„Klavieres ir mana narkotika. Bez tām neesmu īsti riktīga, tikai ar tām esmu cilvēks," – tā vienā no savām pēdējām intervijām atzinusies Elga Igenberga, kura savulaik būtu varējusi kļūt arī par spožu koncertpianisti. Taču virsroku ņēmis viņas otrs talants – komponēšana un brīnišķīgās improvizācijas dotības.

Pavisam nesen izdevniecība "Zvaigzne ABC" klajā laida muzikoloģes Daigas Mazvērsītes jaunāko grāmatu "Elga Igenberga. Dzīves riču-raču". Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka šoreiz raidījums "Mūsu leģendas", kas veltīts latviešu estrādes celmlauzei, šoreiz ir tieši Daigas pārziņā.

Rakstot grāmatu par Elgu Igenbergu, Daiga Mazvērsīte saskaitījusi ap 300 viņas sacerēto dziesmu, no kurām izdota tikai niecīga daļa. Pārējās palikušas rokrakstos un izdāvinātas pa malu malām. Mūzika no viņas plūda straumēm – koncertos gan ar nopietnu repertuāru, gan bērnu un estrādes dziesmām.

Muzikoloģijas vecmeistars, ilggadējais Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Oļģerts Grāvītis, kuram Elga Igenberga bijusi ne tikai studiju biedrene, bet arī laba draudzene visa mūža garumā, atceras: „Elga bija ļoti sirsnīga, mazliet vecāka par mani – kamēr augstskolā es vēl tikai pirinājos, viņa jau bija profesora Valērija Zosta spīdekle. Tikai retais no mums zināja, ka viņa komponē, un vēl mazāk bija to, kuri bija lietas kursā, ka viņa lieliski improvizē. Pēc veiksmīgiem koncertiem stingrais profesors Zosts labprāt ļāva studentiem savā dzīvoklī ļauties bohēmai – iedzert kādu glāzi, padejot, un tad Elga metās pie klavierēm un improvizēja."

Elgas Igenbergas mūžs aizsācies Jelgavas apkaimē, bet radošā darbība aptvērusi visu Latviju – ar saviem priekšnesumiem mūziķe pabijusi tuvākos un tālākos mūsu zemes nostūros. Latviešu estrādes žanra celmlauzes daiļrade daudzināta ar radio un televīzijas starpniecību, un E. Igenbergas lielākais darbs – operete "Annele" piedzīvojusi pat divus uzvedumus toreizējā operetes teātrī.

Savu darbīgumu komponiste saglabāja līdz pat dzīves novakarei, daudzas no viņas sacerētajām melodijām ierindojamas latviešu estrādes klasikas zelta fondā un skan joprojām.

40 gadus Elga strādājusi Latvijas Radio ilustratores amatā, ko var saukt par īstu varoņdarbu. Sākotnēji raidījumi sākušies jau plkst. 7:15 no rīta, vēlāk tie pārraidīti ierakstā. 1947. gadā Elgu Latvijas Radiofonā ievedusi viņas Jelgavas skolas biedrene, toreizējā Radiofona aktrise, bet vēlāk - Radio programmas daļas vadītāja vietniece Valda Kalnroze, kuras atmiņās ieklausāmies raidījuma gaitā.

Tāpat uzklausām aktieri Paulu Butkēviču: „Atmiņas par Elgu ir vairāk nekā aizkustinošas. Pirmkārt – inteliģence. Otrkārt – strādīgums. Treškārt – prasīgums, un pirmkārt jau pašai pret sevi."

Daigas Mazvērsītes iztaujāti, atmiņās par Elgu Igenbergu dalās gan viņas mūža nozīmīgākie dzejnieki Jāzeps Osmanis un Arnolds Auziņš.

Sirsnīga draudzība un cieša radošā sadarbība komponisti vienojusi arī ar Dailes teātra aktrisi Ventu Vecumnieci: „Elgai bija sava mūzikas valoda, savs muzikālais tembrs. Manuprāt, viņas daiļrade aizpildīja to tukšumu, kas radās pēckara gados, kad daudz kas tika aizliegts, bet pēc kā cilvēki tik ļoti ilgojās."

Tāpat savas atmiņas par Elgu pauž viņas kādreizējās kolēģes no vokālā ansambļa „Triole" pirmā sākotnējā sastāva – Diāna Cīrule, Māra Stopiņa un Kristīne Krievkalne.