Pianists Georgijs Osokins tikko aizvadījis piecus koncertus ārzemēs, un nu gatavs četriem koncertiem Latvijā. Viņa kalendārs ir visai intensīvs, taču viņam patīk lidot. 

"Ir svarīgākie punkti - zinu, kur spēlēšu pēc gada, un tas ļauj sarindot arī prioritātes. Rodas idejas - kurus darbus apgūšu, ko atkārtošu. Vienmēr jāattīra repertuārs, tas jāpapildina - svaigam darbam allaž jāparādās! Nevar spēlēt vienu un to pašu - īpaši jau šajā punktā, kur esmu, kad viss tikai sākas," prāto Georgijs.

18. martā plkst. 19:00 Lielajā ģildē notiks Hermaņa Brauna fonda rīkots Georgija Osokina solokoncerts, kura pirmajā daļā viņš atskaņos Skarlati, Ramo, Debisī, Rahmaņinova un Skrjabina miniatūrdarbus, bet koncerta otrajā daļā - Bēthovena 31. sonāti Labemol mažorā, op.110 un Lista fanatāzijsonāti "Pēc Dantes lasījuma". Savukārt 26. martā plkst. 19:00 Vidzemes koncertzālē "Cēsis" kopā ar Jāņa Liepiņa vadīto "DD orķestri" Georgijs atskaņos Mocarta 25.klavierkoncertu Do mažorā un Pētera Vaska kompozīciju "Klusuma auglis" pats savā pārlikumā.

Viņam šobrīd interesanti šķiet spēlēt gan miniatūras, gan lielformas darbus, un to pierāda arī abi tuvākie koncerti.

"Man patīk eksperimentēt ar dažādību - dažādiem stiliem, laikmetiem, formām, žanriem, un to visu apvienot, lai būtu pārliecinoši. Tas ir mans mērķis."

Vaicāts, kas šobrīd kārto viņa koncertu plānus, Georgijs neslēpj: "Pēc Šopēna konkursa bija ļoti daudz piedāvājumu, taču no vairākiem atteicos, arī no lielajām aģentūrām, jo sadarbība ar tām ir diezgan riskanta.

Ja vien neesi Eltons Džons, viņi tevi izmantos. Naudas ziņā.

Man paveicās, jo bija kolēģi, kuru pastāstīja par šo problēmu, viņos ieklausījos, un tagad jūtu, ka man ļoti paveicies, ka nav viena liela aģenta, bet gan vairāki reģionālie menedžeri - Polijā, Šveicē, Lielbritānijā. Tāpēc esmu diezgan brīvs. Svarīgi, lai būtu mērens grafiks."

Un kā ar Džuljarda skolu? "Esmu secinājis, ka amerikāņiem grūti samierināties ar to, ja tev ir koncerti, kas turklāt pārsvarā notiek Eiropā. Taču mūsu sfērā pats galvenais ir pedagogs.

Jā, matemātiķim, iespējams, ir svarīgi, lai tā būtu konkrēti Kembridža vai Oksforda. Taču mums, mūziķiem, nudien tas nav tik svarīgi. Uz Ameriku vēl braucu mana pedagoga Sergeja Babajana dēļ, neskatoties uz to, ka vairs nemācos Džuljarda skolā. Bija grūti apvienot koncertgrafiku ar mācībām, un amerikāņiem ir strikta nostāja - vai nu mācies, vai koncertē. Izvēlējos koncertēšanu, kas ir mērķis jebkuram mana vecuma pianistam. Viņi, piemēram,  negribēja mani laist pat uz Šopēna konkursu...

Un, ja ik mēnesi rodas konflikti ar skolas administrāciju, tas rada sliktu atmosfēru mākslinieciskajam procesam," neslēpj Georgijs.

Viņš arī uzsver, ka tāds īsts koncertgrafiks viņam sācies pirms pāris gadiem, 2015. gadā. "Tas ļoti ietekmējis manu māksliniecisko attīstību, jo mūzikas radīšanas process sākas tikai uz skatuves, koncertos. Jo pirms tam ir tikai tāda teorija. Kad apzināti esi viens pats uz skatuves, sāc radīt mūziku, mākslu, brīnumus. Kopš Šopēna konkursa tik daudz kas mainījies! Esmu sapratis, kā mūzika un mākslinieks dzīvo uz skatuves - komforts uz skatuves ir cieši saistīts ar interpretāciju. Izmainījies gandrīz viss: attieksme, atbildības procents.

Kaut vai Bēthovena 31. sonāte, kuru spēlēju jau skolas gados... Tas, kā to atskaņoju pirms sešiem mēnešiem un tagad - šķiet, tie ir divi dažādi cilvēki! Tik strauji notiek izmaiņas.

Interpretācija nekad nevar stāvēt uz vietas - tad skaņdarbs nedzīvos. Man pašam ir ļoti interesanti vērot, kā izmainās skaņdarbs manās rokās - kā to spēlēju pirms diviem gadiem, un kā - tagad. Parasti tas ir ļoti atšķirīgi, un tas ir arī labi."