"Neesmu no tiem mūziķiem, kuri dzīvo tikai mūzikai. Mūzika ir mana dzīve, bet man, protams, patīk arī brīvais laiks. Un, kad man tas ir, es izbaudu atpūtu savā dzīves vietā, man ir skaista lauku māja klanos. Man patīk dzīvot mierā un tuvu dabai, dodos arī uz jūru, kas ir tuvu. Un man ļoti patīk braukt ar savu motociklu, man ir mans Hārlijs Deividsons un dodos izvēdināt galvu. Man patīk lasīt labas grāmatas, kas nav par mūziku, bet ir par filzofiju, antropoloģiju, par dzīvi... Vienmēr meklēju kaut ko jaunu, bet ne caur mūziku, bet dzīvē – viss ir vienots," atzīst itāļu akordeonists Simone Zančīni (Simone Zanchini) - viens no visu laiku aizraujošākajiem un inovatīvākajiem māksliniekiem. 

Simone Zančīni: - Man ir bijusi iespēja studēt ļoti dažādu mūziku. Sāku ar tradicionālo mūziku, mani vecāki ir folkloristi. Tad es vēlējos padziļināti studēt mūziku un devos uz konservatoriju.

Biju viens no pirmajiem, kurš absolvējis konservatoriju kā akordeonists - 1997. gadā, pirms tam tas nebija iespējams. Akordeonu Itālijā profesionāli piedāvāja studēt tikai no 1992. gada. Tā nu esmu pirmais absolvents, turklāt man ir stingri klasiskie pamati. Un tas man ir ļoti svarīgi vēl šodien.

Tad sāku studēt džezu, bet sākumā tas bija sāpīgi, jo tajā laikā, pirm trīsdesmit gadiem, neviens Eiropā džezu ar akordeonu nespēlēja. Varbūt daži franči, bet vairāk to pieskaitītu pie vieglās mūzikas, tango džeza. Tā nu sāku sekot, kas notiek Amerikā, un tur bija divi vīri džezisti – akordeonisti. Tā es soli pa solim sāku studēt, vispirms džeza klavieres un tad visas zināšanas pārliku uz akordeona. Pēdējais solis, kurš turpinās vēl šodien, ir visu sajaukt kopā – visas zināšanas, dažādos mūzikas stilus un atrast savu ceļu, kā spēlēt akordeonu. Tas ir mans koncepts.

Signe Dzenīte:  – Vai akordeonu izvēlējāties pats, vai tomēr vecāki bija tie, kas ieteica to darīt?

– Es pats to izvēlējos. Pat nezinu, kādēļ. Iespējams, ka akordeons izvēlējās mani. Man ir fotogrāfija, kurā man, divu gadu vecam zēnam, rokās ir rotaļu akordeons.

– Bet jūs meistarklasē teicāt, ka esat spēlējis trompeti!

– Jā, to spēlēju, kad biju pusaudzis. Bet tam bija iemesls - konservatorijā akordeonu nebija iespējams mācīties. Es vēlējos nopietni studēt mūziku un tā bija kā alternatīva. Laba alternatīva, jo trompete ir tradicionālāks džeza instruments, īpaši tajā laikā džeza trompetists izklausās daudz normālāk nekā džeza akordeonists, kas skanēja dīvaini. Kolīdz konservatorijā parādījās iespēja studēt akordeonu, uzreiz to izmantoju un instrumentu nomainīju.

– Vai šobrīd jūs varētu teikt, ka esat atradis visas iespējas, kādas piedāvā akordeons?

– Es ticu, ka vienmēr ir jaunas iespējas. Gluži kā dzīvē – mēs nepārtraukti maināmies. Jā, esmu atradis savu veidu, kā spēlēt, savu stilu, savu valodu, tas ir labs iesākums, bet ar to vien nepietiek. Un es ticu, ka iespēju ir vēl daudz vairāk un esmu ieintriģēts tās atrast.

– Vai jūs varat atklāt kādu elpu aizraujošu notikumu, kad pirmo reizi sastapāties ar džeza mūziku?

– Ir kāda epizode, kad man bija 12, 13 gadu. Tajā laikā manā dzimtajā ciematā nebija nekādu iespēju dzirdēt džezu. Man bija svings asinīs, tāpēc klausījos Elvisu Presliju, rokenrolu... Bet nevarēju iedomāties, ko varētu nozīmēt džezs. Līdz kādu dienu nokļuvu kādā veikalā, kur bija žurnālu sērijas par džezu, tūkstošiem. Un numur viens bija Čārlijs Pārkers. Nopirku to. Tad ievietoju kaseti savā kasešu atskaņotājā un tas man bija šokējošs atklājums. Nekad neko tādu nebiju dzirdējis un sajutu, ka šim ceļam vēlos sekot. Sāku studēt, transkribēt viņa spēlēto... Tā bija ļoti spēcīga pirmā sastapšanās ar džezu.

– Jūs spēlējat solokoncertus, tāpat muzicējat ar dažādiem mūziķiem, esat spēlējis arī ar Milānas operteātra La Scala orķestris. Kura muzicēšanas prakse jums patīk vislabāk?

– Ir grūti atbildēt. Man patīk spēlēt gan solo, gan kopā ar simt cilvēkiem. Mans galvenais uzdevums ir atrast ceļu labai muzikālajai ekspresijai. Atrast to enerģiju un dot to cilvēkiem. Protams, solo ir kaut kas īpašs man. Esmu īpaši jūtīgs pret to. Mana pieredze rāda, ka solokoncerts ir visgrūtākais, jo uz skatuves esi viens, ne ar vienu tu nedali skatuvi, kas nozīmē, ka arī enerģija, kas nāk no publikas – un tā var būt gan pozitīva, gan negatīva – ir tev vienam.

Solokoncerts ir kas tāds, kad runā tava dvēsele – par tavu personisko dzīvi, stāsti savu pieredzi, savu stāstu. Tas ir visgrūtākais, bet man tas patīk.

Un protams, man patīk spēlēt džeza kvartetos, trio, arī klasiskajā mūzikā ar stīgām man patīk izpausties. Galvenais mērķis ir nodot cilvēkiem muzikālo vēstījumu.

– Un jūs joprojām spēlējat klasisko mūziku.

– Jā, protams. Ko akordeonam vispār nozīmē klasiskā mūzika? 21. gadsimts. Bet – jā, es spēlēju Pjacollas, Vilas-Lobuša skaņdarbus, Johana Sebastiāna Baha skaņdarbu transkripcijas. Man patīk spēlēt Bahu. Ar La Scala orķestri spēlēju pirms divām nedēļām.

– Varbūt varat izstāstīt, ko jums patīk darīt, kad nespēlējat akordeonu?

– Daudzas lietas. Es neesmu no tiem mūziķiem, kurš dzīvo tikai mūzikai. Mūzika ir mana dzīve, bet man, protams, patīk arī brīvais laiks. Un, kad man tas ir, es izbaudu atpūtu savā dzīves vietā, man ir skaista lauku māja klanos. Man patīk dzīvot mierā un tuvu dabai, dodos arī uz jūru, kas ir tuvu. Un man ļoti patīk braukt ar savu motociklu, man ir mans Hārlijs Deividsons un dodos izvēdināt galvu. Man patīk lasīt labas grāmatas, kas nav par mūziku, bet ir par filzofiju, antropoloģiju, par dzīvi... Vienmēr meklēju kaut ko jaunu, bet ne caur mūziku, bet dzīvē – viss ir vienots.