"Nekas dzīvē neapstājas - nāk jaunie, nāk talantīgie, nāk talantīgāki nekā mēs. Un tā pārliecība, ka "mūsu laikā bija tā un tā"... Nekā tamlīdzīga! Viss ir kārtībā," saka brīnišķīgā čelliste, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, "Lielās mūzikas balvas 2016" laureāte par mūža ieguldījumu Ellionora Testeļeca.

"Īsziņu par Lielo mūzikas balvu man atsūtīja Inese Lūsiņa - sākumā nevarēju saprast, vai tas ir joks, vai domāts pa īstam. Kad sāka zvanīt telefons, sapratu, jā - tas ir kas nozīmīgs! Nekādu joku nav! Bez šaubām, patīkami," savas izjūtas par Lielās mūzikas balvas iegūšanu atklāj Eleonora Testeļeca.

Starp citu, daudzi tagad jūtas pārsteigti, uzzinot, ka Eleonoras Testeļecas īstais vārds, kas rakstīts pasē un dzimšanas apliecībā, ir... Ellionora! Kālab tā?

"Mani radi dzīvoja Taškentā, bet Amerikas prezidenta Rūzvelta kundze bija Eleonora - tieši viņai par godu tētis un mamma izdomāja, ka arī mani sauks par Eleonoru (māsa bija Ingeborga). Tēvs gāja uz Dzimtsarakstu nodaļu, lai mani reģistrētu, bet tur priekšā sēdošā uzbekiete dokumentos ierakstīja - Ellionora. Ar diviem "l" un "i"... Tēvs, būdams pēc dabas mierīgs, neko neteica, sak', nu -  kā uzrakstīja, tā uzrakstīja..."

Ellionora ir ne tikai lieliska čelliste, mīļa, bet prasīga pedagoģe, bet arī šarmanta un efektīga sieviete, kura apzinās savu vērtību, saka, ko domā un vēl garšīgi par sevi pasmejas.

Ja Ellionora Testeļeca saka, ka nospēlēts "pieklājīgi", tad ziniet - tas ir kompliments un nozīmē daudz vairāk, nekā vienkārši "labi".

Viņa nevairās atzīt savas kļūdas, joprojām ir pateicīga saviem čella spēles pedagogiem un ar īpašu siltumu runā par saviem audzēkņiem, kuru vidū - Kristīne Blaumane, Marta Sudraba, Diana Ozoliņa, Lolita Lilje, Agnese Rugēvica, Ivars Bezprozvanovs, Kārlis Auzāns, Inga Sunepa, Ruslans Viļenskis un daudzi citi.

Vaicāta, kā par savu mūža profesiju izvēlējusies čella spēli, profesore smej: "Vai, tas vispār bija viens izmisums! Bērnībā gribēju spēlēt tikai un vienīgi klavieres. Pie māsas nāca privātskolotājs - viņa vienbrīd mācījās Čaikovska "Bērnu albumu", un, kad skolotājs bija aizgājis, pienācu pie instrumenta un pēc dzirdes mēģināju kaut ko atdarināt.

Mana māsa Ingeborga mācījās izcili, viņai bija vieni vienīgi piecinieki, tāpēc vecāki domāja, ka arī man būs tāpat. Taču... 4. klasē paliku uz otru gadu, jo nevarēju nolikt aritmētiku, un tad vecāki nolēma: jāmeklē kas tāds, kas man padodas.

Biju aktīva, labi dejoju, un viņi nezināja, vai mani virzīt uz baletu vai mūziku. Mamma jautāja padomu labi pazīstamajai baletmeistarei Irēnai Strodei, kura atbildēja: ziniet, spriežot pēc tā, kā jūs izskatāties (mana mamma bija mollīga!), savu meitu sūtītu mūzikas skolā... Tā nu jautājums tika izlemts, taču man tobrīd jau bija 11 gadu. Aizveda mani uz Dārziņskolu, kur paziņoja - par vēlu klavierēm. Vaicājām, ko var piedāvāt? Čello! Pat nezināju, kā tas izskatās!"

Profesores kādreizējā audzēkne, tagad pasaulē labi zināmā čelliste Marta Sudraba savulaik sacījusi, ka Eleonora esot sieviete "ar aknām"...

"Raksturs man ir, tas ir fakts," smej Ellionora Testeļeca.

"Viens vijolnieks, mans radinieks, reiz vaicāja, kas, pēc manām domām, ir manas veiksmīgās karjeras noslēpums. Pati jau nemaz to tā neuztveru, ka man būtu īpaša karjera... Ja nu tomēr, tad - raksturs. Būt sliktākai par citiem nekad negribēju. Sportā, volejbolā - spēlēju Konservatorijas komandā - ar savu mazo augumu tik un tā gribēju spēlēt labāk par citiem. Mākslas vingrošanā tas pats - gribēju būt labāka par citiem. Spēlēju futbolu sētas komandā. Arī tas pats. Tā ka Martai ir sava taisnība. Tie, kas nāk manā klasē mācīties, to izjūt, jo sākumā ir sarežģīti. Viens otrs paraud, jo tas man nepatīk, tas neder, to nedrīkst..."

Vai līdzās volejbolam, vieglatlētikai, futbolam un klavierspēlei vēl bijis kāds sapnis, kas tāds arī palicis?

"Jā gan! Kad mācījos 1. vai 2. kursā, gribēju pāriet uz aktieru fakultāti. Vēlme bija ļoti liela, bet mans kursabiedrs, vijolnieks, teica - tā ir drausmīga profesija. Tagad nožēloju, ka neaizgāju - jā! Varēju pamēģināt! Pie visas manas neticamās kautrības - jā, jā, traki skan, jo neviens netic, ka esmu kautrīga, redzot, kā es te pļāpāju," skaļi smejas mūziķe.

Vaicāta, kur slēpjas viņas sirsnīgās vitalitātes noslēpums, māksliniece vaļsirdīgi atzīst: "Tie ir gēni. Savus gadus nevienam nedrīkstētu atklāt, bet es droši saku, cik man ir, jo zinu, ka labi izskatos! Jā, jā, labāk, nekā viens otrs, kas manos gados jau sabrucis. Es taču tāda neesmu un nebūšu! Domāju, mani regulē Dievs - lai gan neesmu ļoti reliģioza, dziļi manī Viņš tomēr ir. Mans uzdevums - aiziet tā, lai aiziešana būtu cienīga. Lai neviens mani nežēlotu, sak', tā nu gan galīgi sabrukusi. Kad jutīšu, ka laiks pienācis, es aiziešu ar apziņu, ka esmu nodzīvojusi skaistu dzīvi. Bet pagaidām dzīvosim tik tālāk!"