8. decembrī Latvijas Radio 1. studijā un “Klasikas” tiešraidē ar programmu “Mūsu mīļākās lietas” (Our Favourite Things) Latvijas džeza mūzikas dzīvē debitēs jauna muzikāla apvienība Vibe Trio.

Tajā apvienojušies trīs brīnišķīgi profesionāļi: Andrejs Puškarevs (vibrofons Majestic Vibraphone V7530B), Reinis Ozoliņš (kontrabass) un Kaspars Kurdeko (bungas). Tiešraides koncertu vadīs Inga Saksone, bet koncerta videotiešraide būs pieejama šeit, “Klasikas” mājas lapā, kā arī Latvijas sabiedrisko mediju portālā www.lsm.lv.

Trio tapšanas iniciators ir izcilais ukraiņu sitaminstrumentālists Andrejs Puškarevs. Jau 16 gadus darbodamies Baltijas kamerorķestra Kremerata Baltica sastāvā, viņš kļuvis par īstu savējo arī Latvijas mūzikas dzīves norisēs. Kad "Klasika" aicināja Andreju piedalīties Latvijas Radio studijas koncertā, mūziķis atsaucās labprāt, piedāvājot tieši Latvijas Radio 3 “Klasika” klausītājiem kļūt par lieciniekiem jauna trio dzimšanai. Šobrīd Andrejs pastāvīgi dzīvo Latvijā, cītīgi apgūst latviešu valodu un vēlas vēl dziļāk iesaistīties Latvijas mūzikas dzīves procesos. "Klasikas" klausītājiem piedāvātā programma ietvers džeza improvizācijas par Astora Pjacollas, Badija Bernjē, Nata Saimona, Johana Sebastiāna Baha, Ričarda Rodžersa, Pētera Čaikovska, Arama Hačaturjana un arī paša Andreja Puškareva tēmām, atgādinot arī, ka sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks...

===

Inga Saksone: Pazīstam tevi kā Kremerata Baltica mūziķi, kā komponistu un ļoti labu aranžētāju, bet nu tu esi pieteikts džeza mūzikas koncertam. Vai tas ir kas jauns vai kam turpinājums?

Andrejs Puškarevs: Protams, ka turpinājums. Ideja par klasisku džeza trio, kurā klavieru lomā būtu vibrofons, man radās ļoti sen. Un Kijevā, kur dzīvoju līdz kādam 2005. gadam, mēs sanācām kopā 2000. Sanācām kopā ar draugiem – bundzinieku un basģitāristu (kontrabass nomainīja ģitāru vēlāk). Doma bija tāda, ka es, līdzīgi pianistam, aizpildu viduci un improvizēju.

Pianistam ir pieci pirksti katrai rokai, bet man tikai divi (divas vālītes – red.). Tas ir grūtāk, taču vibrofons, protams, ir solo instruments.

Tai ziņā, ka parasti džeza kvartetā ir kontrabass vai basģitāra, bungas, klavieres, kas aizpilda viduci, un vibrofons kā solo instruments. Un man radās doma pamēģināt. Un sanāca. Šo to arī ierakstījām Kijevā. Tā šis ansamblis turpinājās, kaut es jau spēlēju Kremeratā – dzīvoju Kijevā un no turienes braucu ar Kremeratu vieskoncertos. Tad mūs uzaicināja spēlēt Dienvidamerikā – 2008. un 2009.gadā. Mēs divas reizes turp braucām – uz Ekvadoru un Kolumbiju. Īpaši laba bija otrā turneja – ar vairākiem koncertiem dažādās pilsētas. Tur bijām četras piecas dienas. Es Kolumbijā nekad nebiju bijis pirms tam, jo Kremeratai netika sanācis tur iegriezties.

Kur notika koncerti – koncertzālēs vai klubos?

Spēlējām koncertzālēs. Kolumbija ir ļoti interesanta valsts. Bija daudz brīvā laika, un koncertu rīkotāji mūs izvadāja ekskursijās pa turienes kalnu ceļiem. Lieliski!
No Kijevas jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades beigās aizbraucu, vispirms pārcēlos uz dzīvi Vīnē un pēc tam – Latvijā, ko ne tikai nenožēloju, bet priecājos par to.

