13. februārī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris vienu pēc otras cels apskatei reti izliktās krievu mūzikas pērles. Diriģenta Normunda Šnē vadībā izskanēs Sergeja Prokofjeva Otrā simfonija, Dmitrija Šostakoviča Otrais koncerts čellam un orķestrim, kā arī "Divkāršais dubultkoncerts", kura autors ir komponists Pāvels Karmanovs (viņš arī rokgrupas “Pieklājīgs atteikums” pianists un flautists).

"Tā nu iznācis, ka esmu ieradies jūsu brīnišķīgajā pilsētā savā dzimšanas dienā, un par to ļoti priecājos," saka Pāvels Karmanovs, kuru ar Latviju saista senas un draudzīgas attiecības. Viņa labākais draugs ir Georgs Pelēcis, bet skolā savulaik mācījies kopā ar vijolnieku Artūru Girski, mums labi pazīstamās vijolnieces Ludmilas Girskas dēlu. "Rīgā man patiesi ir daudz draugu, taču šī būs viena no retajām reizēm, kad šeit skanēs mana mūzika."

Mīla uz baroku

Piemīlīgais, virtuozi zibošais, problēmu neapēnotais un visādi lieliskais divertisments "Divkāršais dubultkoncerts" ir unikāls gadījums arī pasaules koncertprakses kontekstā: tas rakstīts ne tikai diviem kamerorķestriem – tam arī jāskan divos dažādos skaņojumos, jo komponists ir liels baroka mūzikas cienītājs. "Draudzējos ar daudziem senās mūzikas interpretiem, arī mana sieva māca baroka mūziku arī Maskavas konservatorijā. Ļoti mīlu baroku, un šī mīlestība iemiesojusies arī šajā skaņdarbā. Viena daļa rakstīta Famažorā, bet otra – Mimažorā. Tiesa gan, koncertam Lielajā ģildē pēc Normunda Šnē lūguma darbu esmu veidojis vienā skaņojumā, tāpēc galvenā šī koncerta interpretācijā būs tieši stilistiskā atšķirība: baroka daļā ir gluži cits frāzējums. Ļoti ceru, ka mūziķi to būs ņēmuši vērā," stāsta komponists Pāvels Karmanovs. Viņam ir absolūtā dzirde, kas, paša vārdiem runājot, pēc dienēšanas padomju armijā ir mazliet pabojāta...

Minimālists ar cilvēcisku seju

Pāvela mūzika, arī "Divkāršais dubultkoncerts", ir ļoti harmoniska. "Jā, tas neskan kā kakofonija, kaut notis izskatās visai dīvaini," smej komponists un turpina: "Es skaitos tāds kā postavangardists vai minimālists. Viens no maniem labākajiem draugiem ir Georgs Pelēcis, kuram arī ir sava attieksme pret minimālismu.

Ja mani tā nosauc, es nestrīdos, lai gan man pašam labāk patīk jēdziens "repetitīvā tehnika", kas raksturīga minimālismam. Šo stilu mēdzu salīdzināt ar skudru pūzni: pirmajā acu uzmetienā tas šķiet statisks, bet, ja ieskatāmies rūpīgāk, redzam, ka tur notiek varena rosība!

Žurnālisti mani bieži dēvē par minimālistu ar cilvēcisku seju. Šim stilam var pieskaitīt Vladimiru Martinovu no Maskavas, Teriju Reiliju. Viņiem ir daudz lielākas, vērienīgākas partitūras, sakņotas Austrumu meditācijā. Esmu ļoti daudz ko sevī asimilējis..."

Dramatiskais opuss "Vilks apēda kazlēnu"

Pāvels stāsta, ka dzimis Bratskā, Irkutskas apgabalā. "Taču tā man ne ar ko īpaši neasociējas, nekad nav bijusi vēlēšanās tur atgriezties. Mamma tur bija nokļuvusi nejauši, pēc aspirantūras, kuru bija beigusi kā pianiste, ar norīkojumu turp nosūtīta darbā. Tur nācu pasaulē arī es. Vēl aizvien Irkutskā dzīvo mani radinieki... Mamma mani audzināja viena, strādāja mūzikas viduskkolā, visapkārt man bija mūzika, tāpēc augu tāds kā dīvains bērns, tagad tādus sauc par brīnumbērniem. Bet kas nu es par vunderkindu..."

Tomēr savus pirmos skaņdarbus Pāvels Karmanovs sacerējis neticami agri – piecu gadu vecumā! "Toreiz vēl nemācēju rakstīt, tāpēc mamma pierakstīja manā vietā... Bija gan marši, polkas un valši, gan arī skaņdarbs "Vilks apēda kazlēnu" – ļoti dramatiska, skumja mūzika," smejas komponists.

