Spilgtos atmiņu stāstos un radio ierakstos - pagājušā gadsimta otrās puses darbīgais pianists, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Nikolajs Fedorovskis.

Rūtas Paulas sarūpētajā pārraidē atmiņās par pilnskanīgo mūžu un raibajiem piedzīvojumiem mūzikā un Mūzikas akadēmijas gaiteņos aizrautīgi stāstīs pats profesors, kura ceļi ikdienā krustojušies ar visizcilākajiem latviešu mūzikas klasiķiem.

"Reiz Konservatorijas koridorā skatos - nāk pats Vītols... Nostājos pie sienas un gaidu, kamēr meistars paies garām. Bet viņš maina ceļa virzienu, pienāk pie manis un sniedz roku! Pēcāk pagriezās, iesēdās ormanī un aizbrauca. Kā gan to iespējams aizmirst!"

Par klavierspēles stundām profesora vadībā stāsta viņa audzēkne, koncertmeistare Veneta Miķelsone: "Profesors mums deva diezgan grūtu repertuāru... Bet ko gan viņš, aktīvs mūziķis būdams, būtu ņēmies ar kaut kādiem otrās šķiras skaņdarbiem!?"

Tikām viņas kolēģe un studiju biedrene Ilze Dzērve ar apbrīnu atceras paša profesora brīnumaino klaviertoni: "Klavieres viņam vienmēr skanējušas brīnišķīgi: krāsaini, sulīgi, skaisti... Arī mēs vienmēr esam centušies sekot skolotāja piemēram."

Profesora stāja un personība allaž fascinējusi arī ērģelnieku Tālivaldi Deksni: "Nikolajs Fedorovskis man vienmēr šķita ļoti izturēts, ieturēts. Varētu pat teikt - viņš bija aristokrātiska personība."

Ar labu vārdu un sirsnīgu smaidu par profesoru stāsta komponists Juris Vaivods: "Skolotājs bija diezgan brīvdomīgs: biju viņam diezgan blēdīgs tipiņš. Un, lai gan viņš to savureiz pamanīja, uz visiem maniem stiķiem skatījās ļoti draudzīgi."