22. aprīlī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults koncertā "LNSO. Brāmss un Bēthovens” stāsies Nikolajs Aleksejevs no Sanktpēterburgas.

80. gadu sākumā – Herberta fon Karajana starptautiskā diriģentu konkursa 1. vietas ieguvējs, Krievijas Tautas mākslinieks un Igaunijas Valsts augstākās godalgas – Baltās Zvaigznes ordeņa kavalieris. Lielajā ģildē viņš diriģēs Bēthovena Uvertīru "Egmonts" un Pirmo klavierkoncertu (soliste tajā būs Arta Arnicāne), kā arī Johannesa Brāmsa Otro simfoniju.

Ilga Auguste ar Nikolaju Aleksejevu tiekas pēc orķestra rīta mēģinājuma, un pa ceļam uz Latvijas Radio studiju viņš jau paspējis izstāstīt, ka ierakstus radio kā pianists viņš sācis jau 14 gadu vecumā, piestrādājot par pavadītājpianistu radioansamblī "Dziesmiņa”. Jaunā pianista peļņa bijusi 28 rubļi mēnesī. Mazie dziedātāji – bērni viņu saukuši jau tolaik vārdā un tēva vārdā, bet tēvs viņam, kā jau pelnītājam, atļāvis pirkt cigaretes un mājās smēķēt. Tagad gan viņš nesmēķējot, jo… savu tiesu esot izsmēķējis.

Ilga Auguste: – Krievijā jūs sauc par cilvēku-leģendu. Ņemot vērā to, ka ne tik tālā pagātnē jūs bijāt Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents, mēs jūs varētu saukt par savu kaimiņu, taču uzzinot, ka simfoniskā orķestra diriģēšanu Ļeņingradas Konservatorijā esat studējis pie Arvīda un Marisa Jansoniem, gribas jūs dēvēt par mūsu muzikālo radinieku. Ar ko jums asociējas Latvija?

Nikolajs Aleksejevs: – Šodien pacentīšos būt pilnīgi atklāts.

Lai cik tas nebūtu dīvaini, Latvija man saistās ar manas dzīves pirmo neveiksmīgo koncertu…

Jāteic, ka es uz Rīgu, sev par kaunu, laikam arī biju atbraucis ne pārāk labi sagatavojies. Tas bija pēc Karajana konkursa. Laikam bija 1984. gads… Tas bija viens no maniem pirmajiem koncertiem vispār, un es pat skaidri atceros programmu: tā bija Šostakoviča Pirmā simfonija un Dvoržāka Čellkoncerts.

Dvoržāka Čellkoncerts jau vispār diriģentam nav tas pateicīgākais pavadījums… Solists bija čellists Trulls O’Mjorks. Tas bija vēl padomju laiks, un mēs ar viņu dzīvojām katrs savā padomju viesnīcā šī vārda vissliktākajā nozīmē – viņš dzīvoja viesnīcā "Intūrists", bet es – parastajā viesnīcā. Es tiešām atceros šo koncertu, un cik tas bija smagi… Šostakoviča simfoniju tā īsti nesaprata orķestris, bet es līdz galam nesapratu Dvoržāka koncertu. Vēlāk gan Rīgā man notikuši daudz veiksmīgāki koncerti...

Jā, tas ir tiesa, ka esmu mācījies pie Jansoniem. Īpaši mīlēju Arvīdu Jansonu. Mēs ar viņu daudz laika pavadījām sarunās, viņš man daudz stāstīja tādas lietas, kādas es tagad te nestāstīšu… Tie bija anekdotiski gadījumi no diriģentu dzīves, ne vienmēr piedienīgi. Man ļoti patika pe viņa mācīties! Kad diriģēšanas stunda bija beigusies, viņš mani bieži vien ar savu mersedesu aizveda mājās, un mēs ar viņu vēl mašīnā turpinājām diskutēt.

Vispār jau amizanta bija Jansonu ģimenes parādīšanās Konservatorijā.

Jansons vecākais konservatorijā ieradās ar savu balto Mercedes. Viņam sekoja Mariss ar savu Audi un vēl minūtes 10 vēlāk piebrauca Marisa Jansona toreizējā sieva ar Volkswagen Golf.

Tas bija tāds viegls izaicinājums Padomju valstij, kad vienā dzīvoklī dzīvojošas ģimenes pārstāvji darbā ierodas katrs ar savu auto… Tā jums nav volga un moskvičs, bet mersedess!!! Jansonu ģimenes ierašanās vienmēr bija efektīga...

– Bet kā ar stundām?

