"Arvīds Jansons uzvedās ļoti smalkjūtīgi, bet Vīgneram patika Toskanīni stils — pamatīgi uzbļaut, nolīdzināt līdz ar zemi, lai sāktu būvēt ko jaunu. Bet viņš nebija ļaunatcerīgs, tāpēc mūziķi viņu vērtēja kā viens vecais franču karavīrs Napoleonu — sak', viņš ir draņķis, bet, ja viņš sauktu, es atkal ietu..." Šīs atmiņas pieder stāstniekam ar segvārdu Otto. Viņš arī ilggadējs radio redaktors, senu un jaunu mūzikas ierakstu pazinējs, fagotists, mūzikas arhivārs un vienā vārdā — "Klasikas" Rūķis Oļģerts Šusts.

Vairāk nekā pusgadsimtu Oļģerts strādājis Latvijas Radio, un viņa veikumiem pieder arī viens no visu laiku populārākajiem raidījumiem "Mūzikas stunda visiem" (tā labākās īpašības šodien pārmantojis klausītāju iemīļotais "Klasikas" raidījums "Bolero"). Kā savulaik rakstījusi Inese Lūsiņa, "Oļģerts strādā ar apskaužamu enerģiju un izdomu, tāpēc viņu klausās gan bērni, gan simtgadīgs Daugavas plostnieks."

Raidījumā uzklausām ne tikai Oļģerta Šusta kolorītos stāstus; par viņa personību pārdomās dalās mežradznieks Arvīds Klišāns, aktieris Gundars Āboliņš, kā arī Latvijas Radio 3 "Klasika" draudzīgā kompānija: "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, producentes un programmu vadītājas Māra Šuba un Inga Saksone, programmu vadītājas Tatjana Lūse, Ilga Auguste, Maruta Rubeze, Armanda Pakalne, Inta Pīrāga, Ināra Ancāne, Inta Zēgnere, muzikoloģe Ināra Jakubone un Edgars Raginskis.

"Klasikas" meitenes par Oļģertu

Rūta Paula: "Oļģerts — tā pirmkārt ir milzīga enciklopēdija ar nezin cik desmitiem gigabaitu ietilpību viņa unikālajā galvā. Šķiet, Radio nebūs neviena cilvēka, kurš viņa balsi neatpazītu jau pēc pirmajiem diviem vārdiem..."

Tatjana Lūse: "Oļģerts ir kalnos kāpējs. Uz zemes prot uzcelt māju, zina, kur kādai puķei un krūmam būs labāk augt. Un vēl mani pārsteidz, ka viņš pieaugušos gluži kā bērnus spēj ievest mūzikas pasaulē. Viņš ir lielais Noslēpumu kambaris..."

Māra Šuba: "Oļģerts ne tikvien ir daudz krājis un dāvājis klausītājiem, bet arī mums, "Klasikas" cilvēkiem, kamēr šeit diendienā nemanāmi, klusiņām strādāja, sarūpējis desmitiem albumu ar sīkiem pierakstiem. Mūsu pēcteči varēs pārliecināties par to, cik daudz interesanta viens cilvēks savā mūžā var izdarīt..."

Gunda Vaivode: "Viņš vienmēr un visur bijis klātesošs. Ļoti prātīgs, humorīgs kā viņa instruments fagots. No Oļģerta un viņa vadītā raidījuma "Mūzikas stunda visiem" esmu mācījusies, kā īsi, bet trāpīgi noformulēt domu. Pateicoties Oļģertam, mēs vienmēr varam neuztraukties par Ziemassvētkiem, jo labi zinām: kad Oļģerts redakcijā atnesīs eglīti, svētki būs klāt! "

Ilga Auguste: "Oļģertu vispirms iepazinu, klausoties viņa veidoto raidījumu "Mūzikas stunda visiem": mani saistīja viņa īpatnējā balss; man šķita — tas ir tāds īsts rūķa tembrs! Kad atnācu strādāt uz radio un ieraudzīju pašu Oļģertu, man viņš patiesi atgādināja rūķi — gan pēc izskata, gan savas runas manieres... Viens no Oļģerta izteicieniem ir ļoti spilgts: ka gudrs cilvēks ir nevis tas, kurš visu zina, bet tas, kurš zina, kur meklēt!"

Ināra Jakubone: "Oļģerts vienmēr mani pārsteidzis ne tikai ar enciklopēdiskajām zināšanām, bet arī ar to, ka viņa brīnumainajiem stāstiem vienmēr bijusi muzikāla ilustrācija. Kur viņš ņēma tos ierakstus, tik neiedomājamas, eksotiskas lietas no tālākajiem pasaules nostūriem un senākajiem laikiem — tas man allaž bija pārsteigums..."

