16. oktobrī atcerēsimies Franci Trasunu (1864-1926) 150. dzimšanas dienā.

Šis priesteris, politiķis, rakstnieks, valodnieks un apgaismotājs bija izcils sava laika sabiedriskais darbinieks ar darbības apvārsni no sakrālām jomām un filoloģijas līdz politikai un ekonomikai. Ar Trasuna vārdu saistās I Latgales kongress un Latgales savienošanās ar pārējo Latviju. Mūža nogalē viņš nonāca konfliktā ar baznīcu un tika izslēgts no tās. Trasunu mīlēja, apbrīnoja, apskauda, kritizēja, pēla, nīda. Viņa mūžs ir kinofilmas vai operas vērts...

Visupirms laikmeta kontekstu ieskicē reliģiju un varas attiecību pētniece Inese Runce. "Ir pat vēsturisks joks par to, ka 19. un 20. gadsimta mijā ietiepīgākie cilvēki nākuši no Latgales. Šajā laikā redzam veselu plejādi ar ļoti spilgtiem sabiedriskajiem kultūras darbiniekiem, un Francis Trasuns bija viens no viņiem, kurš izvēlējās ceļu, kas tolaik nepavisam nebija neparasts. Ja kāds gribēja justies tuvāk tautai, paveikt ko labu un paliekošu nācijai, cita ceļa jau nebija, un tas bija visai populāri. Tas bija nacionālromantiskā laikmeta personību atspulgs un viņu ceļš. Aiz Trasuna stāvēja daudz cilvēku, bet viņš bija līderis šī vārda pozitīvākajā nozīmē, un par viņa lielāko nopelnu uzskatāma Latgales administratīvā pievienošana Latvijai." Inese arī raksturo Latgali šajā laikā, uzsverot lūk, ko: "Ilgus gadus katoļu baznīca bija vienīgā, kas šajā reģionā sargāja cilvēkus, kas bija tuvu tautai. Tāpēc šai mazajai kopienai tuvākā institūcija, kur varēja meklēt taisnību un prasīt padomu, bija garīdzniecība un svētais tēvs."

"Franča Trasuna liktenī redzama gluži vai dievišķā vara, providences griba. Skatoties viņa biogrāfiju, manām pamatīgu spēku, gaismu, tādu kā vadošo zvaigzni, uz kuru visa viņa dzimta tiekusies. No mazām dienām - alkas pēc patiesas latvietības, apziņa, ka esam viens vesels - tikai liktenis mūs sašķēlis. Viņa dzīve ir paraugs tam, cik daudz var paveikt cilvēks, ja Dievs viņam devis misiju. Milzīgi daudz," ir pārliecināts kinorežisors un rakstnieks Jānis Streičs.

Mazāk jūsmīgu viedokli pārstāv Daugavpils universitātes docents, literatūrvēsturnieks un rakstnieks Valentīns Lukaševičs: "Francis Trasuns patiesi ir zināmākais latgalietis Latvijā. Nenoliedzami, viņš ir liela personība, un augstu vērtēju viņu kā valodnieku un pedagogu. Taču mani vienmēr mulsinājušas personas, kuras ar laiku tiek "pārakmeņotas" un heroizētas.

Franci Trasunu gribētu salīdzināt ar tādiem personāžiem kā Kārlis Ulmanis un Rainis. Negribētos pieliet darvas karoti medus traukā, tāpat nevēlos kašķēties viņa jubilejas gadā, taču objektivitātes dēļ jāsaka: Trasuns vēstures gaitā ticis pārlieku mitoloģizēts. Partija, pie kuras viņš piederēja, viņu izmantoja kā karogu - gluži tāpat kā tas notika ar Raini, kuru izmantoja visi, arī hitlerieši.

Lielākā nelaime - ka šīs personības tiek ne tikai mitoloģizētas, bet izmantotas kā instruments - vairogs vai šķēps." Valentīns Lukaševičs arī detalizēti skaidro savus kritiskos argumentus.

Par Franci Trasunu stāsta arī Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis: "Piekrītu, ka cilvēku nevajadzētu glorificēt, taču vienlaikus nevajadzētu aizmirst arī viņa devumu. Būdams garīdznieks, Francis Trasuns centies ne tikai dzīvot svēti, bet savu laiku, enerģiju un prasmi veltījis baznīcai. Iespējams, visas problēmas radās no tā, ka viņš sevi izpaudis trijos virzienos - bijis garīdznieks, politiķis un literāts. Ir pravietiski Trasuna vārdi, kas viņu raksturo: Ja brīvība dota no Dieva, / Brīvs dzimu, brīvs gribu es mirt, / No taisnības, tautas un Dieva / Neviens mani nevarēs šķirt..." Konfliktu, kas savulaik Trasunam izveidojies ar garīdzniecību, prāvests uzlūko visai kritiski un skaidro šādi: "Viņš kalpoja ar visu sirdi, nerunāja pret baznīcu, taču diemžēl tika iejaukts politisku attiecību interešu virpuļos..."

Par radnieciskajām saitēm ar Franci Trasunu domas pauž arī Trasunu dzimtas pārstāvis - jaunais altists, spožā kvarteta Quadra un orķestra Sinfonietta Rīga mūziķis Pēteris Trasuns. Citstarpā sava rakstura līdzību ar Franča Trasuna personības šķautnēm viņš raksturo šādi: "Ietiepība, nelokāmība, pašapziņa. Patriotisms - ne plakātisks, ārišķīgs, bet dziļi subjektīvs."

Fragmentu no Trasunam veltītā romāna "Klūgu mūks" lasa Inga Ābele.