Vīne ir brīnišķīga pilsēta, neko sliktu nevaru teikt, taču Rīga ir Rīga – tā ir mīlestība no pirmā skatiena. 1999. gadā šurp atbraucu pirmo reizi un – iemīlējos. Savstarpējas jūtas ar Rīgu mums ir līdz šim brīdim. Neuzskatiet to par komplimentu, bet šeit ir jūtos labāk nekā jebkur citur.

Mēs taču koncertējam tiešām visā pasaulē, bet, tikko atbraucu uz Rīgu, - jūtos mājās. Tā kā es no Kijevas aizbraucu, arī mūsu ansamblis beidza pastāvēt. Man – Kremerata, abiem pārējiem mūziķiem – daudz citu interesantu darbu, turklāt esam katrs savā valstī, ir jākārto vīzas un gluži fiziski ir grūti sanākt kopā. Tā 2009. gadā mēs beidzām kopā spēlēt un man bija žēl, ka tā. Taču pēdējā pusotra gada laikā sanācis Rīgā iepazīties ar lieliskiem mūziķiem – Kasparu Kurdeko un Reini Ozoliņu, un man radās ideja atjaunot šo projektu. Kaspars un Reinis par to ieinteresējās, man tas patika, un tad nāca piedāvājums man kā solistam spēlēt koncertu Radio studijā. Tā kā par trio jau kopš vasaras tikām domājuši, man šķita – kāpēc gan ne? Kāpēc gan ne ar trio, turklāt man ir diezgan mierīgs laiks, varu būt Rīgā, vingrināties, mēģināt, te ir mans lieliskais instruments Majestic, varam sanākt kopā, mums arī ir dota iespēja divas dienas mēģināt studijā, turklāt Latvijā, esmu pārliecināts, nekā tāda vēl nav bijis.

Kaspars un Reinis ir džeza mūziķi. Vai iepriekšējā ansamblī bija citādi?

Nē. Arī Kijevā mani kolēģi bija džeza mūziķi. Vienīgi es mēģinu noturēt līdzsvaru starp klasiku un džezu. Viena kāja man klasikā, otra – džezā, un man tas ir interesanti. Vai man izdodas improvizēt – to lai vērtē klausītāji, bet man tas ļoti patīk. Pats rakstu kompozīcijas un aranžēju klasiskus skaņdarbus - arī 8. decembra programmā būs gan Čaikovskis, gan Bahs, gan Hačaturjans. Un būs arī mani skaņdarbi. Tā ka klasisku džeza standartu jeb evergreen programmā būs maz – tikai divi, turklāt reti atskaņoti. Poinciana ir pazīstams skaņdarbs, bet ne ļoti "nospēlēts". Arī Ričarda Rodžersa tēmu no "Mūzikas skaņām" esmu dzirdējis tikai divās trijās džeza interpretācijās.

Taču Rodžersa dziesmas nosaukums ir likts arī jūsu koncerta nosaukumā – My Favourite Things. Manas mīļākās lietas.

Jā. Man bija šīs dziesmas solo versija vibrofonam. Un šķita, ka tā šo koncertu varētu nosaukt. Pirms dažām dienām to aranžēju trio sastāvam un ceru, ka nesabojāju. Biju plānojis deviņus skaņdarbus koncertam, bet ienāca prātā vēl pāris ideju, un skaņdarbu skaits izauga līdz vienpadsmit.

Varbūt kādu no tiem jau esam dzirdējuši? Kādu Baha skaņdarbu, piemēram.

Baha Astoto – Famažora – invenciju, piemēram, ko esmu iekļāvis arī savā albumā. Šoruden pastaigājos Vecrīgā, ko man ļoti patīk darīt, jo tad prātā ieskrien brīnišķīgas idejas, un pēkšņi šo invenciju izdzirdēju trio versijā. Pastaiga beidzās, steidzos mājās un pierakstīju to, ko izdzirdēju.