Maruta Rubeze: "Varētu domāt: lai uzturētu zinātkāri, cilvēkā jābūt ārkārtīgam nemieram. Bet, ja kāds iedomājas, ka Oļģerts te mums skraida, plēš matus un meklē idejas, tad — nē! Nekad mūžā neesmu redzējusi Oļģertiņu satrauktu: viņš bijis absolūts miera iemiesojums, un tas man šķiet vislielākais noslēpums: nu, kā var būt tik nerimtīgi zinātkārs, un tomēr būt tādā mierā ar sevi un pasauli, lai gan viņa dzīve nebūt nav bijusi vienkārša."

Armanda Pakalne: "Īpašais poētiskais pasaules redzējums caur dabu — putniņi, kas tiek baroti reizi nedēļā, vēja zvans pie mājas, pirmais krokusiņš, kas tiek atvests kolēģiem... Tādas ir Oļģerta brīnumainās acis uz pasauli."

Oļģerta stāsts par sākumu

Vaicāts, kā Oļģerta Šusta dzīve rit šobrīd, labsirdībā starojošais mūzikas pētnieks smej, ka pašreiz atpūšoties no garās dzīves... Kā nekā, aizritējuši jau 88, un 60 no tiem — radiofonā pavadīti. Protams, radio ir neatņemama Šustiņa dzīves sastāvdaļa arī šodien: no rīta tiek klausītas ziņas, bet pēc tam — "Klasika". "Tās taču manas otrās mājas..."

"Vecie mūziķi esot novērojuši, ka visi tie, kuri pūš pikolo flautu vai kontrafagotu, ar laiku kļūstot tādi kā gaisā parauti. Es arī daudzus gadus rūcināju kontrafagotu, un laikam tāpēc man piemetās tā Pļuškina liga — kaut ko savākt, plauktos salikt," bārdā smej omulīgais vīrs.

Izrādās, ka sākumā Oļģerts gribējis būt komponists, bet klavierspēles zināšanas izrādījušās drusku par švakām. Tā nu ticis pie fagota, jo vieta orķestrī bijusi tukša. Tie bijuši skaisti brīži 25 gadu garumā, kas aizvadīti Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur muzicēts 200 diriģentu vadībā. "Jauka dzīves skola!" — tā Oļģerts.

Viņš nav vis rīdzinieks, bet, kā pats saka, nākot no visdziļākajiem laukiem. Bērnība — pamatīgi ar mūziku saistīta. Vectēvs Bērtulis no Stalidzēniem, pie pašas Aiviekstes, tuvu un tālu bijis iecienītākais koklētājs un dziedātājs. Bet iznācis tā, ka dzīvespriecīgais sīkzemnieks noprecējis pagasta visbagātākā saimnieka meitu — protams, pret vecāku gribu... "Atceros, ka vecāmamma caurām dienām rūcināja vērpjamo ratiņu un dziedāja."

Bet kā sākusies leģendārā raidījuma "Mūzikas stunda visiem" vēsture? "Orķestra mūziķa gados pāris reižu gadījās, ka pie mikrofona bija jāstāsta par koncertceļojumiem, kalnā kāpšanām un tādām lietām.

Toreiz it visam, ko runāji ēterā, bija jābūt uzrakstītam uz papīra. Tāpēc laimīgā kārtā man nepielipa tas slavenais "ē" vīruss.

Tad nāca piedāvājums pastāstīt par instrumentiem, un pamazām radās arī ideja par veselu raidījumu. Labi atceros, ka "Mūzikas stunda visiem" pirmo reizi ēterā izskanēja 1980. gada 9. oktobrī. Tas bija milzīgs raidījums man vienam pašam! Izklausījās kā maza disertācija... Redakcijā nospriedām, ka klausītājam tas pārāk garlaicīgi, un pamazām tas izvērtās ciklā, kam gluži vai bija sonātes forma."

Arvīda Klišāna stāsts

Ilgus gadus būdams Oļģerta Šusta kolēģis LNSO, visu laiku labākais latviešu mežradznieks atceras: "Ar Oļģertu iepazinos pagājušā gadsimta 50. gados, un tas bija diezgan interesanti. Mācījos toreiz vēl Mediņskolā un dzīvoju kopmīnēs. Kādu vakaru jau biju devies pie miera, kad atskrēja Oļģerts, kurš jau studēja konservatorijā. Bija gadījušās kaut kādas problēmas ar mežragiem studentu orķestrī, un Oļģerts bija uzdzirdējis, ka viens puika jēdzīgi spēlējot mežragu. Tā nu tiku uzaicināts uz viņu mēģinājumu. Otrā sastapšanās bija vēlāk, kad jau pats biju students un spēlēju Riharda Štrausa koncertu.

Vienā brīdī Oļģerts pienāca klāt un teica: "Zini ko, tev tīri labi skan!"

