27. oktobrī slavenajam Rīgas mēram Džordžam Armitstedam aprit 170. gadskārta.

Par viņa ieguldījumu Rīgas attīstībā, dzimtas saknēm, Vilhelma Bokslafa celto Jaunmoku pili, kā arī par jubilejas svinēšanu Rīgā un Jaunmokās "Neatliekamajā sarunā" stāsta Jaunmoku pils direktore Gunta Laursone.

"Viņš bija īstais vīrs īstajā laikā ar tam laikam ļoti atšķirīgu domāšanu - vairāk uz Rietumeiropu balstītu, jo Krievijas caristes laikā te bija salīszinoši provinciāls nostūris, tāpēc viņa rietumnieciskā domāšana bija ļoti svarīga," zina stāstīt Gunta Laursone. "Viņš atbilda gan vāciešu, gan krievu, gan arī mūsu - latviešu - prasībām, kuri taču tolaik nebija pārstāvēti Rīgas domē. Tieši viņš bija pirmais, kurš uzaicināja latviešus līdzdarboties Rīgas domē. Un tieši viņš bija tas, kurš kopīgajā nācijas saliedēšanā saskatīja iespēju, uz kā pamata varētu virzīties un attīstīties Rīga."

Armitsteda paveikto darbu saraksts ir ļoti, ļoti garš. Gunta stāsta, ka visi viņa nopelni būs publicēti viņa jubilejas izdevumā "Džordžs Armitsteds - Rīgas Goda pilsonis".

"Cita starpā jāatzīmē arī tas, ka Rīga, sākot no Vaļņu ielas līdz pat Gaisa tiltam abās pusēs uzcelta tieši Armitsteda laikā - viņa laikā pilsēta piedzīvoja ļoti strauju attīstību, Rīga izveidojās par lielu pilsētu - Eiropas kultūras galvaspilsētu. Tika uzbvētas 14 jaunas skolas, 3 slimnīcas, teātris, Zooloģiskais dārzs, labiekārtoti parki, iekārtota pirmā dārzu pilsēta Eiropā - Mežaparks, atklāta tramvaja līnija," atgādina Gunta Laursone. Arī skaistās jūgendstila mājas uzceltas tieši Džordža Armitsteda laikā.

Spriežot pēc visa, ko Armitsteds paveicis, viņš bijis ļoti mērķtiecīgs cilvēks. "Viņš bija ļoti labi izglītots - bija mācījies arī Cīrihē un Oksfordā, viņam bija liela vadītāja pieredze savos privātajos uzņēmumos. Visa Armitstedu ģimene bija bagāta, bet tas bija viņu pašu darba rezultāts - tas nebija "pērc un pārdod"princips; viņi paši ražoja. Džordžam Armitstedam bija izcils talants redzēt nākotnes attīstību. Viņš bija mērķtiecīgs rīcības cilvēks ar praktiķa skatienu. Viņam piemita pienākuma sajūta un aizrautība. Apbrīnas vērts bija viņa gribasspēks - viņš bija pateicīgs, cilvēcīgs, drosmīgs, sevi netaupīja, visu veltīja darbam, tāpēc arī mūža noslēgums pienāca tik ātri," uzsver Gunta Laursone. "Vēl viņam piemita diplomāta spējas, lai visas nacionālās grupas, kas bija domē, noskaņotu uz vienprātības viļņa - viena mērķa labā. Arī pie viņa mājās pulcējās dažādu tautību cilvēki, kuri runāja piecās valodās. Viņš pats tika uzsvēris, ka viņa auglīgajai darbībai ir būtisks priekšnoteikums - līdzīgi domājošu ļaužu līdzdarbība pilsētas labā. Un visa rezultātā bija skaidri jūtams, ka pilsētu pārvalda rūpīgs namatēvs."