"Manu dzīvi laikam vienmēr ir virzījis gadījums," - tā 2013. gadā intervijā Gundai Vaivodei prātojis Latvijas kinomākslas klasiķis, izcilais kinorežisors Rolands Kalniņš. 2022. gada 18. maijā, desmit dienas pēc savas 100. jubilejas, Meistars devies mūžībā.

Viņa 100 gadu jubileja tika atzīmēta ar Goda seansu kinoteātrī "Splendid Palace" un jaunas filmas "Vecāks par simts gadiem" pirmizrādi, ar Rolanda Kalniņa filmu kolekcijas ievietošanu portālā filmas.lv un daudzām publikācijām un raidījumiem dažādos medijos, godinot Latvijas vecākā kinorežisora nepārvērtējamo ieguldījumu Latvijas kino un kultūras vēsturē.

"Klasika" pauž patiesu un dziļu līdzjutību Meistara tuviniekiem, draugiem, domubiedriem, skatītājiem un visiem, kuriem dārga leģendārā režisora piemiņa un aicina vēlreiz būt kopā ar Meistaru, noklausoties jau minēto Gundas Vaivodes interviju, kurā režisors stāsta gan par jaunības laiku un dzīves skolu gan kā maizes izvadātājam, gan ostas strādniekam un izsūtāmajam zēnam, gan par kinofilmu "Četri balti krekli", Imantu Kalniņu, Ādolfu Skulti un Marģeri Zariņu, kuram vienmēr bijis elegants tauriņš un labs noskaņojums, gan arī par to, ka veselība tiek saglabāta, aizgaiņājot slinkumu.

***

Gunda Vaivode: Meistar, tik daudzi jūs apbrīno par veikumu un stāju, vienlaikus izjūtot arī ļoti lielu pietāti. Visticamāk, arī es nekad nebūtu uzdrošinājusies aicināt jūs uz sarunu, ja vien šovasar mūsu ceļi nebūtu krustojušies darbā pie dokumentālās filmas par Ādolfu Skulti. Nesen bijāt viens no tiem cilvēkiem, kuri kopā ar daudziem klausījās mūsu Dziesmu svētku lielo noslēguma pasākumu Dziesmu svētku estrādē, nekurnēdams par bezgalīgo garumu, ar cieņu nosēdēdams visas šīs sešas stundas kopā ar savu draugu Jāni Streiču. Sakiet, kāpēc jums tas bija svarīgi - tur būt?

Rolands Kalniņš: Jā, kāpēc tas bija svarīgi? Es pat nevaru formulēt, kāpēc. Man vienkārši bija jāiet! 

Varētu jau arī sēdēt pie televizora!

Nē. Pie televizora es tomēr negūtu tādu iespaidu kā koncertā. Savstarpējo saskaņu, kas ir starp klausītāju un kori, nevar sajust televīzijā. Bez tam tā atmosfēra apkārt... Tā varbūt arī veicina to savstarpējo sapratni, kas ir nepieciešama izšķirošos brīžos. Un tas laikam ir tas spēks, kas mums ir nepieciešams.

Jūs man vienmēr esat licies īsts rīdzinieks, un, atklāti sakot, man bija pārsteigums, ka esat dzimis Latgalē. Sakiet, cik jūsos ir vēl no tā latgalieša?

Man liekas, tās ir tikai atmiņas par bērnību. Pēc būtības es tomēr esmu rīdzinieks. Man nav tādas nepieciešamības vasaras pavadīt jūrmalā vai laukos. Es labprāt aizbraucu, bet te, Rīgā, man ir nepieciešams būt. Kaut kā es to pilsētu sajūtu kā savu māju. Kad atgriežos no kāda filmēšanas brauciena uz ārzemēm, braucot atpakaļ un redzot Rīgas panorāmu, es nevaru pateikt, kas tur tāds ir, bet uzreiz tā mani piesaista. Tas nav tā formulējams, tā laikam ir tā iekšējā izjūta - šīs pilsētas ritms. Protams, ka man mazliet pietrūkst tās Rīgas, ko es iepazinu trīsdesmitajos gados. Ar savu tīrību, ar to, ka sievietes nepīpēja staigājot - tas varēja notikt kafejnīcā vai mājā, kad, ejot garām Brīvības piemineklim, vīrieši pacēla cepuri un sveicināja. Tas, kad jau piecos, sešos Rīgas ietves tika mazgātas, un vakarpusē tās atkal tika mazgātas. Tā visa man mazliet tā kā pietrūkst. Jā, ritms ir ātrāks, bet paviršāks.

Kā jau daudzās lietās!

Laikam gan.

Jūs, protams, esat darījis arī dažnedažādus darbus, līdz nonācām līdz tam savam lielajam arodam, kas ir kino režisors. Vai jūs esat padomājis, no kurienes jums tā dziņa? Varbūt kāds vecāks?

Nē. Manu dzīvi laikam vienmēr virzījis gadījums...

Vairāk un plašāk - ierakstā...