Saruna ar itāļu basbaritonu Džanluku Margeri (Gianluca Margheri), kurš Gaetāno Doniceti operas "Marija Stjuarte" koncertuzvedumā atveidos Šrūsberijas grāfa Džordža Talbota lomu.

Inta Zēgnere: Patīkami satikt jūs Rīgā un jo īpaši šajā, reti uzvestajā koncertiestudējumā. Ko varat teikt par savu lomu?

Džanluka Margeri: Esmu priecīgs, jo Talbotu atveidošu pirmoreiz. Parasti dziedu bel canto lomas, Rosīni, Doniceti, Mocartu, bet operai “Marija Stjuarte” pievērsīšos pirmo reizi. Šī ir patīkama loma, jo Talbots ir Marijas uzticības persona un finālā viņam kopā ar Mariju ir ļoti skaists skats tornī. Vispār jau Talbots nav nemaz tik jauks, taču pret karalieni viņš izturas ar dziļu līdzjūtību un šī aina operas beigu daļā ir ļoti skaista.

Un, protams, esmu ļoti priecīgs dziedāt kopā ar Marinu Rebeku, jo viņa ir brīnišķīga. Man ir paveicies, ka varu būt šeit un strādāt kopā ar šiem lieliskajiem mūziķiem.

Vai ar Marinu Rebeku sadarbojaties pirmoreiz?

Uz skatuves pirmoreiz, kaut gan mums ir bijis viens neliels kopīgs ieraksts. Mēs satikāmies, kad bijām vēl daudz jaunāki, jo viņa mācījās Itālijā, mēs abi studējām Parmas konservatorijā. Tas bija jau krietni sen.

Kurš jūs uzaicināja piedalīties šajā koncertiestudējumā?

Mums ar Marinu ir viena koncertaģentūra, tā arī mūsu ceļi krustojās.

Vai jūsu loma ir vokāli, tehniski sarežģīta?

Bel canto lomas ir vienkāršas un tajā pašā laikā arī grūtas. Jo ir jāspēj ļoti izteiksmīgi dziedāt skaistu legato. Pārlūkojot notis, reizēm šķiet, ka nav jau nekas tik sarežģīts, taču ir jāliek lietā ne tikai balss, bet arī sirds, un bel canto partijas ir īpašas, tas arī ir tas grūtākais.

Kāda veida varoņus jūs atveidojat vislabprātāk?

Mana mīļākā loma ir Dons Žuans Mocarta operā. Vēl man ļoti patīk Grāfs Asdrubale Rosīni operā La pietra del paragone - tā ir reti uzvesta opera, taču mūzika ir ļoti skaista. Labprāt dziedu arī Mocartu, piemēram, “Figaro kāzas”.

Mocarts un Doniceti gan laikam ir stipri atšķirīgs?

Nemaz ne tik ļoti. Jā, katrs dzīvojis savā laikā, taču vokālo tehniku Doniceti pārņēmis no Mocarta, jo Mocarts, tāpat arī Hendelis, Skarlati, Pergolēzi, veido itāļu bel canto pirmsākumus, bet Doniceti (līdzās Rosīni un Bellīni) ir viens no pēdējiem šī stila komponistiem. Tātad – ar ausi klausoties, šie komponisti šķiet atšķirīgi, bet stilā un vokālajā tehnikā ir daudz līdzīga.

Esat dzimis Florencē. Dziedātājam ļoti piemērota vieta, vai ne?

Ne tikai dziedātājam, bet jebkuram māksliniekam piemērota. Mikelandželo, Leonardo, Džoto ir no Florences… Šī pilsēta man ir ļoti tuva.

Ar kuriem operteātriem jums ir visciešākā sadarbība?

Protams, viens no svarīgākajiem ir manas dzimtās pilsētas operteātris, bet laba pieredze man bijusi skaistajā Budapeštas teātrī Ungārijā, kur ir arī brīnišķīgi klausītāji. Man patīk arī Kaljāri Sardīnijā un Madridē un Parmā – tie šobrīd ir mani iecienītāki opernami.

Vai šobrīd mācāties arī kādas jaunas lomas?

Jā, šobrīd apgūstu Raimondo operā Lucia di Lammermoor, kam ir daudz kopīga ar Talbota lomu operā "Marija Stjuarte", jo arī Raimondo ir priesteris, un, lai gan stāsts ir atšķirīgs, vokālajā ziņā ir daudz kā kopīga. Šis man ir Doniceti gads.

Vai varat teikt, ka ar lomām jums ir paveicies?

Jā, man šīs lomas ir ļoti tuvas. Turklāt basbaritons ir ļoti pateicīga balss, kaut kas pa vidu starp basu un baritonu, reizēm vari dziedāt gan vienam, gan otram domātās partijas. Un man ir iespēja dziedāt Doniceti, Bellīni, Rosīni, kas man ļoti patīk.

(Sarunu tulkojusi Ieva Zeidmane)