Oļģerts ir unikāla personība; viņu varētu salīdzināt ar komponistu un kontrabasistu Artūru Grīnupu: arī viņam par mūziku vienmēr bija savs, atšķirīgs uzskats un interesants, saistošs balss tembrs, sava dikcija, kuru Oļģerts labi izmantoja Radio mūzikas redakcijā. Bet no orķestra laikiem līdz šai dienai atceros, kā viņš spēlēja Ravela "Bolero"..."

Starp citu, Arvīdu un Oļģertu saistījusi kaislība uz slēpošanu. "Kā nu ne! Bijām vesela brigāde mūziķu! Mūsu maršruts bija tāds: braucām līdz Milzkalnei, tad līdz Āraišiem, izslēpojāmies pa Cēsu pusi un braucām atpakaļ. Protams, orķestra dāmas ar' bija līdzi — tad jau bija interesantāka slēpošana! Reiz gan man salūza slēpe, taču Oļģerts ieteica apsiet ar auklu un aizgāja... Viņš jau vispār vienmēr bijis ļoti praktisks, arī instrumentus labojis."

Par vēl vienu kaislību izvērtusies mīlestība uz ūdeņiem.

"Viendien Oļģerts saka: vajadzētu no Pļaviņām līdz Koknesei nobraukt ar laivām. Prasu — kur tās laivas ņemsim? Viņš sakās esot sameklējis izpletņu lēcēju mazās laiviņas... Tā nu kādi seši septiņi orķestranti braucām." Vispār jau šajā braucienā gājis ļoooti raibi...

"Oļģertam neapšaubāmi piemīt dzīves garša. Bez garšas jau tādus raidījumus kā "Mūzikas stunda visiem" nebūtu iespējams izveidot!"

Oļģerta stāsts par kalniem

Bet vēl viena — un ļoti liela — Oļģerta Šusta kaislība ir kalni.

"Trīs vasaras sabiju lidotājos — mācījos lidot ar planieri. Sapatikās augstums un sākās ilgas pēc kalniem. Sākumā gāju kopā ar "ziloņiem" — tiem, kas kalnos iestaigā takas. Izgāju alpīnistu kursus, organizēju grupas, izvēlējos maršrutus. Gājām pa gandrīz nestaigātām vietām, satikām burvīgus vietējos ļaudis. Trīspadsmit vasaras Kaukāzā aizgāja!"

Divkārt Oļģerts organizējis pārgājienu arī kolēģu bērniem. "Gruzijā, Kazbeka sniegos, pie pamestas, vecas baznīciņas apmetāmies pusdienot. No lejas nāk vietējā ciemata dāmas — nes bļodu ar saceptām pankūkām, jo bērni droši vien esot noguruši... Cik jauki cilvēki!

Piedzīvojumu kalnos nudien nav trūcis: reiz Oļģerta Šusta kompāniju uzcienājuši aitu gani. Mūsējie nav palikuši parādā: "Vilkām ārā aptieciņas vajadzībām sagādāto dzērienu, kur saliets kopā viss stiprais saaukstēšanās reizēm. Viņi saka — vai, cik garšīgu vīnu pie jums taisa!"

"Klasikas" kolēģi par Oļģerta kārumiem un ne tikai

Inta Pīrāga: "Savās dzimšanas dienās Oļģerts jau no agrumagra rīta priekšā un savā kaktiņā klusi rosās, smērēdams gardas maizītes, visbiežāk — lašmaizītes, nēģu maizītes, ķilavmaizītes, ar kurām visas dienas garumā cienāt redakcijas meitenes."

Inga Saksone: "Lašmaizīšu kalni un brīnišķīga bole... Un vēl ne reizes neesmu no viņa dzirdējusi trafaretu teikumu. Oļģerta teiktajā vienmēr ir kāda asprātība, tīša nepareizība."

Ināra Ancāne: "Oļģerts ir mans "priekšsēdētājs" — šajā gadījumā tas nozīmē to, ka viens otram pretī radio telpās esam sēdējuši gandrīz 30 gadus... Ja darba gaitā radās kādi jautājumi vai skaļi purpināju par to, ka kaut ko nevaru atrast, Oļģerts bija pirmais, kurš iedeva grāmatu vai padomu, kur nepieciešamo lietu sameklēt..."

Inta Zēgnere: "Oļģerts bija pirmais, kurš atbrauca mājās no Čehijas, ieguvis galveno balvu mūzikas raidījumu kokursā Eiropā! Toreiz visi bijām ļoti lepni par viņu... Varētu domāt, ka Oļģerts ir tāds pavisam kluss cilvēks, bet tajā pašā laikā viņam piemīt brīnišķīgs humors. Reiz viņš man pienāk klāt ar nelielu lapiņu un lūdz, vai nevarētu izlasīt, kas tur rakstīts, jo brilles esot par švaku. Izrādījās, ka uz lapiņas rakstīts ķīniešu vai japāņu valodā.

