Piektdien "Klasikas" studijā uz sarunu aicinām baletdejotāju Elzu Leimani un mūziķi Reini Sējānu, lai uzzinātu, kāds būs viņu pirmais kopdarbs - lidojums vienā cēlienā "Vārna".

Runājam par neparasto nosaukuma izvēli un  stāstu, kas šajā izrādē tiks izstāstīts, par jaunrades prieku un kāri pēc eksperimentiem, arī par domubiedriem, kuri palīdzējuši šo brīnumaino dejas un skaņu pasauli  radīt. Izrādes notiks 29. un 30. novembrī, 1. un 2. decembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē.

“Vārna” - lidojums vienā cēlienā - ir stāsts par cilvēku, ne par vārnu. Par cilvēka iekšējo cīņu, par neglīto skaistajā un skaisto neglītajā, tuvošanos bīstamajam un sevis no jauna iepazīšanu. Vārna kā simbols, kā ārkārtīgi intelektuāli attīstīts un skaists putns šo stāstu palīdz izstāstīt tā, lai katrs tajā ieraudzītu sevi. "Vārnas kontekstā velkam paralēles ar to, cik mistisks ir pats cilvēks, cik katra individuālā pieredze ir pilna ar mistiskiem pavērsieniem un izvēlēm, ko izdarām vai neizdarām,” prāto Reinis. Viņš atzīst, ka mīlestība pret kustību un dejas mākslu viņā dzīvojusi visu mūžu, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ līdz šim to nav licis uz skatuves līdzās mūzikai kā līdzvērtīgu sajūtu izteiksmes līdzekli.

Vai kopdarbs ir drosmīgs eksperiments? "Jo dziļāk tajā visā esam, jo vairāk apzināmies, cik drosmīgi tas viss ir un ko esam uzņēmušies," smejas Reinis Sējāns.

Tikām Elza Leimane viņu papildina: "Bet tas stiprina! Nupat jau mūsu nepacietība ir tik liela, ka gribas, lai priekškars būtu ātrāk vaļā. Tik ļoti ilgi esam to visu auklējuši, domājuši, veidojuši. Daudz kas vēl jānospodrina un bantīte jāsasien. Domāju arī, ka līdz ar skatītāju klātbūtni un enerģiju katra izrāde būs citādāka."

Stāsta Reinis: "Sākumā bija laimīga atkalredzēšanās ar Elzu. Esam skolasbiedri, pa vienu koridoru skraidījuši. Tikai līdz šim nebija iemesla kaut ko kopīgi darīt – šis ir īstākais mirklis!

Viss notika ļoti spontāni – nevaru teikt, ka šāda spontanitāte man ir ļoti raksturīga, taču negadās bieži piedzīvot tādas atklāsmes, ka ļoti vēlos darīt kaut ko konkrētu.

Pēc spontānā lēmuma vesels gads tika ieguldīts šī darba veidošanā.”

"Jau sen man ļoti pievilcīga šķita estētika, kā Reinis darbojas "Instrumentos" – man šķiet, abi esam radoši domubiedri, tāpēc daudzas lietas notiek it kā pašas no sevis, jo domāšanas veids ir līdzīgs. Man simpatizē Reiņa mīlestība uz kustību, deju, interese par to. Baleta vide bieži ir aizplīvurota, un, sastopoties ar cilvēkiem ārpus dejas, saprotu, cik daudz ir jautājumu, kas visus interesē. Reiņa mūziku jūtu absolūti kā savu! Tā ir pateicīga, iedvesmojoša, dažāda – tur ir raksturi, nianses, kas paredzētas tieši dejai," Reiņa veikumu slavē Elza.

"Lai sasniegtu muzikālos mērķus, sapratām, ka bez akadēmiskajiem instrumentiem neiztikt," vēsta Reinis. "Tāpēc mums ir Sinfonietta Rīga stīgu kvartets, arī perkusionists Anrijs Grīnbergs un Maija Sējāne ar balsi un taustiņiem. Es pats pa vidu. Te nu tiešām ir tā, ka viens nav cīnītājs – ir cits blieziens un enerģētiskā jauda, ja mūzikā vienojas daudzi cilvēki.”

"Kā dejotāja esmu savā spēku pilnbriedā, un horeogrāfija manā ikdienā ienāca, pašai nemanot,” neslēpj Elza Leimane. "Pērn absolvēju arī Mūzikas akadēmiju, ieguvu horeogrāfes diplomu. Lai gan nekad nevienam ar savām horeogrāfijām neesmu uzbāzusies, dejotāji nereti man lūdz, lai uz konkursiem kaut ko sagatavoju – smejos, ka man ir veiksmīga roka, jo kolēģi dabū medaļas, uzvaras.

Bet veidot horeogrāfiju sev nav viegli – tas pat daļēji skaitās sliktais tonis.

Taču varu teikt, ka tieši savās horeogrāfijās esmu vispatiesākā – tās ir manas domas, intensitāte. Katrā ziņā, man tas ir ļoti saistoši, nozīmīgi – būt uz skatuves. Bet vēl nepārsveros horeogrāfa krēslā. Ar lielu pietāti izturos pret šo arodu."

Vaicāta, kāda īsti būs "Vārnas" horeogrāfija – klasiska vai laikmetīga, Elza iegrimst pārdomās: "Lai gan esmu uz puantēm, horeogrāfija būs tāda "vārniska”. Ir grūti šodien atbildēt uz jautājumu, kādā stilā būs izrāde. Nu, tas ir mans stils! Vienmēr vados pēc mūzikas."

"Tā plauktiņos likšana vienreiz ir jāizbeidz," strikti nosaka Reinis un nopietni piebilst:

"Šis uzvedums nāk īstajā brīdī – uztveru to kā terapeitisku procesu savā dzīvē. Lai gan šis ir ārprātā liels darbs, tik brīvs un neierobežots savos lēmumos un izvēlēs neesmu juties ļoti sen. Tā ka viss ir pareizi! Spontānais lēmums – uzrunāt Elzu – izrādījies ļoti pareizs."