Gaidot sitaminstrumentu kvarteta koncertu „Vasks un uguns” 27.februārī 18:00 Siguldas „Baltajā flīģelī”, no Rūtas Paulas sarunas ar diviem kvarteta dalībniekiem – Miku Bāliņu un Elviju Endeli (divi pārējie ir Elīna Endzele un Guntars Freibergs) – uzzinām, ka visi četri mūziķi ir pazīstami jau kopš skolas laikiem. Bet līdz kvartetam nonākuši, pateicoties pasākumam „Sitaminstrumentu zvaigznes” 2013. gada vasarā Dzelzceļa muzejā. Tajā piedalījušies viņi četri, kā arī Edgars Saksons un Rihards Zaļupe. Tad arī radās ideja sitaminstrumentu ansambli paturpināt. Un dzima kvartets Perpetuum ritmico.

Mikus: „Mums visiem ir jāpārvalda visi sitaminstrumenti. No bērna kājas mēs tos esam mācījušies spēlēt mūzikas skolā. Bet Elvijs šobrīd mācās Mūzikas akadēmijā marimbas specialitātē, man, savukārt, ir tuvāks bungu komplekts, Elīna šai programmā būs vairāk pie timpāniem, jo ne velti viņa reiz Parīzē ir ar panākumiem uzstājusies starptautiskā konkursā timpānu specialitātē, un Guntars ir Guntars – viņš pielāgojas. Ko mēs lūdzam, to viņš spēlē. Kaut kā tā ir iekārtojies, ka mēs katrs dabiskā ceļā vai magnētiskā lauka ietvaros, pievelkamies katrs pie saviem instrumentiem.”

Elvijs: „Cik varu atcerēties, mūsu ansamblī nav bijis izteikta līdera. Bet kaut kur esmu dzirdējis vai lasījis par ansambļiem, ka līderis varētu būt tas, kurš ir gatavs visvairāk darīt un tiekties augt. Šobrīd nevaru pateikt, kurš no mums varētu būt šai lomā.”

Mikus: „ Sanāk tā, ka līderis ir tas, kuram kaut kas visvairāk nepatīk. Viņš teiks – man nepatīk šis un nepatīk tas, nu, tad, protams, būs jātiecas uz izaugsmi. Jāturpina mēģināt, trenēties, nekādas pauzītes nebūs!”

Elvijs: „Koncerts „Baltajā flīģelī” mums tika piešķirts, sadarbojoties ar Latvijas Koncertiem. Uzrakstījām projektu ideju konkursam, kurš izturēja visas kārtas un tika apstiprināts. Tālāk jau ar to nodarbojās Latvijas koncerti, izsūtot mūsu projektu uz daudzām pilsētām un koncertvietām. Sigulda bija viena no atsaucīgajām pilsētām, kurai mūsu projekts likās interesants.”

Mikus: „Pirmkārt, mēs gribējām izcelties ne jau ar to, ka spēlēsim dažādu tautu mūziku, tai skaitā arī ilgi aizmirsto Pētera Vaska skaņdarbu – Koncertu timpāniem un sitaminstrumentiem, bet gribējām izcelties arī ar nosaukumu. Lai tas piesaistītu uzmanību un ieintriģētu. Elīna Endzele teica, ka iepriekšējoreiz šis Pētera Vaska darbs skanējis, pateicoties Edgaram Saksonam, vēl viņa studiju gados. Tas ticis rakstīts pēc Operas mūziķa Aikaza Akopjana lūguma. Tajā laikā neesot bijis pilnīgi nekā, ko būtu vērts spēlēt tieši timpāniem. Ņemot vērā to, ka skaņdarbs rakstīts tikai sitaminstrumentiem, Pēteris Vasks ir pacenties šo opusu radīt pietiekami krāšņu, neskatoties uz to, ka tajā ir tikai dažas melodisko sitaminstrumentu iespēles. Tas ir pietiekami melodisks kaut vai ritmiskajā un faktūras ziņā. Par harmonisko saspēli rūpējas Elīna ar saviem pieciem timpāniem.

Visa šī koncerta ideja ir rašanās no nekā. To zinām, ka Zeme radās no Lielā Sprādziena. Pirms tam bija liela Tumsa. Arī mūsu koncerts sāksies varbūt ne no tik liela sprādziena, bet no tumsas. Un šajā tumsā iedzirkstīs mazas, mazas liesmiņas. Tas būs Emanuēla Sežurnē skaņdarbs „Vai jums nebūtu uguns?” Mēs pilnīgā tumsā stāvam skatuves malā, katram rokā mums ir pa šķiltavai.Un, tās iededzot vai nodzirkstījot konkrētā ritmā, pulsā vai laikā, rodas šis skaņdarbs.”

Elvijs: „Būs izraēļu komponista Adi Moraga skaņdarbs „Oktabons”, oriģinālā rakstīts divām marimbām. Mēs esam to aranžējuši, papildinājuši ar dažādiem ritmiem, dažādiem perkusiju instrumentiem un, cerams, panākuši vēlamo efektu, padarīdami to klausītājiem vēl interesantāku. Vēl šai programmā iekļauts šis tas no amerikāņu komponista Miča Markoviča „Tornado”. Oriģinālā tā ir „rudimentālā etīde mazajai bungai”, kuru spēlējot, solists parāda augstu meistarību. Arī to mēs esam pārveidojuši, uztaisot ansambļa versiju – kā saspēli, varbūt pat dueli starp diviem mazās bungas spēlētājiem skaistā perkusiju pavadījumā.

