un liels prieks, ka esat atbraucis uz Rīgu, lai dotu arī savu artavu šīs mūzikas ierakstam kompaktdiskā. Kas jums pašam ir interesanti, klātesot ieskaņojuma procesā?

– Man ir laimējies, jo šādos ierakstos es esmu bijis arī kopā ar pašu autoru. Šo skaņdarbu pirmo ierakstīja Pēterburgas kapela. Sviridovs Maskavā nevarēja atrast nevienu ierakstam piemērotu kori un brauca uz Sanktpēterburgu, zinot, ka šai kapelai ir izcils sastāvs. Sviridovs strādāja ar kori, bet es toreiz klausījos. Zinu, kas tas ir par darbu, un ļoti to cienu, jo šeit Sigvards Kļava strādā ar kolosālu atbildību; viņam ir ļoti asa dzirde, viņš sajūt katru sīkāko intonēšanas niansi, viņš iedziļinās katrā detaļā. Viņš ir īsts mākslinieks un ar viņu ir ļoti interesanti strādāt. Tās ir gandrīz tādas kā mācību stundas: sēdi, klausies katru noti, katru pauzi, pārdomā to kopā ar Sigvardu, - tas ir bezgala interesanti!

– Georgijs Sviridovs ir teicis, ka vienīgais Dieva instruments – tā ir cilvēka balss, bet….attiecībā uz Sviridovu un Rīgu, Latviju – vai jums ir zināmi kādi konkrēti fakti?

– Es tagad rakstu biogrāfisku grāmatu par Sviridovu, un līdz Rīgai pagaidām vēl neesmu ticis. Tas varētu būt viņa dzīves vēlais posms. Par Igauniju man viss zināms. Viņa Pevčeskoje poļe tur dziedājuši. Arī Latvijā Sviridovs ir dziedāts un noteikti te ir bijis, bet, kad konkrēti, pateikt nevaru. Starp citu, Sviridovs šeit ir bijis 40. gadu beigās, un man būs milzīgs lūgums Valsts Arhīva darbiniekiem. Lieta tāda, ka Sviridovs ir komponējis mūziku kādai krievu Drāmas teātra izrādei. Kas tā bijusi par izrādi – man ir jānoskaidro, bet, katrā ziņā 40. gadu beigās un 50. gados pilnīgi noteikti ir bijis Rīgā. Arī vēlāk, domājams, braucis uz koncertiem.

– Tagad Georgija Sviridova mantojums ir nonācis jūsu rokās, jo komponistam vairs nav palicis tiešu mantotāju.

– Man par to ir grūti runāt, jo nāve, kas ienāca mūsu dzimtā, īsā laikā nopļāva visus Georgija Sviridova ģimenes locekļus pēc kārtas. Nedēļu pirms Georgija Sviridova nāves mūžībā tika aizsaukts viņa dēls. Viņš bija japanologs, dzīvoja Japānā. Man pirmajam pienāca šī ziņa, ka miris brālēns, taču pats Georgs Sviridovs to nezināja, jo viņš bija nesen pārdzīvojis infarktu un saudzējams. Un tā es viņus vienu aiz otra apglabāju – vispirms Sanktpēterburgā savu brālēnu, bet pēc tam devos uz Maskavu atvadīties no sava tēvoča.

Viņa bēru dievkalpojumu Kristus Glābēja katedrālē noturēja pats Krievijas patriarhs Aleksijs II. Sviridovs bija viens no pirmajiem šīs katedrāles atjaunošanas iniciatoriem. Viņu guldījām Novodevičjes kapsētā.

Bet četrus mēnešus pēc onkuļa bērēm nomira arī viņa atraitne! Un no visiem tuvākajiem radiem palika tikai mana mamma – Sviridova māsa un divi viņas dēli: es un mans jaunākais brālis. Mums nebija ne jausmas, ka mums tagad būtu jāpārņem mantojuma tiesības. To pilnīgi nejauši pateica priekšā gudrāki cilvēki, jo Sviridova dzīvesbiedre vēl pat nepaspēja pieteikties uz mantojumu. Tāpēc tas bija jādara manai mammai, un mūsu rīcībā pārgāja arhīvs un nekustamais īpašums, kas tagad uzticēts man. Tā ir milzu atbildība, jo Sviridova arhīvs ir vienkārši grandiozs! Piemēram, viņa skaņu arhīvā ir vairāk nekā 300 paša atskaņotu sacerējumu, kuros viņš gan spēlē klavieres, gan arī dzied. To viņš ir ieskaņojis magnetofona lentē. Tas ir unikāls materiāls, un to es jau esmu nodevis fonodokumentu arhīvā. Viņam ir arī literārais mantojums. Esmu izdevis viņa dienasgrāmatas. Sviridovs jau kopš 50. gadiem līdz pat 1997. gada jūlijam, praktiski līdz sava mūža nogalei, rakstīja dienasgrāmatas. Mira viņš 1998. gada janvārī. Šo dažāda formāta pierakstu burtnīcu ir vairāk nekā 180! Izdevu pierakstus no 19 kladēm. Un iznāca 800 lappušu bieza grāmata.

