1. aprīlī 101. dzimšanas dienā pieminēsim Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas leģendāro klavierskolotāju Jutu Dauguli.

Latviešu pianisma slavenības, konservatorijas profesora Arvīda Dauguļa ģimenes atvase Juta Daugule savas esības piepildījumu guva pedagoģiskajā darbā. Viņas bijušie audzēkņi atzīst: stingri profesionāla amata māka, rūpīga iedziļināšanās autoru stila izpratnē, darba mīlestība un augsts prasīgums pret sevi ir īpašības, kas gūtas, mācoties klavieru spēles pamatus Jutas Daugules vadībā.

Rūtas Paulas izvaicāti, par izcilās skolotājas atstātajām pēdām latviešu pianismā raidījumā stāsta viņas kolēģi un audzēkņi: Ilma Grauzdiņa, Nikolajs Fedorovskis, Arnis Zandmanis, Sergejs Osokins, Juris Kalnciems, Ģirts Bišs un Nora Lūse.

„Tas bija viņas mūža piepildījums – būt pedagogam," par Jutas Daugules sūtību prāto muzikoloģijas profesore Ilma Grauzdiņa. Tikām Nikolajs Fedorovskis atgādina, ka Juta Daugule gājusi sava tēva pēdās: "Viņš bija Konservatorijas profesors. Ļoti stingrs..."

Bet pianists Arnis Zandmanis labi atceras, ka ne vienmēr Jutas Daugules pedagoģiskās metodes bijušas viegli uztveramas: "Bija gan trači un strīdi, gan fiziska iedarbība."

Savukārt Sergejs Osokins, mudināts atcerēties savu skolotāju, domīgi prāto: "Daudz no viņas teiktā sapratu tikai pēc daudziem gadiem..."

Savs viedoklis ir arī Jurim Kalnciemam, kurš uzsver: „Jutai Daugulei bija savs, turklāt ļoti pamatots uzskats par to, kādam jābūt pianistam, cik viņam jābūt atbrīvotam."

Ģirts Bišs labi atceras savas skolotājas plašās intereses: "Viņa bija ļoti erudīts cilvēks: aizrāvās gan ar Nikolaja Rēriha biedrību, gan teosofiju un citām aktuālām lietām."

Kolēģu iepriekš teikto rezumē Nora Lūse: "Skolotāja savas pūles veltīja tam, lai audzēkņus atraisītu, dotu viņiem visu labāko un profesionāli augstvērtīgāko."