Mikus: „Mēs esam kvartets. Arī tad, ja skaņdarbs ir solo vai duetam rakstīts, cenšamies mūs visus iekļaut un savā ziņā aranžijas – skaņdarbu „uzlabošana” – ir mūsu ikdienas darbs, jo cenšamies, lai skaņdarbs būtu baudāms ne tikai mums pašiem. Nevaram atļauties spēlēt visus tos garos opusus tikai tāpēc vien, ka tā ir notīs rakstīts. Ne velti man nāk prātā teiciens – „Mūzika nav dogma”.

Solo mākslinieki Latvijā ir bijuši. Un duetos ir kopā uzstājušies. Bet mēs esam pirmais kvartets. Tāpēc sākumā cenšamies „spiest” uz to, ka uzstājamies kā četru cilvēku vienība.


Noteikti gribētu minēt slaveno komponisti Keiko Abi. Neraugoties uz savu vecumu – 80 gadiem, viņa joprojām koncertē. Un mūzikā, kas komponēta marimbai, viņa ir kā patronese, kura sākusi strādāt šai laukā. Līdz viņai vispār nebija mūzikas marimbai ar četrām vālītēm. Sadarbībā ar Yamaha viņa izveidoja lielo piecoktāvu marimbu. Mēs atskaņosim viņas „Wave”. Tas gan ir rakstīts pieciem mūziķiem, bet, zinot to, ka Elīna ir stipra meitene, mēs iedevām viņai divas partijas. Un viņa ļoti labi tiek ar tām galā. Un noteikti ir jāmin arī Eliota Kola skaņdarbs „Postlūdija”, oriģinālā – vibrofonam ar lociņiem. Man ļoti negribas atklāt noslēpumu, bet mazliet pateikšu: nostāsimies pie viena instrumenta un muzicēsim, izmantojot tikai kontrabasa un čella lociņus.”

Uz Rūtas jautājumu, kurš no kvarteta mūziķiem ir visnadzīgākais uz skaņdarbu pielāgošanu kvartetam un kā tas praktiski notiek, Mikus atbild: „ Tas notiek tikai un vienīgi darba procesā, un mēs katrs vai nu uzspiežam vai pačukstam savas idejas. Mēs noteikti negribam kādu vairāk izcelt saulītē un citu – kā cilvēku ar burkānu un pātagu.”

Elvijs: „Tikko 18.februārī Rīgas Kongresu namā izskanēja Stravinska „Svētpavasaris” četriem sitaminstrumentālistiem. Pirms tam sēdējām visi četri kopā ar notiņām, ar dažādiem ierakstiem, kādam pat bija līdzi partitūra, un domājām, kā šo orķestra skaņdarbu pārlikt sitaminstrumentiem. Lielākais prieks bija par to, ka šis skaņdarbs patika bērniem. Aplausi un ovācijas bija gandarījums par mūsu izdarīto darbu.”

Mikus: „Godīgi sakot, mēs atskaņojām daļu no „Svētpavasara”. Pirms tam jau runājām par to, ka bērni nevar ilgi nosēdēt. 40 minūtes baletmūzikas viņiem būtu par smagu. Bet pašos pirmsākumos mēs visu lielo baletu pārlikām mūsu instrumentiem. Un visu arī iemācījāmies.”

27.februāra koncertā būs arī viens skaņdarbs, kas ir tikai un vienīgi Perpetuum ritmico opuss. Mikus stāsta: „Reizēm jau koncertu bukletiņos var lasīt, ka mēs esam radušies, pateicoties mūsu līdera Guntara Freiberga iniciatīvai. Nu, nav viņš līderis. Mēs neviens neesam līderis. Bet šis skaņdarbs gan ir tapis, pateicoties Guntaram - pēc viņa „Pavasara balādes” solo marimbai. Aranžētam mūsu kvartetam, tā nosaukums ir „Shades of Mist” – „Putekļu ēnas”.”

Uz Rūtas jautājumu, vai mūziķi savos koncertos arī komentē skaņdarbus, Elvijs atbild: „Tas ir atkarīgs no situācijas. Bērnu koncertos – jā, lai viņiem būtu interesantāk. Bet dažkārt šie stāsti noder ne vien tam, lai klausītājiem būtu interesantāk, bet arī brīžiem, kad stumdām savus instrumentus šurpu turpu pa skatuvi.”

Mikus: „ Laika gaitā tā ir sanācis, ka lielākā daļa no mums nodarbojas ar pedagoģiju. Es strādāju Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā un Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā. Savukārt Guntars strādā trijās skolās – Mediņskolā, Mārupē un 4.mūzikas skolā.”

Elvijs: „ Es arī kopā ar Guntaru strādāju Jāzepa Mediņa 1.Mūzikas skolā. Vienīgā, kas uz brīdi nav saistīta ar pedagoģiju, ir Elīna. Toties Elīna jau ļoti ilgu laiku veiksmīgi darbojas kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķe.”

Par nākotnes plāniem runājot, Mikus saka, ka šo programmu, kas skanēs Siguldā, viņi spēlēs arī 27.maijā Kandavā: „Lai sasparojas visa Kurzeme!”