– Grāmata, kura 2002. gadā kļuva par Gada grāmatu?

– Pagājušajā gadā tā tika no jauna izdota un tiešām Krievijā tā ir ļoti populāra. Tās nosaukums ir "Mūzika kā liktenis". Tie ir paši Sviridova vārdi. Mūzika kā māksla. Mūzika kā izklaide. Mūzika kā liktenis. Un, lūk, izdevniecības "Jaunā gvarde" redaktors pievērsa šiem vārdiem uzmanību un teica, ka tas ir grāmatas nosaukums. Kaut arī Sviridovam tie ir dažādi ieraksti dažādās burtnīcās. Tur ir pieraksti gan par mūziku, gan komponistiem, gan ļoti daudz par dzeju, par dzīvi. Man bija saruna ar Aleksandru Solžeņicinu. Viņš bija pirmais, ar kuru es konsultējos. Sviridovs bija krutova nrava čelovek, un šos pierakstus viņš rakstīja it kā pats sev.

Lai gan, iedomājieties, kāpēc būtu savām vajadzībām jāpiepilda ar pierakstiem 80 burtnīcas, ja nebūtu nodoma, ka kādreiz tajās varētu ielūkoties arī citi?

Tad, lūk, Sožeņicins man teica: "Viss, kas attiecas uz Sviridova vērtējumu tā vai cita cilvēka daiļradei vai sabiedriskajai stājai, to atstājiet!" Es ieklausījos Solžeņicina padomā, taču man vienalga nācās uzklausīt ne vienmēr glaimojošus vārdus, jo Sviridova vērtējums ir subjektīvs, un saprotams, ka strīdīgs. Viņš jau nebija nekāds Mozus, bet gan dzīvs cilvēks. Cilvēks ar gudru prātu, lieliski redzēja, kurp virzās mūsu dzīve, un viņš šai virzībai deva savu vērtējumu. Kad visi, piemēram, kliedza: "Lai dzīvo Perestroika!" un par to, ka mums būs Glastnost u.t.t., Sviridovam uz mazas lapiņas stāv rakstīts: "Īstenais Perestroikas Dievs ir Zelta teļš." To viņš uzrakstīja 80. gadu beigās. Laikā, kad visi sauca pēc demokrātijas. Viņš šo Perestroiku pārdzīvoja slimīgi.

Visa "Dziedājumu un lūgšanu" mūzika ir patiesas lūgšanas un izlūgšanās Dieva priekšā, jo turpmākajā dzīvē Sviridovs vairāk neko labu savā priekšā neredzēja. Viņš uzskatīja, ka Peterstroika pazudinās Krieviju. Viņš paļāvās vairs tikai uz Dievu to Kungu.

Tāpēc šis cikls ir vēl svarīgs arī kā piemineklis laikmetam. Piemineklis, kas radīts vienas lielas valsts un valstu savienības sabrukuma brīdī.

– Kādu jūs atceraties savu tēvoci?

– Atceros viņu jau kopš savas mazotnes. Tolaik es sēdēju zem klavierēm, pie kurām viņš sacerēja mūziku. Tas viss notika manas vecmāmiņas, Sviridova mammas, mājās Ļeņingradā. Es augu, viņš sekoja tam, kā es augu.

Bet tad, kad es nolēmu kļūt par muzikologu, mūsu attiecības kļuva profesionālas. Līdztekus cilvēciskajām, protams.

Mūzikas vidusskolā un konservatorijā man bija lieliski pedagogi, es viņus labi atceros, mīlu un ļoti augstu vērtēju, taču pāri visām mūzikas universitātēm bija Georgija Sviridova dzīves skola. Viņa mēģinājumu apmeklējums vai, piemēram, kad viņš komponēja mūziku – viņam patika to atrādīt man.

Viņš teica: "Aļik, apsēdies un klausies!" Sviridovs spēlēja un ļoti uzmanīgi sekoja līdzi manai reakcijai. Tagad atceroties, saprotu, ka tas ir liktenis.

No prorektora darba Ļeņingradas konservatorijā aizgāju projām, jo sapratu, ka galvenais man tagad būs Sviridova mantojums. Tagad man ir savs institūts, Sviridova institūts, ko esmu izveidojis. Un ar tā palīdzību es varu izdot Sviridova darbus un turēt dzīvu viņa piemiņu.