Tā ir tāda laime – redzēt, kā pavasarī mostas daba, dzirdēt, kā vardes kurkst, bet augustā skatīties lielo mistēriju, kas tur, augšā, debesīs. Tā ir tāda laime! No daudz kā varu atteikties, bet, ja man atņemtu iespēju būt kopā ar dabu – tas būtu visšausmīgākais... Ja tu paskaties uz zvaigžņoto Visumu – daudzas lietas kļūst tik sīkas, nenozīmīgas, niecīgas.
Tāda brīnuma klātbūtne tepat visapkārt...

Pēteris Vasks, 2016. gada 2. aprīlī

 


 

16. aprīlis - Pētera Vaska 70. dzimšanas diena.

Lai mazinātu smagnējību, kas palaikam piemīt vārdam 'leģendas', šoreiz akcents uz Pētera Vaska bērnību Aizputes baptistu mācītāja ģimenē, Tebras krastā, ievājā, futbollaukumā un mājas muzicēšanas mirkļos - atmiņās dalīsies komponista māsa Velta Upeniece. Būs arī Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa balss dzejoļos, ko komponējis Pēteris Vasks, kāda putnu balss, kāds novēlējums no briedušāka kolēģa Imanta Zemzara un jaunāka kolēģa Dāvja Eņģeļa.

Lāpstiņa un propellers'

Sākam ar 2. aprīli, kad Vidzemes koncertzālē “Cēsis” Vestards Šimkus spēlēja Vaska ciklu “Gadalaiki”. Pirms – tikšanās ar klausītājiem. Citstarp Pētera atmiņas par pirmajām dzimšanas dienām Aizputē. “Tā bija mana desmitā vai divpadsmitā dzimšanas diena, kad pie tēva bija atbraucis kolēģis. Smalkmaizīšu toreiz nebija, toties bija konservi - reņģes tomātu mērcē, sviestmaizītes – bija toreiz tādi rupjmaizes kukulīši. Paskarbi dzīvojām. Un tad vienreiz dāvanā bija maza, skaista lāpstiņa. Divas dienas pirms dzimšanas dienas pa āru dauzījos – redzēju, ka tētis nāk, dāvaniņu paslēpis. Bet tik un tā redzēju – ka ir maza, skaista lāpstiņa. Tādi naivi prieki.

Un tad vēl jāatklāj liels noslēpums. Draudzē, kurā tēvs kalpoja, bija tādas jaukas kundzes gados – laipnas un sirsnīgas. Kādu nedēļu pirms dzimšanas dienas aizgāju un viņām tā “nejauši” pačukstēju, ka man tuvojas lielā diena...

Viņas atnesa cepumiņus, kas diezgan ilgi bija stāvējuši – vai tik nebija no pirmās brīvvalsts..."

Bet pati mīļākā Pēterim bijusi vectēva – Leišmales vīra ar zelta rokām – dāvana: viņš uzmeistarojis propelleri. Kad to iegrieza un vēl ieskrējās... Mazi svētki gatavi!

Dāvis Eņģelis par Pēteri Vasku: “Domājot par Vasku, man acu priekšā divi tēli. Pirmais – kā skumīgs vējdzirnavu bruņinieks. Mūzikā – kā empātisks arhitekts. Grūti kaut ko novēlēt tik pieredzes bagātam cilvēkam. Pēter, lai izturība, spars un gaisma!”

Puķu Augustiņš

Kad 16. aprīlī Aizputē piedzimst Pēteris, viņam priekšā jau divas māsas un viens brālis. Atceras Velta: “Kad man bija četri gadi, piedzima brālis Pēterītis-pastarītis. Mēs ar māsu, kurai jau bija septiņi gadi, bijām galvenās aukles. Vizinājām ratiņus, staigājām. Dabas mīlestība Pēterim bija jau kopš pašas bērnības. Tiklīdz kādas puķītes pamanīja, tās plūca, nesa rokā. Mēs viņu nosaucām par Puķu Augustiņu.

Pēteris dažbrīd gan nebija pats vieglākais auklējamais bērns – mums ar māsu reizēm grūti gāja, īpaši, kad puika sāka staigāt un gribēja ņemt savu gaitu – ne tur, kur ejam mēs. Kad nepadevāmies, bija skaļa brēkšana, krišana gar zemi. Temperaments!

Skatījāmies, vai kāds neredz – kauns bija, ka bērniņš brēc...”

