Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē šī gada 20. janvārī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā atskaņoja Ādolfa Skultes Piekto simfoniju.

 Imants Zemzaris raksta: “Jā gan, objektīva daiļrades ievirze. Labais un ļaunais, radošais un ārdošais, dzīvīgais un nīcīgais, gaisma un tumsa. Visi šie antagonismi Skultes mūzikā tverti maksimāli pretešķīgās krāsās, bez divdomīgiem pustoņiem. (..) Humānie tēli iemiesoti dziļi izjustā minorā vai gavilējošā, tīrā un spožā, ritma stihijas piestrāvotā mažorā. Ļauno, destruktīvo spēku uzzīmējumā komponists atļaujas būt “eksperimentāls”: pielieto sarežģītus harmoniski skaņkārtiskos kompleksus.

Ikvienu savu simfonisko drāmu Ādolfs Skulte balsta uz stingriem četrdaļīgā (vēlāk – trīsdaļīgā) simfonijas cikla pamatiem, liekot tēliem un varoņiem skaudru cīņu procesā nonākt pie būtiska galarezultāta. Šiem postulātiem, gūtiem Jāzepa Vītola skolā, kas balstās Nikolaja Rimska–Korsakova un Pēterburgas Konservatorijas tradīcijās, Ādolfs Skulte paliek uzticīgs visa radošā mūža laikā.

Piektā (1974) un Sestā simfonija (1976) veido savdabīgu diloģiju, starp abām pastāv tematiski intonatīvas saiknes. Jūtams, ka šajos darbos galvenais varonis iziet cauri vairākiem šķīstīšanas lokiem. Ja Piektās atrisinājums ir traģisks, tad Sestās – uzvarošs. Abās simfonijās risinās ārkārtīgi kaislīgs sižets, pat kaislīgāks, nekā Skultes operās vai baletos, kurus, kā jau skatuves darbus, gribot negribot nācās pakļaut zināmai tradīcijai.

Mēs nekad neuzzināsim abu šo simfoniju īstās fabulas, bet dienvidnieciskais krāszieds, kas brīžiem tuvs Respīgi orķestrālajam dāsnumam, un tarantellas ritmi atsevišķās epizodēs liek mums kā darbības vietu iztēloties Vidusjūras krastu. Varbūt te vietā atcerēties prozaiķi un dramaturgu Luidži Pirandello, kuru Skulte reiz tika pieminējis kā garāmejot, taču, iespējams, ne bez motivācijas. Bet varbūt visdrīzāk, izmantodams itāliskas sižetiskas paralēles un alūzijas, Ādolfs Skulte mums te stāsta pats savu dzīvesstāstu. Stāsta versmaini un aizgūtnēm, jo jūt – laika nav atlicis daudz..."