Par popmūzikas Mocartu dēvētā Endrū Loida-Vebera muzikālās izaugsmes ātrums nudien bijis līdzīgs Volfganga Amadeja talanta skrējienam: triju gadu vecumā viņš spēlējis vijoli, sešos gados – mežragu un klavieres, turklāt pats jau rakstījis mūziku, uzskatot to par lietderīgāku nodarbi nekā citu autoru darbu atskaņošana...

Mūziķi bijuši gan viņa tēvs, gan māte, un slavens čellists ir arī viņa brālis Džulians.

Bērnībā Endrū klausās klasiķus (sevišķi Prokofjevu, Šostakoviču, Dvoržāku, Mendelszonu), ir kaismīgs Elvisa Preslija un Klifa Ričarda fans, bet, noskatoties Frederika Lova mūziklu “Mana skaistā lēdija”, uz mūžu iemīl tieši šo žanru.

Tomēr mūzika tobrīd vēl nav visa Endrū dzīve. Kopš skolas gadiem viņu valdzina viduslaiku arhitektūra un viss liecina par to, ka Oksfordas students jo drīz kļūs diplomēts vēsturnieks. Taču liktenīgā iepazīšanās ar Timu Raisu – juridiskās firmas klerku, kurš sirdī ir dzejnieks un karsti vēlas kļūt par rokzvaigzni – 1965. gadā maina visu Endrū dzīvi. Ardievu, Oksforda, esi sveicināta, Mūzika!

Sadarbība ar bravūrīgo, izskatīgo Timu nes augļus: 1968. gadā pirmos panākumus gūst abu radītais mūzikls “Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis”, bet par īstu grāvēju 1970. gadā kļūst mūzikls “Jēzus Kristus superzvaigzne”, kuras sacerēšanas procesā komponists dodas uz Izraēlu un apmeklē vietas, kur reiz uzturējies Jēzus.

Ar šo darbu, par kuru vēl aizvien tiek lauzti šķēpi, Endrū ienes jaunumu šovbiznesā – ir dzimis mūzikls (precīzāk sakot – rokopera), kurā viss stāsts tiek izdziedāts dziesmās. Rokopera kļūst par tālaika popkultūras zīmi, un jau 1972. gadā tiek uzņemta grandioza muzikāla filma ar tādu pašu nosaukumu. Pasaules slavu viņam nes nākamais un vienlaikus arī pēdējais lielais projekts sadarbībā ar Raisu – rokopera “Evita” (1976), bet nākamais lielais posms Endrū daiļradē sākas 1980. gadā, satiekot producentu Kameronu Makintošu. Abi atklāj jaunu muzikālā teātra ēru, kurā liela loma iespaidīgiem, ar specefektiem pārbagātiem šoviem. “Zvaigžņu ekspresis”, “Kaķi” un “Operas spoks” Loidam-Veberam atnes miljonus, turklāt pēdējie divi ir 20. gadsimta visienesīgākie šovi, kas nopelnījuši vairāk nekā piecus miljardus dolāru.

Endrū trofeju plauktā glabājas septiņas Tony balvas, trīs Grammy, piecas Lorensa Olivjē balvas, Oskars un “Zelta globuss”, viņš arī uzņemts rokmūzikas Slavas zālē. Kopš 1992. gada mūziķis ir Sidmontonas barons (karaliene par sasniegumiem mākslā viņam piešķīrusi sera titulu). Endrū, kurš ir piecu bērnu tēvs, precējies trešo reizi un kura īpašums pārsniedzis jau 700 miljonus ASV dolāru, vēlas kalpot mākslai arī pēc nāves, tāpēc lielu daļu savu īpašumu novēlējis muzikālās izglītības attīstībai.

Un vēl Endrū ir liels gardēdis, kurš allaž novērtē ēdiena kvalitāti un par saviem gastronomiskajiem piedzīvojumiem publiku informē, rakstot restorānu apskatus. Komponista hobijs vēl aizvien ir arī gleznu kolekcionēšana.