– Stundās… Diezgan bieži viņi mācīja "četrrocīgi", kad piedalījās gan Arvīds, gan Mariss. Tas gan nenotika bieži, bet bija. Paldies Dievam, padomju laiki mums sāk aizmirsties, bet tolaik katram māksliniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš bija Tautas mākslinieks vai Ļeņina prēmijas laureāts, bija tiesības ārzemēs atrasties ne vairāk kā 90 dienas. 91. diena jau bija ārpus likuma. Un tāpēc mēs bijām vieni no šīs Jansonu klases nedaudzajiem studentiem, kad visu laiku kāds no pedagogiem atradās klasē. Vienam 90 dienas beidzās, otram tās vēl nebija sākušās un – stundas vienmēr notika. Dažkārt viņi uz stundām ieradās abi divi un to mēs saucām par četrrocīgu mācīšanu. Mariss stundās bija ļoti aktīvs; kā jau jauns pasniedzējs, viņš gribēja būt galvenais.

Bet vispār, ja Mariss Jansons kādreiz dzirdēs šo pārraidi, tad viņš varētu atcerēties, ka es ar viņa palīdzību uzvarēju Karajana konkursā, bet viņš ar manējo tika iecelts Konservatorijas docenta godā, jo es biju kļuvis par konkursa laureātu un skaitījos viņa diriģēšanas klasē…

– Re, cik tomēr nozīmīga figūra esat viņa karjerā!

– Nē, viņš manējā ir daudzkārt nozīmīgāks… Tovasar viņš atpūtās Jaltā un es pie viņa augusta mēnesī aizbraucu. Sabojāju viņam ar savu gatavošanos konkursam visu atvaļinājumu, jo katru dienu mēs strādājām. Un vienmēr, kad es stāstu par Marisu Jansonu, es viņam esmu pateicīgs par to, ka viņš nežēloja savu personīgo laiku, lai kopīgi sagatavotos konkursam.  Nezinu, kā viņam vēlāk no Padomju Savienības izdevās piezvanīt man uz viesnīcu Rietumberlīnē (tas bija gluži kā piezvanīt no Zemes uz Mēnesi!), bet, kad konkurss jau ritēja pilnā sparā, viņš man arī piezvanīja. Šo studiju laiku pie Jansoniem Ļeņingradas Konservatorijā atceros ar ļoti lielu patiku.

– Vai satiekaties arī tagad? Varbūt ar Marisu Jansonu ceļi kaut kur krustojas?

– Nē, tas notiek ļoti reti un galvenokārt, lai cik tas smieklīgi tagad neizklausītos, tas lielākoties notiek Jurija Temirkanova jubilejās. Temirkanovs ir Pēterburgas Filharmonijas simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Viņa 70. dzimšanas dienā mēs ar Marisu diriģējām vienā koncertā, un – pavisam nesen, kad viņam bija 75 gadu jubileja, tad arī…

– Bet arī jums taču tuvojas apaļa jubileja. Vai tas nebūtu labs tikšanās iemesls?

– Tieši par savu jubileju es vispār negribētu runāt!

Savas dzimšanas dienas nekad nesvinu. Vēl vairāk – es speciāli šajās dienās aizbraucu no Krievijas. Tad uz telefona zvaniem atbild mana sieva, saka, ka esmu pie stūres un nevaru atbildēt, un, ja kaut ko grib, lai uztic viņai…

Lielākā daļa manu draugu jau zina, ka patiesībā es neesmu ne pie kādas stūres, bet... Katru gadu klausīties par veselību, panākumiem un tā tālāk man ir garlaicīgi.

– Tad jums nav izredžu ar Marisu Jansonu satikties pat dzimšanas dienas svinībās…

– Es tiecos aizbēgt no saviem svētkiem. Šogad šajā laikā būšu Toskānā. Es tur noīrēju māju, kur atbrauc kādi pieci mani draugi kopā ar dzīvesbiedrēm. Es parasti uzstāju, lai tostu un dzimšanas dienas runu nebūtu. Mēs pastaigājamies, elpojam svaigu gaisu, jo maijā Francijā un Itālijā parasti ir labs laiks… Un lielisks vīns! Starp citu, es arī maksāju par viņiem visiem, tā sagādājot dzimšanas dienas dāvanu sev pašam.

– Bet koncerts – tā jau arī ir dāvana. Dāvana klausītājiem. Vai atceraties, kad jūs Rīgā vai Latvijā bijāt iepriekšējo reizi?

– Tieši iepriekšējo ciemošanās Reizi Rīgā īsti neatceros.

– Vai nebija 2002. gads, kad šeit ieradāties ar klasiski romantisku programmu, kurā bija Jozefa Haidna simfonija "Izklaidīgais", Mocarta Flautas koncerts un Brāmsa Trešā simfonija.