Pēc kolēģu ieteikuma, mamma Pāvela kompozīcijas aizsūtījusi komponistam Dmitrijam Kabaļevskim, kurš ieteicis zēnu sūtīt mācīties uz Maskavu. Kopš 80. gadiem Pāvels Karmanovs dzīvo Maskavā, kur sevi atradis tieši postavangarda mūzikā. Taču ceļš uz šo stilu nav bijis apkārtējo akceptēts.

Mūzika, kādu pavisam noteikti nevajag rakstīt...

"Kad savulaik iestājos iestājos Maskavas Centrālajā mūzikas skolā, populārs bija avangards. Analizēju Penderecka partitūras, bet tad sapratu, ka esmu sevi izsmēlis un ka mani daudz vairāk interesē tas, ko dara Kīts Džerets. Pēc tam dienēju armijā, kur ļoti iepatikās džezs. Pēcāk devos uz Gņesiniem, taču arī tur apkārt bija tikai avangardisti, kuri mudināja mainīt manu harmonisko valodu, sakot, ka "ar Domažoru tu mūsdienās neko nepateiksi" (lai gan mana iemīļotākā tonalitāte ir Remažors – ha, ha!) Profesori vēlējās, lai eju avangarda virzienā, bet tas man nederēja. Zināju jau šo to par džezu, kaut ko atradu arī par minimālismu.

Man ļoti palīdzēja Vladimirs Ternopoļskis, kurš bija kaismīgs avangardisma aizstāvis, viņam bija pat sava mūsdienu mūzikas fakultāte, un reiz kādai savai audzēknei viņš bija iedevis kaseti ar komentāru, ka tā pavisam noteikti nevajag rakstīt mūziku. Tieši tur pirmoreiz izdzirdēju Stīvu Reihu. Sapratu – tas ir tas, ko vēlos...

Iepazinos ar Filipu Glāsu, Vladimiru Martinovu, Georgu Pelēci un citiem. Tagad žurnālisti saka – mans stils esot oriģināls..."

Saulaina gaišuma piekritējs

Interesants stāsts ir par to, kā Pāvels Karmanovs saviem darbiem izvēlas nosaukumus. Piemēram, viņa krājumā ir arī opuss Force Major... "Zināmā mērā visa mana dzīve ir force major... Ja nopietni, man nepatīk savus darbus saukt tā bezpersoniski – sonāte, muzikāls moments... Bet force major bija klātesošs šīs kompozīcijas radīšanas brīdī. Tas nāk no dzīves. Un dzīve nav vienkārša."

Viņa draugs Georgs Pelēcis savulaik izteicies – kāpēc gan mūzikā vajadzētu attēlot dzīvi, kurā ir tik daudz negāciju? Kāpēc dramatiskajai realitātei būtu jāatspoguļojas arī mūzikā? Tāpēc viņš izvēlējies rakstīt gaišu mūziku, kas nāk no dvēseles. "Georgs Pelēcis ir dziļi ticīgs cilvēks, un pareizticīgajiem ir raksturīgi visur saskatīt gaišo pusi. Tas, ko viņš saka par īstenības atspoguļojumu mūzikā, ir aktuāli daudziem komponistiem, arī man. Jau daudzkārt intervijās esmu uzsvēris, ka ikviena skaņdarba vēstījumam jābūt attaisnotam. Piemēram, Pendereckim ir kompozīcija, kas veltīta Hirosimas upuriem. Jā, šajā gadījumā skaudrais dramatisms ir vietā un laikā," savu pārliecību skaidro Pāvels Karmanovs. Viņš absolūti piekrīt, ka šobrīd, īpaši Krievijā, dzīve kļūst sarežģītāka – tas vērojams visās jomās un nolasāms cilvēku sejās.

"Tas, kas notiek politikā, tas, ko redzam televīzijā – to visu jau neveido vienkāršais krievu cilvēks. Jā, šīs nospiedošās noskaņas mūs visus ietekmē, taču vai tās būtu vēl jāizplata arī mūzikā?! Man nav tādas vēlēšanās, jo tas viss ir diezgan briesmīgi... Turklāt negācijas arvien biežāk pauž arī teksti: piemēram, bieži tie skar autisma tēmu. Par to tiek rakstītas operas, oratorijas... Nu, kāpēc jānodarbina cilvēki tieši ar šādām problēmām?!"

Reiz komponistam iznācis strīds ar kādu slavenu grieķu diriģentu, dedzīgu avangarda mūzikas aizstāvi. "Viesojoties pie viņa mājās, viņš lika man klausīties šādu mūziku. Kad izteicu savas pārdomas – ka mūsu dzīve jau tā ir tik sarežģīta un tik izkāpinātam dramatismam, ja vien tā nerunā par kataklizmām vai cunami, īsti nav attaisnojuma, tāpēc es pats labāk izvēlos rakstīt par saulīti un puķītēm –, viņš bargi teica: "Mūsdienu pasaulē, kur tik daudz sāpju, nedrīkst rakstīt par saulīti un puķītēm!" Pārējie klātesošie maestro uztvēra kā guru. Tā bija arī mūsu pēdējā tikšanās..."