Čaikovska "Gadalaikus" interesantā Raskatova versijā spēlēja arī Kremerata Baltica.

Tā bija mūsdienu mūzika. Mums būs džeza versija. Jau iepriekšējam trio sastāvam es gribēju aranžēt visus 12 mēnešus. Bet laika bija par maz. Diennaktī ir tikai 24 stundas…

Šķiet, ka Čaikovskis, gluži tāpat kā Bahs, ir ļoti piemērots džeza aranžējumiem.

Jā. Mālera vai Rahmaņinova mūziku man ir grūti iedomāties džeza versijās, kaut gan Rahmaņinova, iespējams, arī varētu. Bet Čaikovskis tam der ideāli. Mēs atskaņosim divas viņa kompozīcijas.

Tā kā esmu konservatīvs cilvēks, visu sāku no sākuma.

Baha invencijas – visas pēc kārtas, no pirmās līdz piecpadsmitajai,, aranžēju. Un tieši tāpat Čaikovska "Gadalaikus" sāku no "Janvāra". Līdz ar to, ka notis rakstu datorā, pirmais, ko daru – atveru jaunu dokumentu. Tad atliek to nosaukt, partitūrā ierakstīt vajadzīgos instrumentus un – saglabāt! Kamēr tas nav izdarīts – darbs nav sācies. Tad tu tikai staigā apkārt, klausies, domā… Bet, tiklīdz ir radīts dokuments, - darbs ir sācies. Ar Janvāri. Bet spēka visiem divdpadsmit mēnešiem man nepietika. Kaut gan – viss vēl ir iespējams. Pēc "Janvāra" izdzirdēju "Barkarolu" – "Jūniju".

Tā ir nedaudz skumja…

Tas būs jauks džeza valsītis!

Barkarola ¾-daļās?!

Varbūt ne 3/4-daļās. Drīzāk 6/8-daļās.

Kā tas ir tehniski? Tu, protams, raksti savu partiju. Bet Kaspars Kurdeko varētu savējo…

Protams, kaut ko es izgudroju – uzreiz kopā ar basu. Jo, piemēram, ja tēmas izklāstā man ir akords, bass ir pavisam konkrēts – izrakstīts. Tad seko improvizācija – es uzrakstu ciparojumu, un katrs interpretē, kā prot.

Tev ir jāspēlē gan melodija, gan harmonijas.

Jā gan...

Bet tev taču ir tikai četras vālītes!

Tur jau tā sarežģītība! Un tas ir visinteresantākais. Toties vibrofonam ir pedālis. Marimbu spēlējot, ir grūtāk. Vajadzīgs viduci aizpildīt, jo marimbas skaņa ātrāk izdziest.

Kad pirms mēneša runājāmies par Emanuēlu Sežurnē, kurš te viesojās, sacīji, ka tev patīk viņa brīvība.

Man vispār viņš patīk. Brīnišķīgs cilvēks! Priecājos, ka viņu pazīstu – jau kādus sešus gadus. Sarakstāmies, šad tad satiekamies festivālos, un, kad viņš bija Rīgā, priecājos ka arī biju te – aizgāju gan uz koncertu, gan uz viņa mēģinājumiem. Es viņu ļoti cienu un apbrīnoju.

Vai no viņa programmas kaut ko radošajā ziņā varēji paņemt sev?

Nē… Kaut gan latino stilā viņš mazliet spēlē! Paldies par ideju! Līdz 8. decembrim gan nepagūšu, jo programma nav bezgalīgi izplešama, bet pāris skaņdarbus tiešām varētu izmantot!

Par Reini Ozoliņu un Kasparu Kurdeko. Kāpēc izvēlējies viņus? Vai kur dzirdēji?