– Tiešām Trešā? Es tieši šodien mēģinājumā šo to orķestrantiem stāstīju par Brāmsa Trešo… Tikko atcerējos, ka esmu bijis Latvijā arī pirms gadiem sešiem,  un solists bija mūsu jaunais vijolnieks Sergejs Dogadins. Tas bija vēl pirms viņa starta Čaikovska konkursā… Programmu gan neatceros, kaut jūs mani pratinātu… Lieta tāda, ka vairākus gadus mans darba grafiks bija tik saspringts, ka strādāju bez brīvdienām. Tagad, paldies Dievam, iestājies tāds laimīgs posms, kad ir laiks gan padomāt, gan lieku reizi ielūkoties tajās partitūrās, kuras tu jau it kā zini. Toreiz bija pastāvīgs darbs Tallinā un Sanktpēterburgā, vēl – individuālie koncertbraucieni. Tagad gan pasaulē ir tāda finansiālā situācija, ka viesdiriģentus aicina mazāk. Piemēram, Holandē, kur es strādāju, ir tendence apvienot orķestrus – sapludināt divus vienā, un situācija kultūrā šobrīd Eiropā pasliktinās. Dod, Dievs, lai Latvijā ar kultūru viss būtu kārtībā… Bet kopumā visā pasaulē (kā teicis viens Maskavas mākslas kritiķis Jevgeņijs Barankins, kurš, paldies Dievam, vēl ir dzīvs, viņš mīlēja uzsaukt tostu "par mūsu vareno Padomju māksliņu") kultūriņa kļūst aizvien plānāka, nabadzīgāka. Laikam kļūstu vecāks un sāku aizvien vairāk šķendēties, bet es to redzu! Es redzu, kā koncertzālēs cilvēki ierodas ar ūdens pudelēm...

Sev par šausmām Parīzes Lielajā operā, kurp biju devies ar savu dzīvesbiedri, ieraudzīju, ka mūsu blakussēdētāji parterī izvilka no savām mugursomām salātu traukus un sāka ēst tos salātus turpat, parterī, tieši pirms izrādes sākuma! Atvainojiet, un tā ir Parīze! Lielā Opera!

– Cerams, ka tā nenotiks Lielās ģildes koncertā… Vai šīs programmas izvēle ir jūsu roku darbs?

– Pirms dažiem gadiem kopā ar jūsu brīnišķīgo kori "Latvija” Sanktpēterburgā iestudēju Brāmsa "Vācu rekviēmu". Tur bija arī cilvēki no Latvijas Radio, kuriem ļoti patika, kā es diriģēju Brāmsu, un izskanēja doma, ka būtu ļoti labi, ja arī Latvijā es varētu nodiriģēt kaut ko no Brāmsa. Es teicu – lūdzu! Tas ir viens no maniem iemīļotākajiem komponistiem!

– Piektdienas koncerts būs cikla "Visas Brāmsa simfonijas" noslēgums. Brāmsa kaimiņš šajā programmā būs Ludvigs van Bēthovens. Cik svarīgi jums, piemēram, ir zināt to, ka šī koncerta pirmatskaņojumā pirms 220 gadiem solists ir bijis pats Bēthovens, vai ko, piemēram, par savu Otro simfoniju ir rakstījis pats Brāmss?

– Noteikti! Jo vairāk tu zini par to laiku, jo labāk. Noder arī tenkas vai fakti, kuri nav jāzina plašākam cilvēku lokam… Ļaudīm, kas darbojas ar šo mūziku, būtu jāzina pēc iespējas vairāk. Katrs sīkums ir svarīgs.

– Kas jūsu rīcībā ir par šo programmu?

– Šodien, piemēram, mēģinājumā es 15 minūtes veltīju četrām šīs simfonijas taktīm. Ieklausieties! Šīs simfonijas 3. daļā ir četras taktis, par kurām kāds teicis, ka šajā brīdī zālē ienāk Mocarta rēgs… Patiesībā tur ir tādas kā atskaņas no Mocarta 23. klavierkoncerta 2. daļas. Tas nav citāts un pat nav līdzīgs Mocartam, bet līdzība ir mūzikas intonācijās! Un šīm taktīm šodienas mēģinājumā es veltīju veselas 15 minūtes. Man šķiet, ka tas nebija velti – orķestris uztvēra manu domu. Tāpat notiek arī Sanktpēterburgā, un ne jau tādēļ, ka gribas klausītājiem kā ar bomi pa pieri iedot šīs četras taktis, taču tās ir pamanāmas. Un nav svarīgi, vai tiešām tur ienācis Mocarts, bet tas, ka šīs 4 taktis eksistē pašas par sevi, un to, ka tās ir jānospēlē pa savam, tas ir acīmredzams pat tādam diriģentam, kurš nemaz nezina par to, ko es jums tikko pateicu…