Citkārt kāda kolēģe vaicā, kā dabūt tīras rokas pēc melleņu lasīšanas — ar citronu vai citu ko? Oļģerts, vienā mierā savā kaktiņā sēžot, dod padomu: "Koncentrēta sērskābe noņem visu!"

Rūta Paula: "Oļģerts ir viens no omulīgākajiem cilvēkiem, kādu vispār savā dzīvē esmu sastapusi! Kad viņš bija istabā, atmosfēra absolūti vienmēr bija pozitīva!"

Edgars Raginskis: "Līdz ar tādiem cilvēkiem kā Diāna Albina un Ivars Mazurs Oļģerts man asociējas ar 20. gadsimta Latvijas Radio labākajām tradīcijām — ar daudzveidību un daudzpusību. Kad vēl uzzināju, ka līdzās mūziķa arodam un radiožurnālistikai viņš nodarbojies arī ar kalnos kāpšanu, šis fakts manī radīja gluži citu respektu pret viņa personību!"

Etīde ar Oļģertu un Gundaru Āboliņu

Studijā ienāk arī aktieris Gundars Āboliņš, kurš krietnus gadus piedalījies raidījuma "Mūzikas stunda visiem" ierakstā.

"Oļģertam bija sava valoda — kad acīs saņirba no viņa rakstītā, centos izlāpīties saviem vārdiem. Viņa teiktais ir kā vecs, sens instruments — ar visiem obertoņiem! Manuprāt, Oļģerta valoda un balss tembrs, tāpat kā attieksme pret dzīvi ir tieši tāda, ar kādu vajadzētu bērniem vakara pasaciņas lasīt. Pēc Harija Misiņa to darījuši daudzi, bet neviens to siltumu un vienkāršību nav īsti uztvēris...

"Mūzikas stunda visiem" bija skaista pasaule, kurā varēji ieiet kā neremontētā, skaistā, senā dzīvoklī, kur redzi lietas to patiesajā veidolā. Mūzikas uztverei tas ir tik ļoti svarīgi! Tur bija tik interesantas lietas, kuras nekur citur nevarēja dabūt. Tas veselīgā mērā ar mūziku saindēja arī mani... Un vispār — par Oļģertu sanāktu vesela izrāde "Latviešu stāstu" garā, i tad vēl nāktos strīdēties par īsināšanu!

Ieklausos Oļģerta valodā: cik katra frāze noskan melodiski interesanti. Tā nerunā daudzi. Tur ir kāds maģisks triks. Burvestība."

Drusku vieglprātīgs epilogs

Oļģerta Šusta un Gundara Āboliņa dialogs, satiekoties pēc ilgiem gadiem, "Klasikas" studijā turpinās. Oļģerts stāsta, kā savulaik ticis pie savas eksotisko ierakstu kolekcijas. Tik viena bēda: vēsturisko ierakstu platēs iegadās pa sprakšķim.

Gundars: "Sprakšķos jau ir tā īstā garša — kā spēlējot vijoli vai ģitāru, pirksts gar stīgu nošvīkst. Vai elpa saksofonā..."
Oļģerts: "Jā gan, bet izņēmuma kārtā tomēr dažbrīd traucē! Kādā skaņuplatē ieskaņots klusums Kazbeka galotnē. Diez, kā tur tas sprakšķis iederētos?"
Gundars: "Nu, tur varētu iztēloties, ka kāds tūrists aiz akmens cep olas!"

Bezgalīgajā mūzikas vēstures plašumā iepazītas daudzas personības. Vaicāts, kuri komponisti Oļģerta sirdij šodien vistuvākie, vitālais mūzikas pētnieks min Bahu, Mocartu, Sibēliusu, Rahmaņinovu. "Pamatā šie. Man patīk, ka Sibēliuss ar mūziku rīkojas diezgan brīvi. Kas leģendai līdzīgs stāsta, ka viņš pats tikai sametis uzmetumus, bet visu uz papīra kārtīgi uzlikusi sieva. Nezinu, vai tā taisnība vai tomēr nē."

Gundars Āboliņš pie Oļģerta Šusta raidījumā viesojies divu vai pat trīs gadu garumā, savukārt Oļģerts Gundaru ne reizi vien teātrī skatījies.

Oļģerts: "Tagad esmu slinks palicis, dīvānā sēžu, lasu grāmatas..."
Gundars: "Nu, tad jūs tā kā tāds vecs runcis... Vajag taču iet kādu pelīti noķert!"
Oļģerts: "Nu jau par vecu priekš pelītēm..."
Gundars: "Nu, nu... Nekādā gadījumā!"