Reini dzirdēt nav grūti – viņš spēlē visur un ar visiem. Bet ar Kasparu iepazinos pavasarī, kad Kremeratu gatavoja koncertu ar Didjē Lokvudu. Lokvuds atbrauca, mēs mēģinājām – es spēlēju vibrofonu un dažos skaņdarbos arī piesēdos pie klavierēm. Didjē Lokvuds bija visiem visu izrakstījis. Taču, spēlējot džeza mūziku orķestrī, kurā ritma grupas nav, par izturētu ritmu nākas gādāt vibrofonam. Es to, protams, varu, taču perkusijas un sitaminstrumentālists IR vajadzīgs – mēs to sapratām jau pēc pirmā koncerta. Un uzaicinājām Kasparu. Viņš piekrita – par to viņam paldies. Labi, ka Kasparam bija brīvs laiks, jo labi mūziķi ir vienmēr aizņemti. Un labi, ka tā.

Tas, ka Kaspars Kurdeko visu uztver zibenīgi, to es savām acīm redzēju...

Didjē kaut ko īsi, aptuveni ar pirkstiem parādīja, Kaspars ar zīmuli kaut ko atzīmēja, turklāt uz lapiņas, kur pat nošu nebija, un radās iespaids, ka esam sen un ilgi kopā mēģinājuši, nevis tikai divas stundas. Viņš spēlēja tik muzikāli, garšīgi un stilīgi, ka toreiz man arī radās doma par trio. Kaspars to var apliecināt. Es viņam uzrakstīju vēstuli, aizsūtīju dažus sava (red.- Kijevas) trio ierakstus, un Kasparam šī ideja iepatikās. Tagad šim Radio studijas koncertam tad arī esam sanākuši kopā.

Reini tu gan esi dzirdējis, taču kopā vēl neesat spēlējuši.

Man šķiet, ka problēmu nebūs. Labiem mūziķiem kopā spēlēt nevar būt grūti.
Reiz Francijā mums ar Didjē Lokvudu pēkšņi palūdza nospēlēt koncertu divatā. Mūsu mēģinājums ilga kādas 40 minūtes. Un pēc tam spēlējām stundu garu programmu – no džeza standartiem, kurus abi labi zinām. To minu kā piemēru tam, ka ar labiem mūziķiem ilgi mēģināt nav nepieciešams. Man šķiet, ka arī ar Reini un Kasparu mēs sapratīsimies no pusvārda un pusskatiena. Jau pirmajā mēģinājumā.

Ir jau džeza mūziķi, kuri saka, ka pirms koncerta vajag tikai kopā iedzert tēju – un tas viss.

Jā, ir arī tā. Bet šeit, mūsu koncertā, ir kaut kādas sagataves. Iedzert tēju var tad, kad „džemo”. Tad, tēju dzerot, var sarunāt to, kā sāksim un kā beigsim. Ja ķeramies klāt Baham, Čaikovskism un Hačaturjanam, kuru mūzika nav nekādi džeza standarti, tad "Janvāris", piemēram, katram šķitīs citāds. Kā to spēlēt – to nevar norunāt, dzerot tēju. Man ir sagatavots nošu materiāls.

Varbūt klavieres tomēr vajadzēs?

Nē, nē. Mēs taču esam Vibe Trio. Un "vibes" – tas ir vibrofona nosaukums slengā. Tad jau nebūs vairs Vibe trio. Turklāt vibrofonu es spēlēju ievērojami labāk par klavierēm...

Kādus klausītājus gaidīsit – klasiku vai džezu mīlošos?

Centīsimies nepievilt ne vienus, ne otrus. Jau teicu – man patīk balansēt – neaiziet tīrā džezā un nebūt īpaši klasiskam.

Protams, es negribētu, lai mani uzskata par labāko džeza mūziķi klasisko vidū un labāko klasisko – džeza mūziķu vidū. Tas nav kompliments...

Bet labu noskaņojumu visiem šai koncertā mēs taču varētu garantēt?

Vismaz būs interesanti, jautri un ar humoru.

Mazliet sarunu…

… un mazliet paskumsim. Man tas patīk. Vismaz vienā skaņdarbā.

"Jūnijā"?

Nē, "Jūnijs" ir diezgan džezisks. Tā nav pierastā "Barkarola" – mazliet citāda. Bet vispār jau neskumsim. Varbūt nedaudz "Janvārī". Tas sanāca tādā cool stilā – melanholiski romantisks. Viss pārējais – viens vienīgs "pozitīvs".