Mūzikas skolā gājis gan Pēteris, gan Velta. Bija mājas muzicēšana – svētkos, svētdienās, īpašās reizēs. “Mamma ar papu dziedāja duetus – gan baznīcas mūziku, gan Šūbertu, Dārziņa dziesmas, operas,” atceras māsa Velta.

Bet pašam Pēterim Aizputē iemīļotākais stūrītis bijusi lielā grava. "Tur bija viss: Tebra, kas mainījās, putni... Ievas zarā sēdēju un rakstīju dzejoļus, ne tikai komponēju,” atceras Pēteris.

“Vecāki mums bija ar ļoti plašu redzesloku – tēvs daudz lasīja. Diemžēl lielā bibliotēka kara laikā gājusi bojā. Svētdienās bija baznīcā iešana. Kā rituāls. Tas bija sāpīgs laiks – vienaudžiem baznīcā iešana bija kā dadzis acī," nopūšas Velta.

“Mācītāja dēls – padomju režīma laikā tas skaitījās otrās, trešās šķiras cilvēks. Mums visiem tāpēc bija problēmas ar mācībām. Bet tēvs bija izcils mācītājs! Taču padomju uzskats bija, ka reliģija – tā jau tāda vecu tantiņu lieta. Kad viņas izmirs, baznīcas aizslēgsim.” Tikām Pētera mamma bijusi visu cienīta zobārste turpat Aizputē. Tas vispārējo attieksmi mazliet pacēla.

“Bet arī blēņas mēs darījām! Ar Pēteri esam traki kāvušies... Lai gan Pēteri izglāba viņa spriešanas spējas,” smej komponista māsa Velta... Tomēr viņas secinājums – par spīti slavai, panākumiem tālu pasaulē – brālis tas pats Aizputes zēns vien ir. “Ļoti vienkāršs. Mūsu ģimene jau vispār bija ļoti vienkārša.”

Un vēl Pēterim tipiski – viņš vienmēr bijis imūns pret popmūziku. "Ar māsu tam izgājām cauri, bet viņš nevarēja paciest. Kad kaut ko tādu klausījāmies, viņš slēdza mums elektrību ārā!"

Kolēģa vēlējums kolēģim

Komponists Imants Zemzaris, kurš 14. aprīlī nosvinējis 65. dzimšanas dienu, saka tā: "Ko gan lai novēl Pēterim? Viņš pats jau visu izdarījis, un sasniedzis, ko gribējis. No viņa var tikai pamācīties mērķtiecību! To, cik nopietni izturējies pret mūža savu misiju, cik mērķtiecīgi un ilgi uz to gājis. Citi vairāk vai mazāk jokodamies, ne sevišķi sev ticēdami. Sak', ko nu mēs, mazie, ir taču lielās tautas.

Pēteris nelokāmi ticējis, ka vismaz vienam latviešu komponistam pasaulē vieta atradīsies!

Un tādā veidā viņš pieteiks arī Latviju. Pats arī labi sevi adminstrēdams, strādādams dzelžaini, mežonīgi... Viņam ir tik daudz skolnieku, kas Dārziņskolā mācījušies - arī tie tālu tikuši. Un kuplais bērnu un mazbērnu pulciņš - arī viņi dažadās jomās sekmīgi darbojas. Kolosāli laimīgi viss sanācis! (..) Viņš vienmēr bijis latvietis no kāju pēdām līdz matu galiņiem, brīvās Latvijas pilsonis, sajuties atbildīgs par visu mūsu dzīvi. Kā komponists – konsekvents pienākumā pret Latviju. Ir jau skaista radošā brīvība, ir skaisti komponēt, bet – viņš ir sajutis pienākumu."

Cilvēks-leģenda. Jau septiņdesmitajos

1978. gadā stundu garu raidījumu par Pēteri Vasku Latvijas Radio veidoja Viesturs Vītoliņš. Ievadā – par Pētera melno svīteri kā durstošu simbolu, par viņa mūziku, kas jau tolaik kā detonators ovācijām koncertzālēs un asām vārdu maiņām kuluāros. Jau tad izskan vārdi “cilvēks-leģenda”. Un jau tur Pēteris skaidri un gaiši saka, kas viņam rūp. Gan tas, ka okeāns netīrs. Gan tas, ka cilvēki nepiedalās.

“Neciešu mākslā liekuļošanu – tā ir nāve!”

Bet 2012. gada pārraidē – Pētera pēkšņā atzīšanās, cik šaubu pilns bijis ceļš uz savas mūzikas rakstīšanu, Viļņas konservatoriju, profesoru Valentīnu Utkinu, aiz kura muguras aizvējš bijis tik labs...